Sātaniskā rituālā vardarbība un bērnu tirdzniecība | 22. AZK, 2. daļa no Loizes Sasekas ar 7 īsiem referātiem

05.12.2025 | www.kla.tv/39662

Loīzes Sasekas īsa biogrāfija Loīze Saseka ir vecākā meita no Kla.TV dibinātāja Ivo Saseka un viņa sievas Anni vienpadsmit bērniem. 2006. gadā viņa pārņēma Panorama-Film ražošanas vadību un bija atbildīgā par desmit lielo tēta spēlfilmu uzņemšanu un pēcapstrādi. Kopš 2012. gada viņa ir arī interneta televīzijas kanāla Kla.TV ražošanas vadītāja un galvenā koordinatore. Loīze ir unikāla organizatore. Turklāt viņas lielākā stiprā puse ir spēja iedvesmot un motivēt cilvēkus. To varēja konkrēti novērot, kad AZK vēl notika lielajās zālēs. Pateicoties viņas koordinācijai, pēc pasākuma visas 20 tonnas materiāla tika nojauktas un iekrautas tikai pusstundas laikā, un visi iesaistītie to darīja ar lielu prieku. Tādā pašā veidā viņa no simtiem Kla.TV brīvprātīgo darbinieku izveidoja spēcīgu un entuziastisku komandu. Šī komanda jau vairāk nekā 13 gadus katru dienu raida pašas veidotas programmas 195 valstīs līdz pat 80 valodās. Tie, kas pazīst Loīzi , zina, ka viņai ir liels sirds siltums pret visiem vājajiem un nelaimīgajiem cilvēkiem. Viņu īpaši satrieca daudzo sātāniskās rituālās vardarbības upuru liktenis. Vēlme dot šiem cilvēkiem balsi un publiski atklāt, pret viņiem izdarītos, noziegumus lika Loīzei, papildus savam laikietilpīgajam darbam Kla.TV, kļūt arī par scenāristi dažām lielajām dokumentālajām filmām, piemēram, "Blutsekte" [Asins sekta] 3 daļām. Šīs filmas ir noskatījušies miljoniem skatītāju. Tas ir iedrošinājis arī daudzus citus, vardarbību izcietušo, upurus uzdrošināties publiski atklāt savu ciešanu stāstu. Loīze personīgi sazinās ar daudziem no viņiem. Viņas jaunākā filma „1024 rituālas vardarbības izdzīvojušie, un plūdi nebeidzas!” pirms nedēļas tika izlaista vairāk nekā 30 valodās. Loīze : Jā, dārgie skatītāji, šajā 22. AZK. pirmajā daļā mēs uzzinājām par mana tēva Ivo Saseka apjomīgo izpēti. Viņš mums to atklāja. Simtiem cilvēku brīvprātīgi iesaistījās, lai padarītu redzamas šīs pasaules slepenās biedrības. Tika veikta intensīva izpēte, tika veikti pētījumi. Vakars pēc vakara. Mans brālis Eliass pirmā bloka beigās “Vetopedia” prezentācijā mums parādīja, kā šīs slepenās biedrības var apskatīt un pārbaudīt lielajā pasaules brīvmūrnieku kartē. Mēs esam pārliecinoši redzējuši, kā šī pasaule visās jomās atrodas šo slepeno biedrību varā. Augstākā līmeņa jeb grāda brīvmūrnieku varā, kuri ārēji izrāda ļoti humānu un draudzīgu attieksmi. Tomēr augstākajos līmeņos – mēs esam dzirdējuši no viņu pašu mutēm un lasījuši viņu pašu rakstos, ka Sātans/Lucifers viņiem ir Dievs, bet Bībeles Dievs un Jēzus – velns. Ikviens, kurš ir izlaidis šo AZK pirmo daļu, lūdzu, kā pamatu šai otrajai daļai, noteikti noklausieties mana tēta Ivo Saseka runu. Jo tagad mēs uz to balstāmies. Kādas ir sekas tam, ja Sātans ir Dievs? Varētu domāt: „Man nav nekādas atšķirības, kurš ir Dievs.” Bet kādi ir to cilvēku darbi, kuri patiesi uzskata sātanu par savu Dievu un arī to pielūdz? Kā jau tika minēts, es pēdējos gados esmu publicējusi simtiem ziņojumu no sātanisma upuriem. Esmu viņus uzklausījusi, ar viņiem runājusi, lasījusi viņu ziņojumus, skatījusies viņu filmas, un visi viņi liecina tieši to, ko mans tētis šorīt atklāja. Šie nežēlīgie bērnu upuri utt. Man nav jāatkārto tas viss no jauna. Noteikti noklausieties šo runu un noskatieties arī šīs filmas, kurās upuri to visu apstiprina. Piemēram, ka augstākās pakāpes brīvmūrnieku mācība sakņojas tīrā sātanismā. Bet tieši šie upuri ir uz savas ādas izjutuši, ko nozīmē, ja sātans ir "Dievs" vai, ja pielūdz sātanu, ja viņu izsauc, kā mēs dzirdējām no 33. grāda brīvmūrnieka Artūra Edvarda Veita. Tā bijaviņu “teorija”. Praksē upuri liecina, ka tās ir vislielākais šausmas, ko vien var iedomāties, vissmagākais, ko cilvēks var piedzīvot. Un tas ir tas, ko būtībā nozīmē sātanisms! Es saku, ka ikviens, kas nodarbojas ar šo tēmu, nonāk līdz savai robežai, jo tas ir tik nežēlīgi, jo sātanisms ir pretstats visam, kas veido Dievu, visam, ko mēs uzskatām par skaistu, labu, ko mēs saucam par mierīgu, brīnišķīgu, mīļu, ko mēs uzskatām vai jūtam par dievišķu vai debesīgu. Ja to apgriež otrādi, tad rodas nežēlība, vardarbība, iznīcināšana, pat sakropļošana. Mums, godīgiem cilvēkiem, tas ir nepieņemami un nesaprotami. To jūs varat redzēt arī manā jaunākajā filmā, kurā „Swiss Church of Satan” savā kanālā atklāti parāda šīs zvērības. To vienkārši nevar izturēt. Tagad rodas lielais jautājums: vai mums tiešām ir jānodarbojas ar to? Tas taču nav labi mūsu garam. Tas mūs taču velk lejā! Mums taču ir jānodarbojas ar gaismu. Jā, jā, mēs esam gaisma, tas ir taisnība, un gaisma ir šo zvērību gals. Bet, ja mēs neatzīsim un nepieņemsim to, kādi cilvēki ir pie šīs zemes valdības stūres, kā mēs to šodien pierādījām; kā to pierādīja tētis - ja mēs neticēsim, ka pastāv šāds bezgalīgais ļaunums pasaules valdnieku augstākajās aprindās, tad mēs turpināsim baidīties no viņu pandēmijām, no viņu klimata katastrofām, no viņu sakūdītajiem kariem. Tad mēs lasīsim viņu melīgos laikrakstus un bezspēcīgi noskatīsimies, kā viņi turpina iznīcināt mūsu vidi, kā viņi aplaupa zemi un īpašumus, kā viņi izlaupa nabadzīgās valstis. Tad mēs turpināsim skatīties viņu filmas, klausīties viņu mūziku, trallalla, tuc, tuc, tuc... Mēs diskutēsim par to, vai mRNA vakcīnas ir labas vai sliktas, vai “kemtreili” pastāv vai nē, vai Saule būtu jāaptumšo vai nē, cik daudz 5G antenu un Starlink MZP [mākslīgie zemes pavadoņi] vēl būtu jāuzšauj kosmosā. Mēs noskatīsimies, kā pa Zemi tiek izlaisti miljoniem humanoīdo robotu un kā mūs ir paredzēts aizstāt ar MI [mākslīgo intelektu] utt. Bet tikai tad, kad mēs būsim izlauzušies līdz šī nezvēra galvai un visa cilvēce sapratīs, kādi ārprātīgie mūs valda un kas par cilvēkiem viņi ir, kādi ir viņu darbi un kāda ir viņu domāšana un, ko būtībā nozīmē sātanisms - tikai tad mēs atbrīvosimies no šīm važām visā pasaulē, kā teica tētis. Tad mēs visi piecelsimies. Tad mēs kopā izgaismosim šos jautājumus un izbeigsim šo ārprātu. Jo gaisma ir spēcīgāka par tumsu un Dievs ir spēcīgāks par sātanu. Un tā es tagad sākumā vēlos pāriet pie diviem sātanisma upuriem, kuri ir izdzīvojuši rituālo sātanisko vardarbību, šo perverso, sātanisko vardarbību. Pēc tam es pāriešu pie ekspertiem un lieciniekiem par šo pašu tēmu, kuri mums atklās, cik plaši tas ir izplatīts, līdz pat militārajām struktūrām utt. Un mums IR jāskatās uz to, lai saprastu, kas notiek ar mūsu pasauli. Netiks rādītas bildes, bet mums tomēr būs jāpievēršas jautājumam: kas ir sātanisms? Mēs parādīsim arī risinājumus, ko katrs no mums var darīt, lai tas beigtos! Un es teikšu, ka, ja kāds to nevar izturēt, tad viņš var tagad novērsties vai aizsegt ausis, ja tas ir nepieciešams, ja kļūst par smagu. Bet mēs tik ļoti neiedziļināsimies šajos sīkumos, to es varu teikt. Un tomēr mums par to ir jārunā. Mums ir jāatceras, ka šie cilvēki to ir patiesi piedzīvojuši - to, ko mēs tikai divos, trīs teikumos varam virspusēji uzklausīt. Tāpēc es aicinu mūs tagad pievērsties šim jautājumam un paskatīties! Tikai tā mēs varēsim izdarīt pareizos secinājumus. Tagad mēs pārejam pie Sandras Rašas. Viņa ir dzimusi sātanistiskā ģimenē, un, balstoties uz savu pieredzi, viņa saka, piemēram: „Augstākā grāda brīvmūrnieki ir nepārprotami sātanisti, un viņu dievs bija melns dievs, kurš bija ienācis mūsu visumā, lai visu aptumšotu un pārņemtu.” Klips beidzas. Sandras Raš īsa biogrāfija Sandra Raš (Rash) ir rituālās vardarbības izdzīvotāja no Vācijas. Viņa un viņas māsa Antje uzauga sātanistiskā ģimenē. Jau bērnībā viņas tika pārdotas pedofiliem un smagi izmantotas. Sandra un viņas māsa bija spiestas piedalīties daudzos sātanistiskos rituālos. Tajos notika upurēšana un kanibālisms. Abas māsas tika sistemātiski šķirtas viena no otras, tāpēc viņas pārtrauca saziņu. Liz Wieskerstrauch filmā „Höllenleben” [Elles dzīve], kas balstīta uz Guido Grandt pētījumiem, Sandra un Antje atsevišķi un bez iepriekšējas saskaņošanas liecina par vieniem un tiem pašiem rituāliem visos sīkumos. Pirms tam desmit gadus viņas nebija sazinājušās. Viņu detalizētajā stāstījumā ir runa par Antjes rituālajām dzemdībām, pēc kurām bērns tika nogalināts. Filma „Höllenleben – Der Kampf der Opfer: Ritueller Missbrauch in Deutschland” [Elles dzīve – upuru cīņa: rituāla vardarbība Vācijā] tika pārraidīta 2003. gadā ARD televīzijā. Tajā upuri stāsta par rituālo sātanisko vardarbību. Viņi nosauc rituālās vardarbības vietas un vainīgos. Tomēr filmai nesekoja mediju sašutums, un policija pēc dažiem gadiem izmeklēšanu pārtrauca. Neviens netika saukts pie atbildības par šiem šausmīgajiem noziegumiem, nemaz nerunājot par notiesāšanu. Ir acīmredzams, ka šo šausmīgo noziegumu izmeklēšana un juridiskā izskatīšana nebija vēlama. Pašlaik filma ir izdzēsta no ARD mediatēkas un ir atrodama tikai privātos kontos. Sabiedriskie mediji ir attālinājušies no sātānisko rituālo vardarbību izmeklēšanas vai pat izsmej upurus, piemēram, Böhmermann no ZDF vai Rehmann no SRF. Sandra Rasch šodien ir speciāliste terapeitiskajā atbalstā cilvēkiem, kuri ir piedzīvojuši rituālo vardarbību vai citas smagas traumas, piemēram, pedofiliju, piespiedu prostitūciju, prāta kontroli, vardarbību, izvarošanu vai pamestību. Savā tīmekļa vietnē raschheilen.de cietušie var pieteikties, lai izstrādātu savas traumātiskās pieredzes un atklātu savu iekšējo gaismu. Viņa ir uzrakstījusi grāmatu par savām pieredzēm ar nosaukumu: „Pirms tu padodies: traumu, rituālās vardarbības un prāta kontroles pārvarēšana”. Loīze : Es redzu, ka Sandra jau ir šeit, vai tu mūs dzirdi? . Brīnišķīgi. Jā, sveiki, mīļā Sandra. Mums ir liels gods, ka šodien varam ar tevi runāt 22. AZK! Sandra: Jā, sveiki, Loīze . Man ir gods būt kopā ar jums. Es sirsnīgi pateicos par iespēju piedalīties šajā pasākumā. Loīze : Paldies. Jā, filmā „Höllenleben” galvenā uzmanība bija vērsta uz tavu māsu Antje. Bet arī tu esi dzimusi šajā sātaniskajā ģimenē. Ko tu esi piedzīvojusi? Ko tu mums vari pastāstīt par sātanismu? Sandra: Šī filma faktiski atspoguļo mūsu bērnības attiecības. Bet es gribētu paskaidrot, kāda ir dzīve šādā sātaniskā sektā, jo esmu pamanījusi, ka ļoti daudziem nav nekādas priekšstata par to. Un tā patiešām ir. Cilvēki tur dzīvo divos līmeņos. No vienas puses, ir šis vardarbības līmenis, un, no otras puses, šie bērni dzīvo ikdienas līmenī, tāpat kā es. Bet arī ikdienā tu vienmēr dzīvo bailēs. Tā ir pastāvīga, ilgstoša „uzmanības” pozīcija, jo tu vienmēr esi spiests skatīties, kā tu domā, kā tu jūties, ko tu saki. Tiek novēroti skatieni, un viņi arī pārbauda, vai tu izrādi pareizo uzvedību. Viņi kontrolē draudzības, sakarus, kā tu uzvedies skolā, ar ko tu esi skolā. Viņi kontrolē vienkārši visu, jā, praktiski katru elpas vilcienu. Un, ja tu novirzies, piemēram, ja tev ir draudzene un viņa kļūst pārāk tuva, tad jūs tiekat šķirtas. Nav absolūti nekādu glābšanās iespēju. Viņi irarī mūsu prātā, viņi novēro domas, skatienus, jūtas, visu būtību, un viņi uztver visu. Un, kas ir svarīgi: bērni ir šīs sektas absolūtā īpašumā, viņi ir kā iezīmēti. Loīze : Un ko tu tur, šajā sektā, praktiski piedzīvoji? Sandra: Manas pieredzes – tagad ir gandrīz pirmizrāde, ka es patiešām stāstu par sevi, jo iepriekš es vienmēr gribēju stāstīt tikai par dziedināšanu. Bet es domāju, ka tagad es to varu darīt. Tātad, mani katru nakti aizveda, man deva narkotikas. – Tieši tā, manu uz galvas uzbāza maisus, aizveda. – Man agri sāka dot hormonus. Tātad man nebija normāla pubertāte, bet man deva hormonus un apzināti mērķtiecīgi izraisīja grūtniecību. Tos izņēma no manis dažādās stadijās. Es zinu, ka vienu es biju iznēsājusi diezgan tālu, un tas būtu bijis dzīvotspējīgs, un vienu man izņēma, un es tur gulēju, asiņojot, un manu acu priekšā šim bērnam novilka ādu. Man bija vajadzīgi ļoti, ļoti daudzi gadi, lai kaut kā saprastu, kā ar to sadzīvot, jo tas ir kaut kas... Tad vēl ir tāda tēma par šiem aizsargātajiem un neaizsargātajiem bērniem. Vienmēr tiek jautāts: „No kurienes nāk visi šie bērni?” Bet tieši šo mērķtiecīgo un apzināto grūtniecību dēļ un ārkārtīgi daudzie bērni – un to patiešām ir simtiem tūkstošu – dzīvo šķūņos, būros, tuneļos, un tos kaut kur aprūpē. Un tā arī man daļēji bija jāaprūpē šie bērni, lai viņi kaut kā izdzīvotu, un viņus tik ilgi izmanto, ņem un izmanto, līdz kaut kā vairs nekas nedarbojas. Un tad viņi tiek vai nu upurēti un viņu orgāni pārdoti, vai – nav ne jausmas, ko viņi vispār dara. Tātad, viņi izmanto patiešām visu. Un šis ir ļoti traumatisks stāvoklis, šī adrenohroma iegūšana – tas ir, asins noņemšana, lai ražotu adrenohromu, tas ir pastāvīgs ļoti traumatisks stāvoklis, milzīgs stress, ko ķermenis vairs nevar izturēt. Kas man vēl notika: viņi arī ”iniciē” bērnus. Reiz mani ielika kapā un sāka to aizbērt. Tātad bērns guļ kapā, jo pārējie bērni ir tik pakļāvīgi kultam, ka aprok dzīvu citu bērnu. Jā, tā ir sava veida iniciācija, un es arī biju tā, kas gulēja kapā, bet mani izvilka pietiekami agri, lai es izdzīvotu. Kad es kļuvu vecāka un vairs nebiju piemērota bērnu seksam, mani izmantoja prostitūcijā. Man iemācīja dejot vīriešu priekšā, kuri tad izvēlējās. Un, lai mani nosacītu, man iedeva pilna ķermeņa tērpu, kura iekšpusē bija adatas, un, ja es nebija pietiekami griboša, man uzvilka šo tērpu. Tātad tu vari iedomāties, ka katra kustība tad ir patiešām nežēlīga! Vēl viens punkts ir tas, ka ir ļoti, ļoti, ļoti daudz bērnu upuru. Runāšana un arī bērnu padarīšana par noziedzniekiem. Pastāv psiholoģiska kondicionēšana, kad bērniem ir jāizvēlas, kurš mirs. Viņiem ir jāpieņem lēmums, viņiem vienmēr ir sajūta, ka viņi pieņem nepareizu lēmumu, ka viņi vienmēr ir vainīgi un vienmēr kaut kā kļūdās, un arī nekad nevar glābt nevienu. Kad es biju maza – man bija kādi pieci, seši gadi –, mani arī padarīja par vainīgo un man bija jāuzgriež vēl silts ķermenis. Man vadīja roku, lai izņemtu sirdi. To viņi dara gandrīz visiem, kas tur ir. Loīze : Jā, es to esmu dzirdējusi atkal un atkal! Sandra: Jā, tieši tā. Un vēl viens ļoti svarīgs rituāls ir tas, ka trīs gadus veciem bērniem tiek rīkotas patiesi sātaniskas kāzas. Jā, es to arī esmu piedzīvojusi, tev tiešām uzvelk melnu kāzu kleitu un plīvuru un tevi precina – un tas, protams, ir masu orgija. Loīze : hmm Sandra: Jā, tieši tā. Reiz mani aizveda uz Beļģiju, un tas bija kā Dutroux lietā, kur bērni gaida tumšās telpās – bez logiem, tumsā, pilnīgi nolaisti – līdz atnāk pakaļ, viņus paņem savā īpašumā un izmanto. Un tas bija ļoti brutāli. Es atceros, ka reiz man, kā pieaugušai, bija jābrauc cauri Beļģijai. Es teicu: „Lūdzu, tikai pa šoseju, un es skatīšos uz ezeru.” Mēs nekad nedrīkstējām nobraukt turt lejā, jo Beļģija bija patiešām ārkārtīgi nežēlīga, un tas attiecas pat uz karaliskajām, augstajām aprindām. Tas vienmēr sasniedz visaugstākās aprindas, un tur pastāv hierarhija un daudz līmeņu. Un šī masveida vardarbība ir tikai zemākais līmenis, bet noteiktas lietas notiek arī no augšas un tiek organizētas no augšas, jo tās vienkārši ir arī ekonomisks faktors. Loīze : Tu arī redzēji, ka tur ir augstākās aprindas? Sandra: Jā. Loīze : Viss skaidrs. Sandra: Tur runa ir par dvēseli. Tiem, kas to dara, nav dvēseles vai arī viņiem ir melna dvēsele. Viņi bieži vien ir tikai apziņa un vienkārši vēlas pārņemt dvēseli, apgriezt to vai nogalināt. Loīze : Jā, tas ir pārsteidzoši. Sandra: Jo dvēsele ir šīs zemes gaisma. Loīze : Jā, paldies par tavu atklātību, Sandra, ka tu par to runā un dalies ar mums. Tas nav viegli, to mēs zinām arī no citiem upuriem. Tas ir liels solis, viņiem runāt par šīm šausmīgajām pieredzēm. Tas ir briesmīgi. Paldies, ka tu ar mums dalies – pirmo reizi šeit, 22. AZK – ar detaļām, ko pasaule vēl nezina. Tas mani vienkārši satricina katru reizi. Šī sātaniskā ideoloģija ir vienkārši bezgalīgi ļauna, kā tu tagad atkal to darīji skaidrāku. Bet var arī teikt, ka sabiedrībā pieaug izpratne par sātanisko rituālo vardarbību un ka šīs nežēlības kļūst arvien vairāk zināmas, jo arvien vairāk nonāk atklātībā. Tagad mums te ir parādījusies tā saucamā rituālās vardarbības upuru „aizstāve”, un tā ir advokāte Ellen Engel. Viņa skaļi izsakās sabiedrībā. Taču viņa saka, ka nevar ticēt visam, ko stāsta upuri, jo īpaši, ja runa ir par bērnu slepkavībām. Viņa nekad nav atradusi paziņojumus par pazudušiem bērniem tajās vietās, par kurām liecina upuri. Vai arī laikrakstos nav bijis nekādu ziņu par pazudušiem bērniem, tātad tas nevar būt taisnība. Tātad viņa, kā upuru aizstāve, attēlo upurus, kā neuzticamus. Ko tu par to saki? Sandra: Tas ir neiedomājami, jo ir simtiem tūkstošu bērnu, par kuriem vienkārši nav ziņots – par kuriem neviens neko nezina, kuri patiešām dzīvo apslēpti, kuri tiek mocīti, kuri nekad neredz dienasgaismu – kuri tiek turēti dzīvi tikai tikai, lai izdzīvotu, un kuri tiek nogalināti... – es negribu to izteikt – un mocīti! Un neviens to nezina. Tas notiek līdz pat augstākajām aprindām, un tām ir labākie slēpšanas mehānismi. Mums toreiz bija SOKO - īpašā izmeklēšanas komanda. Tā, kas mums ticēja, tika nekavējoties atsaukta. Tad kaut kādā veidā ieradās īpašā grupa, un viens no tās locekļiem nepārtraukti smējās, kad mani pratināja. Viņi to apzināti slēpj. Daudzi stāsta par Vevelsburgu. Jā, es tur arī biju.Un tur viņi it kā neko neatrod. Tur ir nozieguma vietas tīrītāji, un tad nāk policists, kas saka: „Mēs neko neesam atraduši” – un tas arī viss! Tas ir tādēļ, ka bērni ir vislielākā tirdzniecības prece, kāda jebkad ir bijusi. Attiecībā uz orgāniem – viņi izmanto augļus krēmiem, kosmētikai, visam iespējamam. Sekstūrisms ir vislielākā problēma. Jā, viņus tirgo un pārdod, un tas viss notiek pilnīgi slepeni, tā ir vesela organizācija, kas darbojas zem publiskās politikas. Loīze : Pārsteidzoši, paldies par izskaidrojumiem. Es četrās dokumentālās filmās par rituālo vardarbību esmu aprakstījusi kopumā 1024 gadījumus, kuros ir izdzīvojuši cilvēki. Un tur atkal un atkal atkārtojas vieni un tie paši ziņojumi no dažādām valstīm. No upuriem, kuri runā dažādās valodās. Bet tas, kas visos ziņojumos visvairāk sakrīt, ir apgalvojums, ka tajā ir iesaistīti augsta ranga cilvēki, kuri ir savstarpēji labi saistīti. Ellen Engel iebilst arī pret šiem apgalvojumiem, jo viņa saka, ka "nekāds noziegums nevar būt tik perfekts, ka tas nenonāktu atklātībā". Ko tu, kā aculieciniece, saki par to, vai tu arī esi redzējusi augsta ranga personas? Sandra: Jā, Beļģijā. Tur es redzēju, ka tas sniedzas līdz pašām augstākajām aprindām. Un man ir daži klienti, kuri arī ir redzējuši augsta ranga personas. Punkts ir tas, ka šim tīklam – kurā ir ārsti, vecmātes, advokāti, policisti, tiesneši, politiķi, ierēdņi, tur ir viss – ir tik izsmalcināta infrastruktūra, ka tas darbojas kā otrs tīkls zem mūsu parastās infrastruktūras, un neviens to nezina. Viņi ir tik vienoti, ka viens otru noslēpj tā, ka „normāls” cilvēks to nemaz nepamana. Tātad Ellen Engel, manuprāt – viņa tam nepievērš uzmanību. Ir naivi domāt, ka kāds to būtu pamanījis. Bērnu aizsardzības dienesti nodod informāciju pedofiliem. Toreiz mana māsa devās uz bērnu aizsardzības dienestu, pastāstīja, kas noticis – un nekas nenotika. Šis klusēšanas plīvurs, kas tiek uzlikts katram upurim, ir dziļi ieprogrammēts, tas ir visdziļākais izdzīvošanas mehānisms. Bet visa sabiedrība ir programmēta uz izspiešanu, uz izvairīšanos. Ja tagad psiholoģiski slims cilvēks dodas uz klīniku, tur to neizskata, tur saka: „Ak, neiedziļinieties tik ļoti, tad jums atkal kļūs sliktāk.” – Visur tiek propagēta izvairīšanās. Tātad ir skaidrs, ka viņi nevēlas skatīties uz to, ka viņi saka: „Ak nē, es to tikai iedomājos, tas nav taisnība, viss ir lieliski.” Tas ir kļuvis par sabiedrībā ieprogrammētu mehānismu, un tas ir kļuvis īpaši spēcīgs pēdējos gados un koronavīrusa dēļ. Jo viņi to ir daudzus, daudzus gadus testējuši uz bērniem šajos kultos, un tagad to īsteno sabiedrībā. Loīze : Jā Sandra: Tas bija sagatavošanās darbs tam, kas tagad notiek visur. Loīze : Hm Sandra: Un tagad jūs zināt, kā tas notiek: mediji ir masu hipnoze. Jā, tas, kas tur notiek, ir atsevišķs temats. Loīze : Jā, paldies par šo izskaidrojumu, mīļā Sandra. Sandra: Lūdzu Loīze : Es vēlu tev daudz, daudz spēka un svētības arī tavā terapeitiskajā darbā ar upuriem. Sandra: Jā, paldies Loīze : Uz redzēšanos, Sandra, uz redzēšanos, paldies! Tagad mēs pārslēgsimies uz Šantalu Frei. Viņa arī daudz runāja par šiem augstā līmeņa tīkliem. Viņa arī ir rituālās vardarbības izdzīvotāja. Es teiktu: klipu! Šantalas Frai (Shantala Frei) īsa biogrāfija Šantala Frai ir šveiciete un rituālās vardarbības upure. Viņai ir ļoti svarīgi informēt sabiedrību par sātanisko rituālo vardarbību, lai šis temats tiktu publiski un mūsu bērni varētu tikt pasargāti no tā. Šantala Frei tika nolaupīta kā mazs bērns un nonāca nežēlīgas sātaniskās sektas gūstā. Tur viņa ik dienas piedzīvoja fizisku, psihisku un seksuālu rituālo vardarbību rituālu ietveros. Viņas sektas tēvs bija praktizējošs sātanists. Sekta veica bērnu upurēšanas sātana godināšanai. No mazotnes viņa tika izmantota, kā seksa verdzene dažādās grupās. Kad viņai bija tikai seši gadi, sātanisti nolēma viņu apmācīt par „Tumsas māti” (piezīme: tas ir 3. līmenis (no sešiem) iluminātu sieviešu hierarhijā). Tas nozīmēja, ka viņai bija jārūpējas par citiem kulta bērniem un jāsagatavo tie turpmākai izmantošanai. Viņai bija jāpiedalās neskaitāmos nežēlīgos rituālos un upurēšanās. Ilgu laiku viņa neko nezināja par savas dzīves tumšo pusi, jo spīdzināšanas rezultātā viņai bija attīstījies personības sadalījums [disociatīvi identitātes traucējumi, saīsināti: DIS]. 30 gadu vecumā viņa piedzīvoja psihisku un fizisku sabrukumu. Pēc tam pamazām atgriezās atmiņas par viņas šausmīgajām pieredzēm. Pēc gadiem viņai beidzot izdevās izkļūt no kulta, un viņa sāka runāt par savām pieredzēm. Šodien Šantala sniedz intervijas un publisko savus stāstus. Viņa nosauc daudzus vainīgos, kuri piedalījās rituālos vai aktīvi iesaistījās tajos. Pēc viņas apraksta, starp tiem ir daudzi slaveni cilvēki, piemēram, karaliene Elizabete II, Spānijas karalis Felipe, Žerārs Depardjē, Toms Krūzs un Bils Klintons. Viņa ir sarakstījusi divas grāmatas par saviem piedzīvojumiem ar nosaukumiem: „Es runāju!” un „Es jautāju”. 2023. gadā viņa uzsāka projektu „50 Voices of Ritual Abuse” (50 rituālu vardarbības upuru balsis). Tīmekļa vietnē 50voices.org 50 izdzīvojušie apraksta savas personīgās ciešanu pieredzes sātanistiskajā rituālajā vardarbībā. Loīze : Es domāju, ka mums tagad ir savienojums. Sveiki, mīļā Chantala, mēs esam ļoti priecīgi, ka šodien varam tevi uzņemt pie mums. Chantal: Sveiki, mīļā Loīze , paldies par uzaicinājumu. Man ir liels gods būt kopā ar jums šodien un parunāt par šo tēmu. Loīze : Brīnišķīgi, paldies. Dārgā Chantala, kad cilvēki dzird, ka „atmiņas” par tik šausmīgiem notikumiem atgriežas tikai pamazām, viņi parasti uzreiz noraidto “atslēdz”: „Tas nevar būt! Tādas šausmīgas lietas, to taču zina, ja tas ir noticis.” Ko tu atbildi šiem cilvēkiem? Chantal: Jā, tas patiešām ir kaut kas, ko es dzirdu bieži. Bet man jāsaka, ka tas ir nepareizi. Jo tieši ļoti briesmīgās lietas „dissociē”. Tātad, tās aizmirst, praktiski ikdienā tās aizmirst. Kāpēc tā? Es gribētu pastāstīt kaut ko, ko mēs visi esam piedzīvojuši vai dzirdējuši. Teiksim, ka kāds ir cietis ļoti smagā autoavārijā. Šī persona, parasti, ne vienmēr, bet parasti, brīdī, kad notiek šī avārija, disociē šo notikumu. Tātad šo situāciju, jo tā ir tik ārkārtīgi briesmīga, ka to uzreiz nevar integrēt. Loīze : Ko nozīmē „dissciē”? Chantal: Lūdzu? Loīze : Kas ir disociācija? Chantal: Tas nozīmē, ka notikums, kas notiek, šķiet notiekam ārpus sevis. Sevī to nevar integrēt. Tu to nevari apstrādāt šajā brīdī, tu arī nesaproti, kas notiek, bet tas notiek tik un tā. Un tāpēc šo procesu sauc par dissociāciju. Un tas faktiski ir dabisks process, un es pat teiktu, ka tā ir izdzīvošanas stratēģija, kas ir ielikta mūsos, cilvēkos, visos cilvēkos. Bet tas neizzūd vienkārši tāpat, bet nonāk, tā saucamajā, traumu atmiņā, un tā atmiņa veidojas, kad notiek ļoti, ļoti smagas, dramatiskas lietas. Un tikai daudz vēlāk, parasti pēc dažām dienām, mēnešiem vai, manā gadījumā, gadiem. Kad tas atkal iznāk virspusē, tas ir, kad amnēzija, kas ap to izveidojusies, tas ir, atmiņas zudums, lēnām atkal izzūd, tad lēnām atgriežas sadrumstalota atmiņa, cilvēks atkal sāk atcerēties savu traumu. Un tad jau ir spējas to lēnām apstrādāt. Un tad tad atkal to atceras, pat vēl pēc gadiem. Loīze : Un tad arī detaļas un viss pēkšņi atgriežas, tad tu atceries visu. Chantal: Jā, tas nāk atpakaļ. Tātad, jāiztēlojas, ka tas ir kā grozs, kurā tiek iemestas visas sliktās atmiņas, dramatiskās pieredzes, jo rituālajā vardarbībā, par ko mēs runājam, ir tik daudz dramatisku pieredžu, un tās vienkārši tiek iemestas tur, kā lielā grozā. Tasir, kā kāda veļa. Kāda atmiņa izkāpj ārā, tad cita. Un sākumā tas vispār nav saskaņots, tam nav kopīgu vadlīniju. Tāpēc tās ir, kā mazas puzles detaļas, kuras ar laiku var salikt kopā. Bet šī viena puzles detaļa ir patiešām detalizēta. Tikai varbūt vēl nevar saprast, kas ir šajā attēlā, ja citas detaļas vēl nav saliktas kopā. Loīze : Viss skaidrs. Jā, tas patiešām ir neticami. Jūs esat piedzīvojuši tik šausmīgas lietas, un jums netic, jo ir vienkārši neticami, ka notiek šāda personības sadalīšanās, atmiņu aizdzīšana, ka tas patiešām pastāv. Bet ir arī citi šķēršļi, kāpēc jums, izdzīvojušajiem, netic. Un tas ir notikumu neticamais raksturs. Gandrīz visi izdzīvojušie stāsta, ka ļaundari viņiem pat tieši sejā saka: neviens tev neticēs. Tas skan vājprātīgi. Guido Grandt, piemēram, nesen man stāstīja par gadījumu, kad ļaundaris bija pārģērbies par Mikimausu un izmantojis bērnu. Un kad bērns par to stāstīja un teica, ka Mikimauss mani izvaroja, neviens bērnam, protams, neticēja. Un izvarotājs smejas, vai zemē krizdams. Jā, Šantala, es tagad tev parādīšu nelielu fragmentu no video par Satanic Panic kustību. Tur viņi runā par tevi. Un tā ir kustība, kas apgalvo, ka sātaniskās rituālās vardarbības nepastāvot. Upuri vienkārši vēloties sev pievērst uzmanību un izdomājot visu šo vai arī to viņiem iestāstot terapeiti un tā tālāk. Tagad mēs to īsi noklausīsimies. „Šantala Frei, var teikt, ir pazīstama, jo ir daudz video par viņu. Mēs arī esam vienu no tiem publiski parādījuši kādā no mūsu pasākumiem. Es vienmēr rādu cilvēkiem tikai šo fragmentu: kad viņa saka, ka Barselonas katedrālē trīs tenori un Pēteris Aleksandrs ir viņu ļaunizmantojuši sātaniskā rituālā. Es domāju, ka vairāk par šo gadījumu nav ko teikt. Vai ir vēl kaut kas ļoti svarīgs?” Loīze : Nu, mīļā Šantala, tu un tavs stāsts šai komisijai bija tikai veselas 30 sekundes vērts, jo pēc tam viņiem viss bija skaidrs: nevar taču būt, ka trīs tenori un Pīters Aleksandrs tevi rituāli izvarojuši Barselonas katedrālē! Arī šeit mēs atkal nonākam pie tās pašas tēmas, par kuru tikko runājām ar Sandru Rašu. Lielākā daļa izdzīvojušo stāsta, ka tajā ir iesaistītas prominentas un elites personas, kurām ir labas starptautiskas saiknes un kuras viena otru aizstāv. Tātad, Šantala, tagad tev ir vairāk nekā 30 sekundes, lai kaut ko par to pastāstītu. Chantal: Jā, tu to jau esi teikusi pāris reizes. Tas ir tik neiedomājami, tik neiespējami. Tas patiesībā pārsniedz normalitātes robežas, un ir ļoti grūti tam noticēt. Un tas ir taisnība, ja esi bērns un tu to piedzīvo, un tev to atkārto vēl un vēl un vēl. To tev iegalvo. „Ja tu kādreiz par to runāsi, tas tev nekā nelīdzēs, jo tev tāpat neviens neticēs.” Tas patiešām ir kā sega. Tas ir kā aizsardzība ļaundariem, un tas ir arī viens no viņu lielākajiem ieročiem, ka lietas, ko viņi dara, ir tik milzīgi ļaunas un tās pārsniedz visas robežas tā, ka normāls cilvēks, kas dzīvo normālu dzīvi, to patiesībā gandrīz nevar iedomāties. Jā, bet tomēr tā tas ir. Pirmkārt, es gribu teikt, ka es neesmu tur un es nerunāju par savām pieredzēm, lai pēc iespējas vairāk cilvēku man ticētu. Ja Bernds Harders man netic, tad lai netic. Bet es esmu šeit, lai iedrošinātu cilvēkus uzdot sev jautājumus, ja viņi dzird kaut ko tādu. Un kas būtu, ja tas tomēr būtu taisnība? Es patiešām, es apsolu, es apsolu visiem, kas to tagad dzird un skatās, ka, ja jūs uzsākat šo ceļu, jūs ļoti ātri sapratīsiet, ka, diemžēl, tā tomēr ir taisnība. Diemžēl, diemžēl. Kāpēc diemžēl? Tāpēc, ka tieši tagad, šajā brīdī, kad mēs runājam, ir bērni, kas to piedzīvo. Un, ja mēs neceļamies un neieskatāmies tajā, bet tikai visu laiku sakām: „Ak, tas taču nav iespējams”, tad šie bērni turpinās to piedzīvot. Un es ticu, ka tā ir mūsu atbildība, mūsu, kā sabiedrības atbildība. Ka mums ir tur jāieskatās un nevis vairs par to tikai jārunā, jo es to esmu piedzīvojusi un vēlos patiešām iedrošināt ieskatīties. Jā, un jūs patiešām atradīsiet pierādījumus, ka tas IR taisnība. Loīze : Jā, paldies, Chantala. Vai tu gribi mums īsumā pastāstīt, ko tu piedzīvoji Barselonā? Bernds Harders to noraidīja, kā acīmredzami neiespējamu. Chantal: Jā, Barselonā tas bija tā. Es, protams, pieņemu, ka prominentie cilvēki, iespējams, bija iznomājuši vai vienkārši rezervējuši sev visu šo Sagrada Familia, kas atrodas pilsētas centrā. Un tas bija 30. aprīlī, un 30. aprīlī tiek svinēta Sātana dzimšanas diena, un tur tika rīkots ļoti liels, milzīgs rituāls. Tātad, no vienas puses, Sātana dzimšanas diena, no otras puses, manas, tā saucamās, apmācības nobeigums par „tumsas māti”, par ko mēs jau iepriekš dzirdējām. Un šajā rituālā es, cita starpā,es tiku izvarota no astoņiem slaveniem cilvēkiem. Kā Bernds Harders jau teica, trīs tenori un Pēters Aleksandrs. Trīs tenori, toreiz viņi vēl nebija pazīstami, kā trīs tenori. Tad viņi vēl uzstājās atsevišķi koncertos vai izrādēs. Bet jau toreiz bija runa par to, ka kādreiz viņi apvienosies. Šādos pasākumos es esmu dzirdējusi atkārtoti, kas notiks nākotnē. Vai kādi ir viņu plāni. Tātad, visi trīs bija tur un tikai vēlāk apvienojās. Un tas notiek arī tādos pasākumos, kur tiek uzaicināti cilvēki, proti, slaveni cilvēki, kuri tajā brīdī varbūt vēl nav tik slaveni. Bet tieši tāpēc, ka viņi piedalās šādos rituālos, viņiem tiek solīts, ka pēc tam viņi iegūs karjeru. Un es domāju, ka tas notika arī ar trim tenoriem, jo, manuprāt, divus vai trīs gadus vēlāk viņi kļuva slaveni. Loīze : Neiedomājami. Jā, to patiešām nevarētu noticēt, ja simtiem un tagad pat tūkstošiem cilvēku neizteiktu tieši tādas pašas liecības. Savās četrās dokumentālajās filmās es jau esmu apstrādājusi 1024 izdzīvojušo liecības. Tas ir pilnīgi šausmīgi. 2022. gadā bija 27 upuru liecības, 2023. gadā jau 111 izdzīvojušo liecības, 2024. gadā jau 247 un šogad 640 jaunas liecības. Tā ir eksponenciāla līkne, un šis plūdi neapstājas. Tāpēc manam tēvam radās šī ģeniālā ideja ar Vetopedia, ka rituālās vardarbības izdzīvojušie var reģistrēties Vetopedia. Tas ir kā Wikipedia, bet tā ir brīva enciklopēdija pretējiem viedokļiem. Tur var apkopot un publicēt visus šos ziņojumus lielā starptautiskā datu bāzē. Šī platforma jau ir pieejama 21 valodā. Šantal, es redzēju, ka tu jau esi reģistrējusies. Man šķiet, ka tas ir ģeniāli. Vai tu gribētu pārējiem izdzīvojušajiem un mums īsumā pastāstīt, kā tur reģistrēties, un varbūt parādīt mums savu ierakstu? Chantal: Jā, ļoti labprāt. Tās ir īsas liecības. Augšējā labajā stūrī var noklikšķināt uz „Zeugenberichte erfassen” (Reģistrēt liecības) un tad ir dažādi jautājumi, uz kuriem var atbildēt. Pirmkārt, īsa dzīves vēsture, bet arī nozieguma vietas, kur tas notika, valstis, kuras vainīgos redzēja, ja to vēlas reģistrēt. Es uzskatu, ka tā ir lieliska ideja, un es vēlos iedrošināt visus izdzīvojušos uzdrošināties kaut ko reģistrēt. To var darīt arī anonīmi. Tas ir, lai paceltu balsi un parādītu: „Sveiki, mēs neesam vieni. Mēs esam šeit. Mēs pacēlam savu balsi un mēs neapstāsimies, kamēr mūs sadzirdēs.” Es ticu, ka mūs sadzirdēs, es ticu, bet lielākā daļa joprojām mūs ignorē, un tas ir līdzeklis, kā to sauc? Loīze : Vetopedia Chantal: Jā, tieši tā. Lai paliktu pie tā, un nav nekāda riska, ja tur reģistrējas. Palikt pie tā un turpināt pastāvīgi pacelt balsi. Es gribētu iedrošināt to darīt. Loīze : Ļoti labi, paldies, ka piedalījies un reģistrējies. Vetopedia var reģistrēt arī avotus. Šeit redzam tavas divas grāmatas, kur tās var pasūtīt. Var arī augšupielādēt video. Tas ir kaut kas ļoti īpašs Vetopedia, ka avoti ir nodrošināti. Ļoti daudzi video par rituālo vardarbību pastāvīgi pazūd no interneta! Daudzu citu upuru gadījumā mēs jau esam varējuši saglabāt video Vetopedia, kas citās platformās jau ir pazuduši. Jā, liels paldies, mīļā Šantal, ka tu stāvi šeit un, neskatoties uz visiem šiem uzbrukumiem, vienkārši turpini darboties. Tagad atkal ar Vetopedia! Es tev no visas sirds pateicos par šo sarunu. Chantal: Lūdzu, paldies arī jums par jūsu ieguldījumu un atbalstu rituālās vardarbības upuriem. Paldies. Loīze : Lūdzu. Tagad es gribētu pāriet pie Marcela Poltes, kurš ir strādājis ar ļoti daudziem rituālās vardarbības upuriem un izglīto sabiedrību par šiem noziegumiem. Lūdzu klipu! Marsela Poltes (Marcel Polte) īsa biogrāfija Pēc jurisprudences studiju pabeigšanas Dr. Marcel Polte 15 gadus strādāja par juristu starptautiskās advokātu birojos ekonomisko tiesību jomā. Arī šodien viņš turpina strādāt par juristu. Papildus jurista darbam, viņš vairākus gadus praktizēja, kā psihoterapeits. Šīs darbības rezultātā 2017. gadā viņš saskārās ar sātāniskās rituālās vardarbības tēmu un sāka intensīvi ar to nodarboties. Pēc viņa pētījumiem un daudzajām tikšanās reizēm ar sātaniskas rituālas vardarbības izdzīvojušajiem ir tapušas trīs grāmatas: „Dunkle neue Weltordnung Band 1 und 2” (Tumšā jaunā pasaules kārtība, 1. un 2. sējums) un „Uncle Sam's: Ein Insiderbericht aus der Hölle von Monarch-Mind-Control” (Uncle Sam's: iekšējā informācija no Monarch-Mind-Control elles). Viņa grāmatas izceļas ar pamatīgiem pētījumiem un plašām atsaucēm uz avotiem. Turklāt viņš ir atbalstījis rituālās vardarbības upuru publikācijas ar savu priekšvārdu. Viens no viņa darba galvenajiem uzdevumiem ir parādīt, kā sātaniskā rituālā vardarbība kultos un prāta kontroles programmās ir saistīta un tiek izmantota tādu slepeno dienestu kā CIP darbībā. Ar nežēlīgu spīdzināšanu un vardarbību bērniem un jauniešiem tiek izraisīta personības sašķelšanās, un tās var atbilstoši kondicionēt. Loīze : Sveiks, Marcel Polte, vai tu mūs dzirdi? Marcel: Jā, es jūs dzirdu lieliski. Loīze : Ļoti labi, mēs sveicam tevi 22. AZK. Ļoti labi, ka tu esi šeit. Marcel: Paldies, Loīze . Loīze : Tu jau esi dzirdējis Sandras Rašas un Šantalas Frejas īsās uzstāšanās šeit, 22. AZK. Tu pats esi runājis ar daudziem izdzīvojušajiem. Vai tu vari īsā referātā apkopot to, ko esi atklājis savās grāmatās par šo tēmu – sātanisko rituālo vardarbību, par saviem pierādījumiem par militārā un CIP iesaistīšanos? Un vai tu vari kaut ko pastāstīt par MK-Ultra prāta kontroli un, vai tu vari mums īsi izskaidrot, kas ir MK-Ultra prāta kontrole? Marcel: Jā, ļoti labprāt. Es to izdarīšu. Un es esmu priecīgs, ka man vispār ir iespēja Sandras un Šantalas ziņojumus ietvert plašākā kontekstā. Rituālā vardarbība un prāta kontrole ir saistīta ar sistemātisku vardarbību, kas ne tikai sastāv no atsevišķiem nodarījumiem, bet ir iekļauta plašākās struktūrās. Destruktīvos kultos, slepenās militārās programmās un tīklos, kas darbojas paaudžu paaudzēs. Daudzus gadus es pētu šo militāri sātanisko kompleksu un dokumentēju, kā šīs jomas savstarpēji mijiedarbojas. Manas grāmatas apkopo šos atklājumus. Tajās ir atrodami arī visi avoti un pierādījumi. Un tas, ko es šeit aprakstu, balstās uz tādu izdzīvojušo, kā Šantalas un Sandras liecībām, kā arī uz daudzu terapeitu speciālo literatūru, publiskotiem valdības dokumentiem un uz starptautiskiem pētījumiem. Un rituālā vardarbība, jāatzīst, ir vairāk, nekā reliģiskais fanātisms vai sadistiska vardarbība. Tā ir apzināti strukturēta vardarbība, kas balstās uz okultu vai sātanisku ticējumu sistēmu. Un kulta ģimenēs šī programma tiek nodota no paaudzes paaudzē. Bērni no dzimšanas tiek piespiesti uzņemties upura, bet arī nodarītāja lomu. Viņi tiek spīdzināti, ļaunprātīgi izmantoti un piespiesti nogalināt dzīvniekus vai pat cilvēkus, kā mēs tikko dzirdējām. Tam ir trīs mērķi: pirmkārt, personības iznīcināšana. Ekstrēmo traumu rezultātā upura psihi sadala fragmentos. Otrkārt, uz šā pamata veido kontrolējamas personības daļas, tā sauktās „vecuma” vai iekšējās daļas, kas pēc tam izpilda konkrētas komandas. Un, treškārt, kas arī ir svarīgi, saistība ar vainīguma struktūru, radot upuriem vainas sajūtu, un arī mākslīgi izraisot bailes un lojalitāti. Tādējādi upuri no dzimšanas tiek saistīti ar šīm kulta struktūrām. Un šie mehānismi jau desmitiem gadu ir aprakstīti traumu pētījumos. Vācu un starptautiskie eksperti, piemēram, Michaela Huber vai Dr. Alison Miller, apstiprina šo piespiedu disociācijas modeli, kas regulāri novērots rituālās vardarbības upuriem. Bet – un tas ir ļoti svarīgi – rituālās vardarbības esamību var pierādīt ne tikai ar liecinieku liecībām, bet arī ar datiem. „Rituālās vardarbības darba grupa” 2005. un 2007. gadā veica vairākas aptaujas psihoterapeitiem Vācijā. Kopumā tika atzīti par ticamiem vairāk nekā 200 gadījumi. Starp tiem bija arī 42 ziņojumi par slepkavībām. Un „Jūtas štata darba grupa rituālās vardarbības jautājumos” jau 1992. gadā apstiprināja līdzīgas struktūras ASV. Visbeidzot – starp daudzajiem citiem – 2016. gadā Vācijā veiktais pētījums „Neatkarīgā komisija bērnu seksuālās vardarbības izskatīšanai” (UKASK). Tajā tika atkārtoti izvērtēta 174 Vācijas psihosociālo speciālistu pieredze, kuri norādīja, ka ir strādājuši ar organizētās un rituālās vardarbības upuriem. No tiem 69 % gadījumu bija saistīti ar sātaniskām grupām. Un šie skaitļi liecina, ka mēs nerunājam par atsevišķiem gadījumiem, mēs runājam par starptautiski atkārtotu parādību, kas tika reģistrēta profesionālajā kontekstā ilgi, pirms tā nonāca sabiedrības uzmanības lokā. Lai izprastu šos rituālās vardarbības mehānismus, ir jāzina arī vēsturiskās apziņas kontroles programmas. 1950. gados CIP uzsāka projektu MK-Ultra. Tā bija pētniecības programma cilvēka apziņas manipulēšanai. MK-Ultra ietvēra vairāk nekā 140 apakšprojektus ar eksperimentiem ar cilvēkiem, kuros tika izmantotas narkotikas, galvenokārt LSD, hipnoze, elektriskie šoki, miega atņemšana un sensorā deprivācija, t. i., stimulācijas atņemšana. Un visa šī mērķis bija izstrādāt prāta un uzvedības kontroles mehānismus. To, kas oficiālajos dokumentos par MK-Ultra ir tikai norādīts, daudzi izdzīvojušie rituālu kontekstā apraksta, kā reālu pieredzi. Un kas ir pamanāms, tās ir tās pašas metodes, tie paši mērķi un daļēji arī tie paši darītāji. Protams, ir arī izdzīvojušie no pašas MK-Ultra programmas, kas tagad saucas „Project Monarch”. Viens no tiem ir Mary Sparrow. Viņas liecību var atrast lapā „50 Voices of Ritual Abuse”. Bet arī Cathy O'Brian un Katie Groves izdzīvoja. Un jau 1995. gadā, kas arī ir svarīgi, MK-Ultra izdzīvojušie liecināja Vašingtonā DC „Advisory Committee on Human Radiation Experiments” [Konsultatīvā komiteja par cilvēku apstarojuma eksperimentiem]. Protokoli joprojām ir pieejami. Tas viss nav jauns jēdziens. Izšķirošais punkts ir šāds: rituālā vardarbība un MK-Ultra nav atsevišķi fenomi. Tos saista kopīga ideoloģija – sātanisms, kā varas un kontroles sistēma. Un abos kontekstos mēs atrodam arī tos pašus pamatprincipus, proti, indivīda pilnīgu pakļaušanu, dehumanizāciju ar ekstremālu vardarbību un instrumentu radīšanu, proti, cilvēku, kuri izpilda pavēles, vēlāk par tām neatceroties. Psihologs Dr. Corydon Hammond jau 1992. gadā konferencē savā, tā sauktajā „Greenbaum runā,” atklāti runāja par šīm saiknēm. Viņš aprakstīja, kā sātaniskie kulti un slepeno dienestu programmas strādāja roku rokā, lai mērķtiecīgi izraisītu disociāciju un programmētu šīs personības struktūras upuriem noteiktu uzdevumu veikšanai. Tāpēc daudzi izdzīvojušie stāsta, ka vainīgie bija saistīti gan ar militārajiem, gan slepeno dienestu aprindām, gan arī ar kultiem – tātad, ja tā var teikt, tiem bija divas sejas vienai un tai pašai ideoloģijai. Izcils piemērs, ko daudzi noteikti pazīst, ir pulkvedis leitnants Maikls Akvino, kurš vienlaikus bija arī Temple of Sat augstākais priesteris. Loīze : Pilnīgs sātanists, jā! Marcel: Var teikt, ka šīs kontroles pamatā ir disociācija, sadalīšanās. Ekstrēmu, parasti atkārtotu traumu rezultātā, apziņa sadalās atsevišķās daļās. Un šīs iekšējās daļas noziedznieki var mērķtiecīgi apveltīt ar jaunām identitātēm, uzdevumiem un arī izraisītājiem, tā sauktajiem trigeriem. Īsumā par galvenajām metodēm, kā tas darbojas, kā tas tiek panākts. Pirmkārt, tā ir „traumas indukcija” ar spīdzināšanu, sāpēm, vardarbību, elektriskajiem šokiem vai arī tuvās nāves pieredzēm, piemēram, slīcināšanu, bet arī ar hipnozi un sugestiju. Viss tiek apvienots ar simboliem, skaitļiem vai burtu virknēm, piemēram, „alfabēta kodiem”, tad šo stimulu atņemšana, piemēram, tvertnēs vai kamerās, salīdzināms ar to, kā tas attēlots seriālā „Stranger Things”; kas iedvesmots no reāliem eksperimentiem. Tad seko narkotiku ievadīšana, bieži vien kopā ar elektriskajiem šokiem, lai pastiprinātu ietekmējamību. Un tad arī programmēšana ar rituālu palīdzību, kuros šie darītāji simulē garīgo līmeni, lai upuriem iepotētu šādas pārdabiskas varas struktūras. Savā pētījumā es salīdzināju šos mehānismus ar publiskotajiem MK-Ultra dokumentiem. Un var teikt, ka pamati ir ļoti skaidri pierādīti. Daudzu upuru ziņojumu centrālais elements ir arī, tā saucamās, pašiznīcināšanas vai pašnāvības programmas, kas kalpo, lai pastāvīgi kontrolētu upuri un tādējādi novērstu jebkādu atklāšanu. Programmas tiek iedarbinātas ar trigeriem, piemēram, atslēgvārdiem vai simboliem, noteiktiem trokšņiem vai mūziku, vai arī kontaktu ar noteiktām personām vai iestādēm, piemēram, terapijas ietvaros. Tādējādi upurim, runājot par savām pieredzēm, pēkšņi sākas panikas lēkmes vai tas sev nodara kaitējumu, jo iekšējā daļa ir programmēta, lai aizsargātu patiesību. Citas šo iekšējo daļu lomas ir ziņotāji, sodītāji vai arī programmētāji. Loīze : Marcel, vai drīkstu tevi īsi pārtraukt? Marcel: Lūdzu. Loīze : Mēs esam redzējuši mūziķus un aktierus, kuri visi ir izdarījuši pašnāvību. Un tad vienmēr rodas doma, ka viņiem tagad ir slava, viņiem ir nauda, kāpēc viņi tagad izdara pašnāvību? Vai tam ir kāda saistība ar šo „pašnāvības programmēšanu”? Ka viņi varbūt vēlas atklāt patiesību un pēkšņi sākas šī programma? Marcel: Jā, tas ir ļoti pamatots jautājums un arī ļoti svarīgs novērojums, ka tieši slavenības, par kurām saka, ka tām ir bagātība, tām ir uzmanība, tām vajadzētu būt laimīgām, pat ja tas noteikti ir saistīts ar zināmu stresu. Var būt, ka noteiktos gadījumos, jo īpaši, ja kāds norāda, ka vēlas atklāt, tiek iedarbinātas šādas programmas. Protams, to ir grūti pierādīt pēc tam. Tomēr es domāju, ka tie ir drīzāk atsevišķi gadījumi. Dažos gadījumos tas ir patiešām ļoti iespējams, ja tie cilvēki jau iepriekš ir norādījuši, ka vēlas par kaut ko runāt, vai arī jau ir pieskārušies noteiktiem kritiskiem tematiem. Daudzos gadījumos aiz tā slēpjas kaut kas cits. Un tad rodas jautājums, kāds ir šis lielais iekšējais konflikts, kas piemīt tieši šīm „slavenībām” un kas, galu gala, noved pie pašnāvības. Un tas savukārt ved uz vēl tumšākiem vai tikpat tumšiem lokiem, kur jāuzdod jautājums: kāda bija šīs slavas cena? Un vai tādēļ rodas sirdsapziņas konflikti, vai varbūt pat pastāv mehānismi, kas pārsniedz šīs prāta kontroles metožu iespējas, kā es tās aprakstīju, lai šādus cilvēkus, tā teikt, padarītu par vergiem ļoti, ļoti dziļā līmenī? Tas pārsniegtu šī raksta ietvarus, bet tas ir ļoti, ļoti svarīgs jautājums. Loīze : Paldies, ļoti labi, jā. Marcel: Jā, pārejot no pašnāvības programmas uz plašāku skatu. Proti, šeit ir ne tikai izdzīvojušie no Vācijas vai, piemēram, Šantala Frei no Šveices, bet arī no daudzām citām valstīm, piemēram, Lielbritānijas, ASV, Nīderlandes, Austrālijas, Šveices. Principā var teikt, ka visā pasaulē ir ziņojumi ar līdzīgiem paterniem – īsumā apkopojot. Vairumā gadījumu darītāji ir paši ģimenes locekļi. Kā nozieguma vietas tiek minētas privātas villas, baznīcas, pazemes telpas, militārās iestādes vai meži. Tad seko prāta kontrole, cilvēku tirdzniecība, bērnu pornogrāfija, prostitūcija un tā saucamās snuff filmas, kā arī saiknes starp šiem vietējiem kultiem, kur tas notiek, un starptautiskajiem tīkliem. Un kopumā, šīs struktūras atkal pārklājas ar organizēto noziedzību, bet arī ar valsts vai militārajām jomām, kurās tiek veikti eksperimenti ar cilvēkiem. Viens no piemēriem, ko minēja Šantala Frei, ir saistība ar ASV militāro bāzi „Dagger Complex” Darmštatē, kur viņa guvusi šādu pieredzi. Bet arī, piemēram, Cathy O'Brien min daudzas militārās bāzes ASV, kā nozieguma vietas, kā arī, piemēram, NASA iestādes. Grāmatā „Uncle Sam's” es analizēju Katie Groves liecības, kura video stāsta par savu pieredzi tā saucamajā „Snuff Factory”, kur tika uzņemtas filmas ar bērnu nogalināšanu. Viņa apraksta, kā pazemes iekārtā Teksasā šie bērni tika sistemātiski izmantoti, spīdzināti un nogalināti. Pēc viņas teiktā, iekārta bija CIA kontrolē, kas, iespējams, vada starptautisku bērnu tirdzniecības tīklu. „Tālredzes eksperiments”, ko viņa pasūtīja, patiešām neapšaubāmi apstiprināja šīs iekārtas eksistenci. Un, lai gan šīs liecības, izņemot „tālredzamības eksperimentu”, ir grūti pārbaudāmas, jāatzīst, ka tās daudzos sīkumos saskan ar citu izdzīvojušo liecībām, jo īpaši saistībā ar rituālajiem elementiem, militāro kontekstu, kā arī ar sarežģītajām programmēšanas metodēm. Daļēji tiek minētas patiesi tās pašas vai specifiskas nozieguma vietas vai vainīgie, ko min izdzīvojušie, kuri nepazīst viens otru. Pētījumu gaitā es arī iesniedzu CIA tā saucamo “uguns pieprasījumu”, proti, informācijas pieprasījumu saskaņā ar ASV „Informācijas brīvības aktu”. Tajā es lūdzu izsniegt visus dokumentus, kas saistīti ar iepriekš minēto MK-Ultra izdzīvojušo Cathy O'Brien. CIA atbilde ir ļoti interesanta, jo tā skanēja šādi: dokumentu esamību vai neesamību nevar ne apstiprināt, ne noliegts. Šādu dokumentu esamība vai neesamība pašlaik ir klasificēta informācija un tādējādi aizsargāta pret atklāšanu. Ja padomā par šo atbildi, tas nozīmē, ka oficiāli tiek teikts: acīmredzot dokumenti pastāv, bet valsts drošības apsvērumu dēļ tie nevar tikt atklāti. Pretējā gadījumā būtu vienkārši teikts: „No records found” [dokumenti nav atrasti]. Tātad nekas nav. Un tas, ka vispār kaut kas ir saistībā ar Cathy O'Brien, jau ir ļoti spēcīgs pierādījums, ka, piemēram, viņas stāsta pastāvēšanai ir kāds pamats. Papildus psiholoģiskajam un tehniskajam līmenim jāatzīmē, ka ļoti svarīga loma ir arī garīgajam un ideoloģiskajam fonam. Daudzi noziedznieki uzskata sevi par daļu no sātaniskā vai lucifēriskā ordeņa, kas vēlas iegūt varu caur ciešanām, nāvi un pakļaušanu. Viņiem šie rituāli ir vairāk nekā simbolika. Viņi tic enerģijai vai varai, ko var iegūt caur šiem upuriem. Un tieši šī ticība tiek nodota no paaudzes paaudzē kulta ģimenēs un saistās ar elitāru pasaules uzskatu: proti, izredzētie, no viņu viedokļa, stāv pāri pār citiem cilvēkiem. Tomēr viņi no tiem citiem vienlaikus arī baidās, jotie ir skaitliskā pārākumā. Svarīgas ir arī sekas upuriem, proti, šo sistēmu upuriem. Tie cieš no vissmagākajām traumu sekām, piemēram, no kompleksas disociācijas, atmiņu uzplaiksnījumiem – ko minēja Sandra un Šantala, no baiļu sajūtas, kompulsīvām, neapvaldāmām darbībām. Šo gadiem ilgo vardarbību rezultātā var rasties fiziskas saslimšanas. Un bieži arī dziļas identitātes krīzes. Tāpēc daudzi cietušie apzināti attīsta šo disociatīvo identitātes struktūru, ko mērķtiecīgi ir izraisījuši darītāji. Tādējādi viņos ilgstoši ir daudzas iekšējās personības, kas parādās arī ārējā pasaulē. Tātad, ja mēs runājam par rituālo vardarbību un prāta kontroli, un ar to es lēnām tuvojos beigām, tad runa nav tikai par atsevišķu gadījumu atklāšanu. Runa ir par centrālo jautājumu - cik daudz šīs varas vispār zina par cilvēka apziņu un kā tās šīs zināšanas ļaunizmanto, lai sasniegtu savus noteiktos galīgos mērķus. Proti, izveidot, no viņu viedokļa, sātanisko pasaules impēriju. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai mums būtu neatkarīgi pētījumi par dissociāciju un traumu izraisīto programmēšanu, lai izdzīvojušajiem būtu drošas dzīves vietas. Bet arī drosme sadarboties pāri institucionālajām robežām, jo klusēšana aizsargā tikai vainīgos. Apgaismošana un apziņa ir pirmais solis, lai pārtrauktu šo ciklu, šo apriti. Un mans darbs ir arī ieguldījums šādas plašākas izpratnes veicināšanai par šiem mehānismiem. Rituālā vardarbība nav nekāda marginālā tēma, bet gan tā atspoguļo to, kas notiek, ja slepenas, okultas grupas nemanāmi paplašina savu ietekmi uz mūsu sabiedrību. Tāpēc arī mums ir jāpievērš uzmanība, jāuztver upuri nopietni un jānodrošina, lai šīs atziņas nonāk plašākas sabiedrības rīcībā. Galu gala, tas apdraud arī katra indivīda brīvību. Rituālā vardarbība un prāta kontrole, kā jau tika minēts šajā lekcijā, ir vienas un tās pašas destruktīvās idejas izpausme: ka cilvēku var pakļaut, salauzt un pārņemt viņa dvēseli. Tomēr katra patiesība, kas nāk gaismā, ir, tā teikt, visa šī procesa pozitīvais aspekts, jo vājina šo sistēmu. Apgaismošana uzsāk beigas tur, kur mēs šo neizsakāmo izsakām vārdos un, kur izdzīvojušie, tādi kā Sandra un Šantala, uzdrošinās runāt. Un tam ir nepieciešamas tādas platformas, kā šī. Tāpēc vēlreiz paldies jums. Un paldies visiem, kas klausās, kas esat gatavi ne tikai klausīties, bet arī skatīties un neaizvērt acis. Loīze : Paldies, Marcel, tu tagad dažās minūtēs esi izklāstījis to, ko mans tēvs teica šīs konferences sākumā. Viņš ar mūsu gadu desmitu ilgajiem pētījumiem parādīja, kā šīs slepenās struktūras, galu galā, sakņojas sātanismā, un mēs no viņu pašu mutēm dzirdējām, ka viņi vēlas izveidot sātanisku pasaules kārtību. Bet viņi ir skaitliskā mazākumā. MĒS esam daudz pārāki par VIŅIEM, ja vien to saprotam! Ja vien tur ienāk GAISMA, tad visa šī noziedzīgā konstrukcija sabruks. Un mēs esam tuvu tam. Tāpēc: ja jūs visi izplatīsiet šo lekciju un visu AZK, lai ienāktu īstā gaisma, tad šī sātaniskā pasaules kārtība sabruks. Paldies par tavu cīņu, par izpratnes veicināšanu, lai šīs nežēlīgās prakses nāktu gaismā. Mūsu skatītājiem tagad rodas jautājums, kā var būt, ka šādi noziegumi netiek sodīti un notiesāti policijā. Un ar šo jautājumu es vēlētos pāriet pie Uwe Kranz. Uve Kranca īsa biogrāfija Uve Krancs ir policists, bijušais ministrijas padomnieks un bijušais Tīringenas Valsts kriminālpolicijas prezidents. Viņš bija Eiropola nacionālais eksperts. Kā eksperts drošības un terorisma jautājumos, viņš regulāri publicējas daudzos medijos. Uve Krancs jau vairāk nekā 50 gadus cīnās pret organizēto noziedzību, ekstrēmismu un terorismu. Savas karjeras laikā viņš galvenokārt veltīja sevi bērnu aizsardzībai. Tas kļūst skaidrs, aplūkojot viņa karjeras darbības jomas: viņš bija atbildīgs par jauniešu lietām, noziedzības novēršanu, cīņu pret seksuālo vardarbību pret bērniem, cilvēku un orgānu tirdzniecību valsts un starptautiskā līmenī, kā arī darbojās kriminālpolitikas asociācijās. Uve Krancs savā tīmekļa vietnē publicē rakstus, tostarp par bērnu seksuālo izmantošanu un prāta kontroli. Kā kriminālistikas eksperts viņš sniedz ieskatu „Deep State” darbībā un pensijas laikā novēro aktuālos notikumus pasaulē. Viņš savu pieredzi un zināšanas izmanto arī, kā loceklis un referents preses simpozijos, ko rīko tādas pazīstamas apvienības, kā Axion Resist un MWGFD e.V. Tās tika dibinātas ar mērķi aizsargāt bērnu labklājību, brīvību un tiesiskumu. Šajos simpozijos viņš uzstājās ar referātiem par tādām tēmām, kā pedokriminalitāte, agrīna seksualizācija un bērnu tirdzniecība. Loīze : Man ir liels gods sveikt šo pieredzējušo kriminālistu Uwe Kranz šeit, 22. AZK. Uve: Gods ir man. Loīze : Prieks, ka esat šeit. Jā, jums ir pusgadsimta kriminālistikas pieredze cīņā pret bērnu seksuālo izmantošanu. Jūs esat strādājis, kā policists, pat kā ministrijas vadītājs, un kā Tīringenas kriminālpolicijas vadītājs, esat bijis šo izmeklēšanu priekšgalā. Tas nozīmē, ka jums tika ziņots par gadījumiem un jūs tos izmeklējāt. Bet kas notika tālāk? Uwe: Problēma ir tāda, ka vispirms ir jāveic pierādījumu vākšana, lai lieta varētu tikt nodota prokuratūrai, kur tā tiek pieņemta, pārstrādāta apsūdzībā un nodota tiesai. Un diemžēl, šajā procesā ir ļoti daudz neveiksmīgu gadījumu. Ir frustrējoši, ja no rīta kādu aiztur un pēcpusdienā atkal satiek uz ielas. Es to esmu attēlojis vizuāli. No rīta aizturēts, pusdienlaikā atbrīvots. Mums, piemēram, ļoti bieži rodas problēma, ka policija ļoti labprāt vai ļoti bieži ierodas ar slepkavības faktu un sāk izmeklēt slepkavību. Un tad ceļā uz prokuratūru slepkavība kļūst par miesas bojājumu ar letālām sekām. Tad, iespējams, pēc tam rodas pavisam cita juridiskā būtība un pavisam citas problēmas. Vai arī, kā nesenajā gadījumā ar izvarotājiem, kuri izdarīja grupas izvarošanu un pēc tam, priecīgi svilpjot, izgāja no tiesas, jo tiesnesis nevarēja pilnībā izslēgt iespēju, ka meitene varbūt tomēr varēja būt pati tajā piedalījusies. Tad viss sāk kļūt nedaudz apšaubāms. Un ir ļoti daudz iespēju pārtraukt procesu vai pārvērst to par psihiatrisko ievietošanu un, un, un. Tātad, kaut kur šajā lietā ir pārrāvums. Diemžēl, tā tas ir. Ar šiem upuriem ir jārīkojas ļoti uzmanīgi un nopietni. Viņiem ir visas tiesības uz to, lai policija un tiesu iestādes ar viņiem rīkotos atbilstoši noteikumiem. Loīze : Paldies par jūsu paziņojumu. Jūs runājat arī par tā saukto „pedokriminalitāti” un saiknēm, kas, iespējams, sniedzas līdz „augstākajām aprindām”. Kādas ir jūsu novērojumi? Uve: Jā, pieņemsim šādu situāciju: manās Powerpoint prezentācijās vienmēr ir iekļauts Dutroux lietas apraksts. Jūs noteikti zināt par Dutroux lietu. Beļģu bērnu izmantotājs, kurš nogalināja vienpadsmit bērnus un divus nomērdēja badā, kamēr viņš atradās apcietinājumā. Tāpēc, ka viņš neko neatklāja, kamēr atradās cietumā, un bērni pa to laiku nomira no bada. Ļoti šausmīga lieta. Vairāki liecinieki ir vai nu cietuši nelaimes gadījumos, vai miruši, vai kā citādi. Un šī Dutroux lieta jau ir pierādījusi, ka visi sabiedrības slāņi bija iesaistīti šajos bērnu izmantošanas tīklos. Tas sniedzās līdz pat politikas augstākajām aprindām, līdz pat kultūras, televīzijas un mediju augstākajām aprindām. Šis process bija sinonīms tam, kas ir galvenā problēma. Arī Epsteina lieta ir tieši tas pats. Epsteina gadījumā viņiem ir saikne ar augstākajām politiskajām aprindām, šovbiznesu, biznesu, prokuroriem – kas zina, ar ko vēl –ar augstākajiem ierēdņiem un politiķiem. Tas pats ir arī ar Diddy Sean Combs, kurš arī ir labi pazīstams. Viņš tagad ir „noķerts” uz četriem gadiem un diviem mēnešiem. Tas faktiski ir nekaitīgs spriedums, jo vienkārši ir izgriezta visa organizētās noziedzības joma. Tika teikts, ka mēs to pārtrauksim. Tagad mēs notiesājam tikai par vienu vardarbības gadījumu pret viņa draudzeni vai sievu. Un arī tad visa lieta tika reducēta uz nelielu daļu. Daudzos gadījumos šādas lietas tiek sadalītas, apzināti sadalītas. 1995. gadā mums bija liela lieta Anglijā. Tas bija iespējams arī pateicoties bankai, politikai, medijiem, lielajiem moguliem un visiem pārējiem. Gadu gaitā lieta kļuva arvien mazāka. Arvien mazāka. Beigās nekas vairs nebija palicis. Beigās tā bija maza lieta. Tās tiek sadalītas un sadalītas gabaliņos, tā teikt, juridiskos gabaliņos. Tad vairs daudz satura nepaliek. Protams, rodas aizdomas, ka šeit tiek izdarīta ietekme. To nevar noraidīt. Loīze : Vai jūs esat ievērojis šo principu, kā tas notika Epsteina, Dutroux, P-Diddy un citu gadījumos, vai jūs pats esat ievērojis šos principus arī savā reģionā? Uwe: Principi ir vienādi visur, neatkarīgi no valsts. Jums jāpieņem, ka šī seksuālā vardarbība pret maziem bērniem, meitenēm un pusaudžiem notiek visā Eiropā un visā pasaulē. Ja paskatās, piemēram, uz NCMEC, uz šo amerikāņu pazudušo un izmantoto bērnu ziņošanas centru, tad pirms četriem, pieciem gadiem mums bija 50 000 gadījumu. Tagad mums katru gadu tiek ziņots par 205 000 gadījumiem. Bet mēs esam tikai maza daļa. Ja salīdzināt to, ko NCMEC ziņo par Āziju, Indiju, Pakistānu, tad mēs esam gandrīz miljonu diapazonā. Tas skaidri parāda, ka šī ir pasaules mēroga problēma, ne tikai Vācijas, Beļģijas vai kādas citas valsts problēma. Loīze : Esmu dzirdējusi, ka ir daudz oficiālu pētījumu par kulta ļaunprātīgo izmantošanu. Vai jūs varētu īsi izskaidrot, kas ir oficiāli atklāts? Uwe: Pētījumu ir pietiekami daudz. Ticiet man. Tieši šajā jomā pētījumu ir, kā smiltis jūrā. Es pats esmu uzrakstījis divus pētījumus Eiropas Parlamentam, 2020. un 2021. gadā, kur esmu apkopojis visu informāciju un teicu: labi, ko varētu darīt labāk? Ko varam vienkāršot? Kur varam sākt? Un ir izdarīts tieši pretējais. Atkal ir izveidots centrs. Centrs cīņai pret bērnu seksuālo izmantošanu. Un tagad mums ir vēl viens centrs blakus Eiropolam un, un, un. Mums visur ir pilnvarotie, un mums visur ir pētījumi. 2011. gadā tika veikts brīnišķīgs pētījums. Jā, 2011. gadā par ES direktīvu ieviešanu cīņai pret seksuālo vardarbību pret bērniem. Un tas tika novērtēts 2016. gadā. Tas ir labs pētījums. Bija vēl viens pētījums no WProtect. Arī labs pētījums, kas bija jāturpina un jāīsteno. Bija tikai jāizdara kaut kas! Pētījums bija arī patīkami lasāms. Skaistas bildes, skaista grafika un tralala. Bet īstenošanā parasti rodas problēmas. Tātad, trūkst ne tikai tumšā redzeslauka pētījumu par nezināmo, bet trūkst arī politiskās gribas intensīvi risināt šos jautājumus. Trūkst ne tik daudz likumu vai pētījumu. Bet nē - tas ir JĀDARA! Tas ir jādara un jāgrib to izdarīt! Loīze : Jūs daudz runājat par agrīno seksuālo izglītību bērnudārzos un skolās. Ko jūs par to varat teikt? Uwe: Jā, agrīnā seksuālā izglītība ir tāda īpaša joma, kas mani patiesi satrieca, jo to izstrādāja Pasaules Veselības Organizācija [PVO], sadarbībā ar Vācijas Federālo veselības izglītības centru. Kopš šā gada 13. februāra tas saucas Federālais sabiedrības veselības institūts; tam ir vēl vairāk tiesību, vēl vairāk iespēju, tas var darīt vēl vairāk, pat klimata aizsardzības jomā. Un šīs divas iestādes kopā ir izstrādājušas vadlīnijas, kā „seksuāli izglītot” mazus bērnus. Aiz tā patiesībā slēpjas pamatideja, ka bērnu var abortēt līdz pat dzimšanai – tā ir viena puse. Un uzreiz pēc dzimšanas šo bērnu dēvē par seksuālu būtni, kuru jebkurā brīdī var izmantot. (Loīze piesit pie galvas) Un tas ir tik traki, ka to pat nevar iedomāties. Un sliktākais ir tas, ka šīs PVO un BZgA vadlīnijas ir pamatotas uz zinātniskiem atklājumiem! Un tagad, lūdzu, iepazīstieties ar zinātniskajiem atklājumiem un paskatieties, no kurienes tas nāk. Tas nāk no Kinsey. Vīrieša, kurš 60. gados uzrakstīja slaveno Kinsey ziņojumu par vīrieša un sievietes atbrīvošanu. No tā brīža viss faktiski gāja uz leju. Tolaik jau tika ieviests jēdziens „seksuālā brīvība”. Vienaldzība pret bērniem un sekss ar bērniem kļuva iespējams, parasts un atļauts. Tika ieviesta fekālā valoda. Un šis cilvēks, Kinsey, veica virkni eksperimentu. Esmu redzējis vienu eksperimentu, kurā četrgadīgs bērns 24 stundas tika mocīts, lai sasniegtu 27 orgasmus. Iedomājieties to. Viņš aprakstīja orgasmu, kad bērns kliedza, kliegdams, krampjos. 24 stundas mocīt četrgadīgu bērnu, līdz rodas kāda fiziska reakcija. Un šo fizisko reakciju definēt kā orgasmu. Un tad tie, kas to darīja, kas mocīja bērnus, daļēji bija suteneri, daļēji cietumnieki, kas bija iznākuši no cietuma. Tas viss ir jāizpēta un jāizfiltrē. Un tad tu saki sev: „Nu sveiki, kas tad tas ir? Zinātniskas atziņas? Tas ir tīrs bērnu ļaunizmantojums, tīra seksuāla vardarbība pret bērniem, kas maskēta, kā pētījums. Un viņam bija atbilstoši skolnieki. Kinsey nākamais bija Sielert, tad Kentler. Bija Kentler ziņojums. Tad bija Sielert. Un tad bija vēl viens, tagad, pēdējā laikā. Viņi visi ir cēlušies no vienas ideoloģiskās skolas. Tas ir jāņem vērā. Kinsey sāka. Tad viņi iekaroja universitātes pēdiņās, un profesionālās augstskolas un specializētās izglītības iestādes. Un tagad jau ir radušās paaudzes šādu sociālo psihologu un kultūras psihologu un kādu vēl... Tātad viņi tiek izlaisti rinām vien un ieņem visur sociālos dienestus, skolu dienestus. Un turpina strādāt šādas izglītības garā. Manuprāt, tas ir absolūts absurds. Un ja paskatās, ko šīs vadlīnijas prasa, tad no nulles līdz četriem gadiem bērnam ir jāiemācās seksuālā masturbācija. Es, protams, jautāju sev, kurš audzinātājs to dara un kā viņš to dara? Un mums tagad nesen Švābijas Hallē ir 17 bērnudārzi, kas tagad bērnudārzos ierīko tādas personīgā ķermeņa izpētes vietas. Vecāki bija pilnīgi pārsteigti! Viņi par to neko nezināja. Viņi tā arī netika informēti. Tātad, ja tā ir agrīnās bērnības seksuālā izglītība, tad tas būtībā nav nekas cits, kā ģimenes iznīcināšana. Tā ir ģimenes iznīcināšana. Valsts kodols, valsts olšūna ir veselīgas ģimenes attiecības. Ir tēvs, ir māte, ir bērns. Punkts. Ir divi dzimumi, divreiz punkts. Es jau esmu galēji labējs. Es to zinu. Ir vēl kaut kas skaistāks. Ir tas, ko reiz teica Monika Gruber. Un, ja mums ir vecāks1 un vecāks2, tad drīz mums būs vectēva un vecmāmiņas vietā līķis1 un līķis2. Vai tas varbūt arī notiks? Tas, protams, ir joks, šoks. Bet fakts ir tāds, ka tas viss tiek dehumanizēts. Tas vairs nav humāns līmenis un nav cieņa. Jau nemaz nerunājot par bērnu. Bērnam arī ir cieņa. Ir jāaizstāv arī viņa tiesības. Un bērnus patiešām vajadzētu uzskatīt par tiesību subjektiem, nevis par lietām, kuras var vienkārši uzņemt un atmest. Loīze : Paldies par izklāstīto. Uwe: Un visā šajā lietā bija viens vienīgs pozitīvs aspekts. Tā bija Bielefeldas universitāte. Tā veica plaša mēroga pētījumu par Kinsey, Kentler un Co. un konstatēja, ka tā ir bijusi bērnu vardarbīga izmantošana, seksuāla vardarbība. Tā bija ļoti noziedzīga organizācija, kas tagad ir izplatījusies visās izglītības iestādēs. Tur, kur tika apmācīti sociālie psihologi, psihologi, skolu direktori un tamlīdzīgi. Un tā tas turpināsjoprojām. Tā tas izplatās arvien vairāk un vairāk. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka šodien vecāku žurnālos var lasīt: tas esot pilnīgi normāli, ka bērnus tā apstrādā un izglīto, ka no sešu līdz deviņu gadu vecumam jau ir jābūt seksuālam kontaktam. Lai viņi fiziski viens otru aptaustītu, visur jāizveido mazi čubināšanās stūrīši, kur bērni varētu nošķirties… Loīze : Tas viss atkal ir spēle, kas nāk par labu vainīgajiem. Uwe: Jā... Atvainojiet, man nav labas ziņas. Man ir tikai negatīva pieredze šajā jomā. Esmu gandrīz visu savu dzīvi cīnījies par to, lai seksuālā vardarbība pret bērniem tiktu atzīta par noziedzīgu nodarījumu. Un 2021. gadā Vācijā beidzot, beidzot, beidzot pēc gadiem ilgas cīņas tas ir panākts, ka tas ir noziedzīgs nodarījums. Un tas bija spēkā no 21. līdz 24. gadam. Tad nāca kungs Buschmann, tā viņu toreiz sauca, liberālais tieslietu ministrs, un atcēla to. Tagad tas atkal ir tikai pārkāpums. Tas nav liels ieguvums. Manuprāt, visi formulējumi, ko Tieslietu ministrija izmanto, lai paskaidrotu, kāpēc šis nozieguma statuss atkal ir atcelts, ir nožēlojami. Loīze : Jā, tas patiešām ir vājš arguments. Paldies, ka jūs tik daudz darāt bērnu labā un, galvenais, ka šīs nepilnības tiek publiskotas. Tas ir ļoti svarīgi. Uve: Tas ir jādara. Loīze : Paldies, ka atvēlējāt mums savu laiku, kaut arī šobrīd esat ceļā. Jūsu teiktais mums ļoti palīdzēja izprast šo problēmu. Mēs vēlam jums visu to labāko turpmākajā darbā, arī pensijā. Jūs joprojām esat pilnībā iesaistīts! Paldies par jūsu lielisko izglītojošo darbu. Mēs jūs mīlam! Uve: Paldies, Loīze . Es priecājos, ka nākamreiz varēšu būt kopā ar jums! Tad es arī atbraukšu! Loīze : Jā, jūs vienmēr esat laipni gaidīts! Tagad pievērsīsimies tikpat bezbailīgai cīnītājai, kas iesaistījusies cīņā pret bērnu nolaupīšanu, rituālo vardarbību un bērnu tirdzniecību. Lūdzu klipu! Sabīnes Makneilas (Sabine McNeill) īsā biogrāfija Sabine McNeill ir studējusi informātiku un matemātiku un 15 gadus strādājusi CERN . Pēc tam viņa strādāja par pasākumu organizatori, programmatūras dizaineri, tīmekļa izdevēju un matemātisko mākslinieci. Londonā viņa brīvprātīgi darbojās kā "McKenzie Friend", kas atbilst juridiskajam neprofesionālajam konsultantam. Šajā darbā viņa saskārās ar rituālas vardarbības un aizbildniecības upuriem, kuriem tiesu sistēma nevis palīdzēja, bet gan nodarīja kaitējumu. Sabine McNeill sāka publiskot šos gadījumus internetā. Ar lielu atdevi viņa iestājās par bērniem, kurus valsts bija atņēmiusi vecākiem, un pat izvirzīja šo jautājumu Eiropas Parlamentā. (īss fragments no runas Parlamentā) Kopumā viņa pavadīja apmēram 50 bērnu atņemšanas gadījumus. Pazīstamākais no tiem bija „Hampstead lieta”, kurā viņa publicēja video ar bērnu Alisas un Gabriela liecībām. Tajās bērni liecināja, ka viņu tēvs bija organizējis sātanisku sektu, kas regulāri izmantoja un nogalināja bērnus. Viņi arī aprakstīja, kā tēvs vadīja viņu rokas, nogalinot zīdaiņus. Neskatoties uz šīm liecībām, tiesa nevis notiesāja tēvu, bet gan atņēma bērnus mātei un piešķīra tēvam vienpersonīgu aizgādību. Vēlāk tā pati tiesnese arī Skotijas Hollie Greig izmantošanas lietā nodrošināja, ka tēvs, kurš tika apsūdzēts izmantošanā, netika notiesāts. Taču ne tikai tiesnesei, bet arī vainīgajiem bija saistība ar Hampstead lietu. Arī pēc Hampstead sprieduma Sabine turpināja aktīvi darboties, savāca desmitiem tūkstošu parakstu petīcijām un dokumentēja pierādījumus. Viņa arī publiskoja mātes sastādīto sarakstu ar 175 vainīgajiem. Tas radīja nepatikšanas vainīgo aprindām, kas, galu gala, iesniedza pret viņu kriminālsūdzību. 73 gadu vecumā viņa tika notiesāta uz deviņiem gadiem cietumā un pēc apmēram četriem gadiem izraidīta uz Vāciju. Daudzas viņas tīmekļa vietnes tika slēgtas. Neskatoties uz vajāšanām, ko viņa piedzīvoja cietumā, Sabine nepadodas: viņa turpina atbalstīt cīņu pret bērnu ļaunprātīgu izmantošanu un bērnu tirdzniecību. Loīze : Sveiki, mīļā Sabine. Es tevi apskauju! Sabine: Sveiki, Loīze . Paldies, ka vēlaties mani uzklausīt. Loīze: Jā, tas ir liels gods, ka mēs šodien varam ar tevi runāt 22. AZK! Tu esi palīdzējusi daudziem sātaniskās rituālās vardarbības upuriem un arī līdzdalījusi dažus gadījumus manām filmām. Tu esi iepazinusi mātes cietumā, kurām atņēma bērnus. Tu esi cīnījusies par šīm mātēm un joprojām cīnies kā lauva par šīm mātēm un bērniem... Lūdzu, pastāsti mums īsumā par savām pieredzēm! Sabine: Jā, tas ir grūti, jo es nezinu, ar ko sākt. Mani pirmie upuri, ar kuriem iepazinos, vispār nebija saistīti ar bērniem. Tie bija vīrieši House of Lords, kur es organizēju pasākumus. Un tikai tad nāca banku un tiesu upuri. Un tad tas notika. Un tad nāca sievietes un tad nāca šie bērni, kuri stāstīja par visbriesmīgāko no visa. Un jau iepriekš viss bija tik slikti, jo es nekad neaizmirsīšu, kā kāda rumāņu sociālā darbiniece apgalvoja, ka tas neattiecas uz portugāļu ģimeni ar pieciem bērniem, kas, teiksim, viņus attaisnotu. Un tas bija tik patētiski un tik idiotiski un tik liekulīgi. Tad es vienkārši vairs nevarēju stāvēt malā un neko nedarīt. Ja man jāstāsta par savu pieredzi, tad varbūt vissliktākais bija saruna ar sievieti, kurai bija tā saucamā atvadu tikšanās ar savu mazo bērniņu. Un tad viņai bija tā saucamā pēdējā tikšanās, pirms bērnu viņai atņēma. Tas ir tik neaprakstāmi liekulīgi. Un tas ir farss, tas ir groteski. Tas ir... Jā, es pat nezinu. ...kādi vārdi to izteiktu visprecīzāk. Ir grūti pateikt, kas ir vissliktākais. Kā klasificēt noziegumus? Pēc bērnu skaita, pēc nežēlības, ko nodara bērniem, ko nodara vecākiem, pēc absolūti nežēlīgās pieredzes cietumā, kur, tā saucamie, virsnieki vienkārši ļaunprātīgi izmanto savu varu, jo viņiem ir tāda iespēja, un dara visu, kas nav saistīts ar to, ko viņiem vajadzētu darīt un ko sludina un prasa, vismaz teorētiski. Tas ir tik briesmīgi, ka to visu var tikai garīgi interpretēt, attaisnot un izskaidrot. Loīze : Un tu man stāstīji par māti, kurai atņēma četrus bērnus un piekto bērnu aizveda no cietuma. Sabine: Es redzēju viņu, kad viņa bija grūtniece cietumā. Un kad viņa... Kad viņa iznāca, viņa man rakstīja, jo ir tāds e-pasta pakalpojums A-Prisoner, viņa man rakstīja e-pastu, ka viņai ir atņēmuši arī šo bērnu. Loīze : Arī piekto? Sabine: Jā. Loīze : Ak, ak, ak. Sabine: Līdz Hampstead lietai vissliktākais gadījums bija nigēriešu ģimene ar septiņiem bērniem. Tur visus bērnus atņēma. Ar šīm idiotiskajām... procedūrām, tā sauktajām ģimenes tiesām, kas tiek turētas slepenībā. Tur presei nav atļauts ienākt. Un tā tas notiek jau gadu desmitiem. Un septītais bērns viņai piedzima cietumā. Es sazinājos ar amerikāņu māti, kas bija kaimiņos esošajā kamerā un, kuras bērns palika Londonā. Un pēc tam, kad viņa tika izraidīta, neskatoties uz visu manu palīdzību, un nigērijas māte... Amerikāniete redzēja tieši to pašu, ko piedzīvoja nigēriete. Un kā teica sociālā darbiniece, jā, tu to vairs nekad neredzēsi. Un trakākais bija arī tas, ka ģimenē vecākā meita tika seksuāli izmantota no audžuģimenes dēla puses. Nākamā meita teica mātei, ka vakaros viņu vienmēr ved uz tumšiem pasākumiem, kur ir tikai vīrieši. Un jaunākais dēls jautāja mātei, kas ir pedofilija. Loīze: Un kā tad turpinājās, kad tu biji cietumā? Sabine: Nu, kad es biju cietumā, es publicēju petīciju. Un man bija 16 000 parakstu un vairāk. Un man bija arī vairāk nekā 100 000 skatījumu manā tīmekļa vietnē, ko es biju izveidojusi bērniem. Es izveidoju atsevišķas tīmekļa vietnes vissmagākajiem gadījumiem. Un tādējādi es kļuvu salīdzinoši pazīstama. Un šis ir maisiņš ar visām kartītēm, ko es saņēmu un ar kurām es izrotāju savas kameras sienu. Man nekad neizdevās no tām izveidot ķēdi. Bet es, protams, negribēju tās izmest. Loīze: O, Sabine, mēs par to priecājamies. Par to, ka tu saņēmi šo atbalstu un turpināsi to saņemt. Man arī bija ļoti satriecoši redzēt dzīvē, kā tiek atņemts bērns. Es jums to īsi parādīšu. KLIPS: „Tātad, jums šajā brīdī ir tikai viena iespēja. Jums ir jānodod viņš mediķiem, un tad jūs varat turpināt savu ceļu kopā ar saviem draugiem un ģimeni, kas ir ārā. Vai arī es viņu no jums paņemšu, un jūs nonāksiet cietumā. Jums ir jāpieņem šis lēmums. Jums tas ir jāpieņem tagad.” „Es viņu neatlaidīšu.” „Labi. Labi. Lūdzu, atlaidiet viņu, lai viņš netiktu ievainots, labi? Nāciet uz šejieni. Labi.” „Es viņu atlaidīju. Es viņu atlaidīju.” „Nē, viņa iet cietumā.” „Es tikai gribēju pateikt, ko tagad nevaru, bet es viņu atstāju tur.” „Liekiet rokas uz muguras.” „Viņi aizvēra ātrās palīdzības automašīnas durvis. Tas bija pēdējais, ko es redzēju.” „Jūs nolaupāt manu mazdēlu.” „Nē, ej uz mašīnu. Uz mašīnu. Viss ir kārtībā.” „Es gribu atvadīties.” „Viss ir kārtībā. Uz mašīnu. Tu tikai padari situāciju sliktāku.” „Katrs bērns valstij ir vērts apmēram miljonu dolāru.” Loīze : Tātad tas ir bērna vectēvs. Sabine: Tas ir tik nežēlīgi un slikti. Es domāju, „viņi tikai dara savu darbu”, vai ne? Tas ir tāpat, kā nacistu laikā, ja var tā teikt. Viņi tikai izpilda pavēles un ir kļuvuši kā roboti. Viņiem nav savu emociju. Viņi vairs nezina, kas ir pareizi. Loīze : Jā. Tas nāk no augšas. Viss šis bērnu tirdzniecības bizness tiek atbalstīts. Vai tu to vari apstiprināt? Sabine: Jā, jā, no augšas, neatkarīgi no tā, kurās instancēs. Sociālie darbinieki nevar to darīt bez policijas. Policija nevar to darīt bez tiesām. Loīze : Jā. Tu esi lieciniece, kas to visu ir pieredzējusi no tuvas distances. Sabine: Tā var teikt. Loīze : Jā, mēs vēlamies tev sirsnīgi pateikties par tavu ieguldījumu šo māšu un bērnu labā. Mēs esam izveidojuši platformu Vetopedia, kur šīs mātes var reģistrēties un reģistrēt savu bērnu aizbildniecības atņemšanu. Tas mums palīdz labāk izprast sistēmu, kas stāv aiz šīm darbībām. Mēs, protams, būtu priecīgi, ja tu to izplatītu un popularizētu savā tīklā. Sabine: Jā, tas, ko jūs darāt, ir neticami. Tas ir ļoti, ļoti lieliski. Paldies, ka mani uzklausījāt. Loīze : Jā, liels paldies par tavu ieguldījumu šo māšu un bērnu labā. Tas ir patiešām lieliski. Mēs noteikti izplatīsim šo informāciju, mīļā Sabine McNiell. Un mēs tevi mīlam. Sabine: Paldies. Es jūs arī. Es ļoti cienu to, ko jūs esat izdarījuši un darāt. Un apbrīnoju. Loīze : Jā. Tu esi tieši tāda pati, kā mēs. Tu esi tik bezbailīga un drosmīga. Tas ir neticami. Vai ir kaut kas, ko tu vēlētos pateikt AZK skatītājiem? Kaut kas? Sabine: AZK runā par cenzūru. Es tikai ceru, ka nevienam nenotiks tas, kas notika ar mani un visu manu darbu, ko es publicēju internetā. Tas nodarīja tik daudz ļauna man un upuriem. Šī cīņa ir pārvietota uz digitālo līmeni. Un tas, kas notiek, ir ļoti, ļoti slikti. Sabiedrība to vienkārši vispār nevar iedomāties. Cilvēki nevēlas saskarties ar negatīvām emocijām un pieredzēm. Loīze : Jā, protams! Visas tavas mājaslapas vienkārši tika izņemtas no interneta. Viss tavs darbs upuru labā tika iznīcināts un izdzēsts. Tas ir tik briesmīgi. Sabine: Diemžēl, jā. Loīze : Bet tas nāk gaismā, tas nonāk atklātībā, mīļā Sabine. Un par to rūpējas visa AZK. Jā? [Publika skaļi sauc: Jā!] Sabine jau ir 81 gadu veca un savā dzīvē ir daudz izcietusi. Tagad viņai ir bijis ļoti labi, ka viņa varēja to vienkārši līdzdalīt mums. Un tas mani arī ļoti aizkustināja. Un tagad mēs gribam turpināt ar aktuālu gadījumu, kas reģistrēts Vetopedia, proti, par Corinne Ioli. Viņai atņēma bērnus. Lūdzu klipu! Korines Ioli (Corrine Ioli) īsā biogrāfija Vetopedia dod balsi cilvēkiem, kuriem tiek liegta iespēja izteikties. Tas bieži notiek tieši bērnu aizgādības lietās. Jo īpaši vientuļās mātes daļēji ir apstulbušas, sastopoties ar tiesu sistēmu, kas ar visu varu atņem viņām bērnus. Saskaņā ar oficiālajiem statistikas datiem, Vācijā vien katru dienu vidēji 100 bērni tiek atdalīti no saviem vecākiem. Vetopedia tagad dod viņiem iespēju publiskot savu gadījumu. Viena no mātēm, kas ir izmantojusi šo iespēju, ir Corinne Ioli. Corinne Ioli ir šveiciete. 2019. gadā viņai ar varu atņēma abas meitas. Astoņas personas, tostarp policisti un KESB [Bērnu un pieaugušo aizsardzības iestāde] darbinieki, ielauzās viņas dzīvoklī un aizveda bērnus uz bērnu namu. Bērnu tēvs, ar kuru Corinne Ioli dzīvo atsevišķi, iesniedza pret viņu sūdzību. Iemesli bija nepamatotas apsūdzības, kuras visas tika atspēkotas ar speciālistu palīdzību. Tomēr līdz šim Šveices tiesu iestādes visās instancēs ir ignorējušas neapstrīdamus pierādījumus un atbalsta bērnu tēvu, kurš mēģina ierobežot māti, izmantojot kriminālprocesu. Tas sākās ar meiteņu uzvedības izmaiņu pret bērnu tēvu, kad viņi vēl dzīvoja kopā ar viņu un māti. Meitenes atteicās no jebkāda fiziska kontakta ar tēvu un pretojās viņam ar skrāpēšanu, košanu un sišanu. Tajā pašā laikā bērnu tēvam parādījās pedofīlas tendences. Šie notikumi pamudināja Corinne Ioli šķirties no tēva. Pēc tam viņš māti apsūdzēja it kā par bērnu labklājības apdraudēšanu. Neviens nepievērsa uzmanību tēva satraucošajām tieksmēm un netika veikta nekāda izmeklēšana. Gluži pretēji. Aprūpētāja bērnu namā, kur dzīvoja bērni, izteicās šādi: „Pat ja tēvs izmanto savus bērnus, viņi joprojām viņu mīl” un „vairumam vīriešu ir pedofiliskas fantāzijas, bet reti kad tās tiek īstenotas”. Tagad šī aprūpētāja ir tēva jaunā partnere. 2021. gadā viņa panāca pilnīgu aizliegumu bērniem kontaktēties ar māti, kas ir spēkā joprojām. Pēc tam atbildīgā tiesnese atņēma mātei aizgādības tiesības un piešķīra tās tēvam. 2024. gada septembrī tēvs ar savu jauno partneri un abām meitenēm pārcēlās uz Zviedriju. Līdz šim Corinne Ioli cīnās par savām mates tiesībām. Viņa veic izglītojošo darbu un atklāj bērnu aizgādības atņemšanas nelikumīgās aizkulises. Sīkāku informāciju par to var atrast viņas tīmekļa vietnē: www.kinder-zurueck-nach-hause.ch un www.MamaLoveCollection.com Loīze : Sveiki, mīļā Corinne. Corinne: Sveiki, mīļā Loīze . Loīze : Kad to dzird, sākumā patiešām paliek bez vārdiem. Kā kaut kas tāds var notikt? Corinne: Šādas tā saucamās „izkropļotās” ievietošanas pamatā ir „vecāku atsvešināšanās sindroms” jeb PAS. PAS izveidoja Ričards Gārdners, kurš pats bija pedofils. PAS apgalvo, ka, ja bērns vecāku šķiršanās gadījumā noraida tēvu un/vai pat stāsta par tēva seksuālo vardarbību, tad, kā apgalvo PAS, bērns melo. Māte esot to manipulējusi. Mātes un bērna attiecības esot pārāk ciešas, gandrīz simbiotiskas, un tādēļ bērns esot jānoņem no mātes aprūpes, jānodod tēva aprūpē un jāpārtrauc kontakts ar māti. Mūsu gadījumā ir visi PAS elementi. Pedofilijas tēma pedofilu fantāziju veidā. PAS tiek piemērots arī tad, ja ir neapstrīdami pierādījumi par tēva izdarītu bērnu izvarošanu. Jāzina, ka bērnu izvarošanas apmērs ir milzīgs, it īpaši ģimenes kontekstā, tas ir, atkārtoti, gadiem ilgi. Mēs zinām arī to, ka no tūkstoš apsūdzībām par bērnu seksuālu izmantošanu tikai divas ir izdomātas. Tas tika noskaidrots Francijas Tieslietu ministrijas pētījumā. Tātad mīts, ka mātes izdomā seksuālu izmantošanu, izrādās skaidra vainīgo aizsardzības stratēģija. Loīze : Ah, saprotu. Tad varētu teikt, ka PAS ir sava veida aizsargājošs vairogs bērnu izvarotājiem? Corinne: Tieši tā, tas ir tas. Mātes un bērni tiek attēloti kā melotāji, piespiesti klusēt, un mēs tiekam ievilināti ”atsevišķo gadījumu” lamatās. Taču mēs neesam nekādi atsevišķie gadījumi. Mums ir zināmi tie paši tekstu fragmenti un atslēgvārdi starptautiskajos ekspertīzes atzinumos un lēmumos. Un mēs novērojam arī to pašu starptautisko iestāžu teroru pret mātēm, kas mēģina aizsargāt savus bērnus. PAS un šīs nelikumīgās bērnu atņemšanas rada smagas traumas bērniem un mātēm, pat līdz dissociācijai. It kā ar to vēl būtu par maz, pret mātēm, kas cenšas aizsargāt savus bērnus, tiek uzsākta īstas raganu medības, un to dara visos līmeņos – profesionālajā, sociālajā, finansiālajā, līdz pat bezpajumtniecībai. Jo ko šie ļaundari bīstas, kā velns svētīto ūdeni? Pirmkārt, tie ir bērni, kuriem ir veselīgas saites ar māti un kuri stāsta viņai par iespējamo vardarbību, un, otrkārt, protams, mātes, kuras pārdzīvo šo bērnu atņemšanu un veido tīklus un runā par to publiski. Notiek velnišķīga sagrozīšana. Mums tas ir jāizmaina! Viņi grib, lai mēs klusētu, tāpēc mēs runājam. Viņi grib, lai mēs pazustu, tāpēc mēs nepadodamies. Corinne: Tas gan ir grūti. Tas nozīmē, ka katru dienu mums sevi ir atkal jāceļ augšā aiz pašu bizes. Protams, mīlestība pret bērniem palīdz to darīt. Un tad nāk arī palīdzība. Mēs esam atkarīgi no šīs palīdzības. Loīze : Jā, paldies. Es šajā brīdī apkopošu to, kā es to saprotu. PAS ir teorētisks konstrukts, kam piešķirts zinātniskuma izskats. To izveidoja vainīgais, lai diskreditētu upurus, lai aizsargātu sevi un citus vainīgos. Man tas šķiet ļoti pazīstami, jo to pašu mēs zinām no False Memory Syndrome Foundation. Tur ir runa par viltus atmiņām,it kā viss esot nepatiess. Vai pastāv saikne starp PAS un šo FMS [False Memory Syndrome]? Corinne: Absolūti. Richard Gardner, kā jau teicu, PAS izgudrotājs, pats bija pedofils. Vecāki, kuri izveidoja False Memory Syndrome Foundation, bija vecāki, kurus viņu bērni apsūdzēja rituālā vardarbībā. Abas tēmas ir ļoti cieši saistītas. Mums ir zināmi gadījumi gan mūsu valstī, gan ārzemēs, kad pēc PAS bērni tiek nelikumīgi atņemti māte un nodoti tēvam, kurš tos iesaista rituālos un turpina mocīt. Loīze: Tātad, Richard Gardner, šis dibinātājs, tagad ir miris, un Viltus atmiņu sindroma fonds ir likvidēts. Tomēr joprojām tie nosaka šīs procedūras attiecībā uz pedofiliju un rituālo vardarbību. Kāpēc tas var būt tik noturīgs? Corinne: PAS vēlas novērst pedokriminālo nodarījumu atklāšanu. Viltus atmiņu sindroma fonds vēlas novērst sātanisko tīklu atklāšanu. Mēs saskaramies ar ļaunuma būtību. Ja šie divi ļaunumi tiks atrisināti, pārējie – un ar pārējiem es domāju finanses, farmāciju, medijus, izglītību utt. – pārējie tad atrisināsies paši no sevis. Tāpēc mums jāapvieno spēki un jācīnās pret pedofiliju un pret šīm nelikumīgajām bērnu nolaupīšanām. Tā ir nemirstīgās Hidras galva. Ja to nocirtīs, tā būs uzvarēta. Loīze : Jā! Aplausi! Ļoti labi! Paldies, ka tu stāvi, kā klints bangās. Corinne: Liels paldies tev, Loīze . Un – aizraujošu turpmāko AZK. Loīze : Paldies, paldies. Jā, tagad es gribētu dot vārdu sievietei, kas arī stāv kā klints bangās, un to dara jau 30 gadus. Un tā ir Andrea Christidis. Klipu! Andreas Kristidis (Andrea Christidis) īsā biogrāfija Dr. Andrea Christidis ir cīnītāja par patiesību un taisnīgumu – par bērniem un vecākiem. Viņa ir klīniskā, pedagoģiskā un neiropsiholoģiskā, kriminālistikas un tiesu psiholoģijas psiholoģe, kā arī uzvedības terapeite. Kā neatkarīga eksperte, viņa jau vairāk nekā 1000 ģimenes lietās ir pārbaudījusi, vai bērnu aprūpes iestāžu lēmumi par bērnu aizturēšanu bija pamatoti. Šajā procesā viņa atklāja pakalpojuma ekspertīzes, parakstu viltojumus, datu ļaunprātīgu izmantošanu, nepareizi noteiktas diagnozes, valsts korupciju, protokolu viltojumus, reputācijas graušanu un nepatiesu faktu apgalvojumus. Tā viņa saskārās arī ar gadījumiem, kad tika izmantota sātaniskā rituālā vardarbība. Pateicoties savam lielajam entuziasmam, viņa no paša sākuma saskārās ar daudziem šķēršļiem. Piemēram, tika mēģināts atņemt viņai profesionālos titulus. Pret viņu tika iesniegtas vairāk, nekā 80 kriminālapsūdzības, taču visas tās tika atspēkotas. Dr. Christidis atklāja, ka bērnu aprūpes iestādēs Vācijā notiek institucionāla ļaunprātīgā izmantošana, kas dažādos veidos ekspluatē bērnus. Lai to novērstu, 2024. gadā viņa dibināja apvienību AXION Resist. Tā sastāv no medicīnas, psiholoģijas, pedagoģijas, tiesību zinātnes, kriminālistikas, bioloģijas un IT jomas ekspertiem un iestājas par bērnu un viņu veselības aizsardzību, kā arī par brīvību un tiesiskumu. Apvienojoties dažādu jomu kompetencēm, var rīkoties efektīvāk. Dr. Andrea Christidis, kopā ar vīru, ir arī MWGFD [Mediziner und Wissenschaftler für Gesundheit, Freiheit und Demokratie – Mediķi un Zinātnieki par Veselību, Brīvību un Demokrātiju] valdes locekle. Šī apvienība ir veltījusi sevi mērķim kalpot iedzīvotāju veselībai un sociālajai labklājībai. Loīze : Sveika, Andrea! Prieks, ka Tu esi šeit! Mēs gribētu dzirdēt no Tevis dažus faktus par bērnu tirdzniecību un aizbildniecības pārņemšanu. Tu esi absolūta eksperte šajā jomā. Mēs gribētu dzirdēt par tavu pieredzi. Tavas lekcijas var klausīties stundām ilgi. Tev ir ļoti daudz, ko teikt. Šodien Tev ir tikai 20 minūtes, novēlu veiksmi, to visu apkopojot! Andrea: Paldies, ka esmu šeit, un esmu pamanījusi, ka daudzus no referentiem jau pazīstu un esmu ar viņiem kopā vadījusi simpozijus vai intervijas. Tomēr tas mani atkal aizrauj līdzi. Es tagad vienkārši sākšu runāt par to – kā valsts var piekļūt šiem daudzajiem bērniem? Un es sākšu ar vairākiem punktiem. Pirmais punkts – ievads: bērnu aizsardzības dubultā seja. Vācija tiek uzskatīta par tiesiskumu ievērojošu valsti, par bērnu aizsardzības telpu. Taču realitāte rāda pilnīgi citu ainu. 2023. gada beigās aptuveni 215 000 bērnu atradās ārpus vecāku aprūpes – bērnu namos, audžuģimenēs vai jaunatnes palīdzības iestādēs. 2024. gadā katru dienu aptuveni 190 bērni tika nošķirti no vecākiem. Katru gadu notiek aptuveni 148 600 tiesvedības par aprūpes un saskarsmes jautājumiem – līdz pat 86 000 bērnu ir iesaistīti un notverti ļoti konfliktējošās tiesvedībās. Tajā pašā laikā pieaug izmaksas par katru gadījumu: jau 2016. gadā tās pārsniedza 12 000 eiro – šodien tās ir ievērojami augstākas. Kopējās ikgadējās izmaksas par ārpusģimenes aprūpi sasniedz 8 miljardus eiro. Bērnu aizsardzība jau sen ir kļuvusi par miljardu biznesu. Taču aiz šīs fasādes rēgojas institucionālā vardarbība, ekonomiskās intereses un strukturāla gala netikšana. Otrs punkts: Dr. Reiner Fuellmich ir veicis pasaules mēroga izmeklēšanu. Šis starptautiski pazīstamais advokāts Reiner Fuellmich kļuva pazīstams miljoniem cilvēku, pateicoties Koronas komitejai. Viņa misija: izmeklēt politiskās un sociālās nepilnības. Viņš ziņoja arī par bērnu tirdzniecību, institucionālu seksuālu vardarbību un korupciju iestādēs. Taču, kad Fuellmich Koronas komitejā vēlējās izmeklēt Āras ielejas [Ahrtal] plūdu katastrofu, kur, kā daudzi vietējie iedzīvotāji ziņoja, esot atrasti izskaloti zīdaiņu galvaskausi, kas, protams, ir norāde uz rituālo vardarbību, ostas advokāti, kuri arī bija Koronas komitejas locekļi, novērsās no viņa. Sākās varas cīņa, kas sniedzas tālu ārpus Vācijas robežām. Šis punkts ir arī novedis pie tā [kas šodien ir jau vairākkārt pieminēts), ka arī citas personas, kas to apgalvoja, vēlējās izmeklēt šo lietu – ne tikai Dr. Reiner Fuellmich, bet, piemēram, arī Max Eder, kurš tagad atrodas pirmstiesas apcietinājumā un joprojām nav apsūdzēts, kurš tolaik dibināja GSG9, kurš bija ļoti, ļoti aktīvs šajā jomā, un vēl citi, kuri saistībā ar, tā saukto, Prinča Reusa grupu - es domāju, ka tur bija apmēram 26 personas, kas arī joprojām atrodas pirmstiesas apcietinājumā. Divi no viņiem jau ir miruši. 2022. gada 5. septembrī šie ostas advokāti iesniedza nepamatotu kriminālapsūdzību pret Dr. Fuellmich. Tā tika noraidīta, bet tiesa pēc tam izvirzīja savus apsūdzības punktus. Tas ir daudziem izmeklētājiem pazīstams modelis – tas, kurš uzdod neērtus jautājumus, pats kļūst par lietas objektu. Vēlāk Dr. Reiner Fuellmich izveido ICIC.law, starptautisku izmeklēšanas portālu. Viņa intervijas – piemēram, ar Calin Georgescu 2022. gada 22. decembrī un Cathy O’Brian 2023. gada 20. augustā – sasniedza skatītājus visā pasaulē. Kā jau šodien izklāstīja Marcel Polte, Cathy O’Brian bija rituālās vardarbības upuris. Viņa bija iesaistīta arī MK-Ultra programmā, kā “pētījuma subjekts” – es to nosaukšu vienkārši tā. Tagad es nonāku pie trešā punkta: Berlīnes vardarbības gadījums – kad sistēma nefunkcionē. Tā centrā ir četrgadīgs zēns, kurš savai mātei stāsta par tēva veikto orālo un anālo vardarbību. Pediatrs un Charité ārsti apstiprina aizdomas par ilgstošu seksuālu vardarbību. Ir pierādījumu fotogrāfijas un ziņojumi. Par to es jau stāstīju pagājušā gada decembrī simpozijā Bavārijā. To joprojām var noskatīties YouTube kanālā „Axion Resist”. Taču Berlīnes upuru advokāte Ellen Engel, par kuru šovakar jau tika runāts, saskaņā ar mātes teikto, būtiskos izmeklēšanas rezultātus neiesniedza tiesai. LKA pēc tam izmeklēšanu pārtrauca. Pamatojums: „Tas viss noteikti ir bērna iztēles auglis vai mātes ietekmes rezultāts.” No iztaujāšanu audioierakstiem izriet, ka nav nekādu pazīmju par mātes ietekmi. Man ir pieejami šie audioieraksti. Lieta ir izbeigta. Māte jau daudzus gadus nav redzējusi savu bērnu. Zēns tagad ir 14 gadus vecs. Liecinieki man ir stāstījuši – es to nevaru pārbaudīt vai izmeklēt –, ka zēns tagad esot iesaistījies bērnu prostitūcijā Berlīnē. Ceturtkārt: eskalācija un vainīgo privilēģijas. Zēnam parādījās smagas uzvedības problēmas: seksualizēta uzvedība, nesaturēšana un domas par pašnāvību. Viņš aicina pieaugušos uz seksuālām darbībām, atkārto vardarbības ainas no bērnudārzā un skolas. Ārsti ieteica terapiju. Tā tika ignorēta. Tēvs tos noraidīja, bet 2015. Gadā, neskatoties uz to, ieguva vienpersonīgas aizgādības tiesības! Māte, kā jau minēju, zaudēja jebkādu kontaktu ar bērnu. Vienu gadu viņai vispār nebija atļauts redzēt savu bērnu. Pēc tam tikai sporādiski un pavadībā, un tagad jau vairākus gadus viņai nav nekāda kontakta. Vairāki viņas puses eksperti apstiprināja vardarbību. Tas viss palika neievērots. Neukölln jaunatnes lietu dienests 2017. un 2018. gadā, kad bērns jau sen dzīvoja pie tēva, dokumentēja bērna masīvu seksualizētu uzvedību. Zēns vairākkārt esot teicis: „Es gribu mirt.” Esmu izskatījusi visus dokumentus, ko man varēja izsniegt ģimenes tiesa utt. Nav atrodams neviens pierādījums par mātes radītu apdraudējumu bērna labklājībai. Piektkārt: tīkls un sistēmiska vainīgo aizsardzība. Māte uzzina, ka „Nacionālais pazudušo un izmantoto bērnu centrs” [NCMEC], par kuru jau minēja Uwe Kranz, ir reģistrējis ziņojumu par bērnu pornogrāfiju šajā lietā. Tas tika reģistrēts LKA, bet izmeklēšana netika veikta. Carsten Stahl, kurš publiski pozicionējas, kā bērnu aizstāvis, saskaņā ar mātes teikto, kopš jaunības personīgi pazīst iespējamo vainīgo – tēvu. Viņš apmeklēja viņu arī kopīgajā dzīvoklī – tajā laikā, kad māte vēl dzīvoja kopā ar tēvu. Bet Carsten Stahl iesūdz tiesā māti, kuru pārstāv Marcel Templin, tādēļ, ka viņa teica, ka Carsten Stahl pazīst šo tēvu. Māte uzvar tiesā, un tiesnesis jautā: „Ko Stahl ar to īsti vēlas panākt?” Kāpēc māte nedrīkst teikt, ka Carsten pazīst tēvu? Politiķis Marcel Luthe, Carsten Stahl draugs, pieprasa izmeklēšanas lietu par vainīgo – tātad tēvu, iespējamo vainīgo – un to saņem no prokurora. Informācijas brīvības likuma sniegtā informācija liecina, ka mātes vārds parādās NSU izmeklēšanas komisijas dokumentos. Par šo lietu atbildīga ir Berlīnes LKA 5 un valsts drošības dienesta darbinieks Schmelter. Sestkārt: Dr. Dorothea Thul lieta – ārstes iebiedēšana. Pēc mātes lūguma, bērnu ārste Dr. Dorothea Thul sagatavo medicīnisko atzinumu, kas apstiprina zēna hronisku seksuālu izmantošanu. Neilgi pēc tam viņai tiek uzbrukts pie sava dzīvokļa durvīm. Viņa tiek apdraudēta un, kad neizdevās ievietošana psihiatriskajā slimnīcā, tad viņu apcietināja uz izmeklēšanas laiku – par it kā “apvainojumu”. Uzmanību piesaista tas, ka tie paši cilvēki – advokāts Templins un valsts drošības dienesta darbinieks Schmelter – parādās arī Fuellmich lietas dokumentos. Divas lietas – viena struktūra. Septītais punkts: sociālais konteksts – kad bērnu aizsardzība kļūst par rūpalu. Aiz šiem individuālajiem likteņiem slēpjas sistēma ar nepareiziem stimuliem. Valsts bērnu un jauniešu palīdzības dienesti katru gadu iztērē miljardiem. Par katru ievietoto bērnu vidēji tiek iztērēti vairāk nekā 12 000 eiro mēnesī. Daži pakalpojumu sniedzēji saņem desmitkārtīgu summu. Tagad politiķi – es pati biju vietējā politiķe, tāpēc varu to teikt – ir novērtējuši nabadzību, kā bērna labklājības apdraudējumu. Ja nabadzība ir bērna labklājības apdraudējums, rodas jautājums: kāpēc vecāki nedrīkst paturēt savu bērnu? Kāpēc šo naudu saņem bērnu nami vai audžuvecāki? Tam pievienojas pieaugošā bērnu nabadzība, kurai, pēc Bundestāga domām, ir „tālejošas sekas visam izglītības procesam” - ģimenes tiesu pārslodze, pierādījumu neiegūšana seksuālās vardarbības gadījumos un institucionāla aizsardzība, kas kriminalizē mātes, ja tām odas aizdomas par vardarbību vai viņas par to ziņo. Es to varu teikt, jo jau pirms gadiem esmu izskatījusi vairāk, nekā tūkstoti ģimenes tiesību aktu –un tikpat daudz ekspertīžu esmu izpētījusi un kritizējusi. Katru reizi, kad mātes nevarēja pierādīt – ir ļoti grūti pierādīt seksuālu vardarbību, ja netiek atrasts ģenētiskais materiāls vai smagi ievainojumi – tas man jums jāpasaka jau iepriekš. Ja to apgalvo bērni, tad ļoti bieži mātei tiek pārmests, ka viņa ir manipulējusi ar bērnu. Tad tiek teikts, ka māte apdraud bērna labklājību, un bērns nonāk iespējamā vainīgā apgādībā. Tas notiek gandrīz visos gadījumos. To es varu apstiprināt. Tāda ir institucionālā aizsardzība, kas kriminalizē mātes. Tas ir vēl viens faktors. Ļoti bieži mātes tiek pakļautas kriminālvajāšanai vai nosūtītas uz psihiatrisko slimnīcu. Dažreiz viņām tiek uzliktas diagnozes, kas ir pilnīgi nepareizas. Tas nozīmē - kas runā par vardarbību, riskē zaudēt savu bērnu. Tādējādi vainīgo aizsardzība kļūst par valsts interesi. Astotkārt: vēsturiskas paralēles – iestāžu audzināšanas tumšā puse. Šie gadījumi nav nekādi atsevišķie gadījumi. No Kentlera eksperimentiem un Haasenburgas līdz SOS bērnu ciematiem vai mazajai Lenai no Vunsiedelas: valsts vai baznīcas uzraudzītajās iestādēs atkārtoti notika seksuāla vardarbība, spīdzināšana vai nāve. Šie gadījumi ir publiski dokumentēti. Tos var apskatīt arī mūsu mājaslapā, sadaļā „Axion Resist”. Mēs esam rīkojuši daudzus simpozijus par šo tēmu, minējuši daudzus gadījumus un avotus. Daudzi upuri nekad nav tikuši uzklausīti. Un tie, kas norāda uz pārkāpumiem, – par to es varu stāstīt no savas pieredzes – bieži vien paši kļūst par mērķi. Un devītais un arī pēdējais: patiesības cena. Dr. Reiner Fuellmich simboliski pārstāv tos, kuri izsaka nepatīkamas patiesības. Viņš vēlējās informēt par korupciju, par izmantošanu un par varas ļaunprātīgu izmantošanu. Par to viņš tika kriminalizēts. Arī dr. Dorothea Thul diagnosticēja to, ko neviens nevēlējās dzirdēt, un zaudēja savu brīvību. Tas attiecas arī uz Max Eder un citiem no Prinz Vois grupas, un noteikti uz vēl daudziem citiem. Tāpēc es vēlos piebilst, ka mūsu mājaslapā „Axion Resist” mēs publicēsim ziedojumu kontus atsevišķām personām, kas atrodas pirmstiesas apcietinājumā un, kurām ir nepieciešama steidzama palīdzība un līdzekļi savu tiesību aizstāvībai. Mēs to publicēsim mūsu mājaslapā. Mātēm, kas vēlējās aizsargāt savus bērnus, tika atņemtas tās tiesības. Un bērni, kam bija nepieciešama palīdzība, tika atstāti sistēmas varā, kas viņus salauza. Es atceros teikumu, ko 2002. gadā teica politiķis un bijušais federālais kanclers Olaf Scholz: „Mēs jau esam ieguvuši gaisa “augstību” pār bērnu gultiņām.” Tas nozīmē, ka valsts jau ir iemiesojusi sevī bērnus. Viņi tiek indoktrinēti jau bērnudārzos un skolās ar seksuālu un nepiemērotu izglītību. Mums bija šis Original Play gadījums, kurā vecāki nezināja, ka bērnudārzos ielaužas sveši vīrieši, kuri seksuāli uzmācas bērniem. Notika pat vardarbība utt. Tātad, šādas lietas notiek, un vecākiem nav nekādu izredžu. Ja viņi sūdzas, viņiem jārēķinās ar to, ka viņiem atņems bērnus. Un galvenā atziņa no visa tā ir: bērnu aizsardzība nedrīkst būt aizsegs, lai slēptu patiesību. Kas atklāj pārkāpumus, tas aizsargā bērnus, nevis sistēmas. Un bērnu ievietošana aprūpes iestādēs praktiski ir licence naudas drukāšanai. To man šeit vienkārši ir jāpasaka. Un apgaismošana sākas tur, kur klusēšana tiek uzlikta par pienākumu. Paldies. Paldies. Loīze: Tas ir tik brīnišķīgi, paveikts tik īsā laikā, tik kompakti! Es vēlos Tev patiesi sirsnīgi pateikties par to, ka Tu tik daudz dari bērnu labā un esi tik drosmīga. Šī labā sieviete pastāvīgi ir iesaistīta tiesvedībā. Kad mēs runājām pa tālruni, viņai vienmēr bija jāiet uz tiesu un vēl uz... pagaidiet, man vēl jāiet... un naktī viņa gatavojās, jo viņa vēl bija tiesā un tur vēl... vienkārši: Tu esi varone! Jā! Un paldies, ka Tu arī šos punktus savienoji. Es redzēju, ka Ellen Engel filmā "Blinder Fleck" [Aklā vieta] ir visskaļākā balss, lai gan tur ir tik daudz rituālo upuru, viņa vienmēr atkal un atkal izsvītro viņu lietas. Un es esmu dzirdējusi no daudziem upuriem, ka viņa, kā upuru advokāte, izšķirošajos brīžos viņus nodod. Tagad mēs to dzirdēsim arī no Carsten Stahl, ir vienkārši svarīgi saprast, kā šīs struktūras darbojas. Un es jums novēlu ļoti, ļoti daudz veiksmes un pateicos par šo ieguldījumu no visas sirds. Andrea: Paldies. Paldies. Loīze : Jā, dārgie skatītāji, mēs esam dzirdējuši veselu virkni noziegumu. Mēs esam guvuši priekšstatu par to, ko nozīmē šī sātaniskā ideoloģija, ko tā nozīmē BĒRNIEM, kāda ir sātanisma būtība. Tas patiešām ir vērsts pret mūsu vājākajiem, pret mūsu bērniem. Tas ir grūti izturams. Tagad var vai nu padoties un domāt: jā, ko gan šeit var darīt? Vai arī mēs varam teikt: jā, tagad viss ir nācis gaismā, jo mēs esam apvienojušies garā, ka tas vairs nevar palikt apslēpts, un tā jau ir milzīga uzvara. Mans tētis šīs AZK sākumā teica, ka mēs katru rītu plkst. 6 ar sinerģiskām proklamācijām tomēr uzvarēsim šos „šķietami neuzvaramos”. Ar šīm radošajām ticības lūgšanām MĒS, es to tagad vienkārši tā saku, esam visu iedarbinājuši, lai šie zvērīgie noziegumi nāktu gaismā un tiktu norauta šī sega, kas tik bieza bija tam visam uzlikta virsū. Un arī, lai arvien vairāk izdzīvojušo UZDROŠINĀTOS liecināt, lai LIECINIEKI pieceltos, lai arvien vairāk nāktu gaismā ziņotāji, lai eksperti atklātu, kas šeit notiek! Un ka viņi arī uzņemtos visas šīs vajāšanas, lai to atklātu!!! Jo tikai ar gaismu var sodīt šīs tumšās darbības, lai tās kļūtu redzamas visā pasaulē, jo tās vairs nevar palikt apslēptas! Un mēs turpināsim to darīt, tāpēc es gribu jūs iedrošināt katru rītu izteikt šīs proklamācijas. Es aicinu jūs visus to darīt, kā to šorīt šeit jau izdarīja mans tētis. Un es atkārtoju: tas ir MŪSU sinerģisko proklamāciju rezultāts, ka arvien vairāk izdzīvojušo atrod drosmi – neskatoties uz nāves draudiem – mums pastāstīt par šiem monstriem, kas mūs šeit valda, par to, kā viņi viens otru SEDZ un no savām slēptuvēm rausta pasaules notikumu auklas. Un tāpēc mēs šodien un šeit apvienojamies visā savā vājumā un izplatām šo ziņu. Es to saku arī katram no jums, septiņiem referentiem, jūs esat to darījuši brīnišķīgi! Bet MĒS izplatām šo vēstījumu, jo maska IR nokritusi un mēs tagad redzam, kas stāv aiz visa tā un KAS mūs šeit patiesībā terorizē. Un mēs stāvam visā savā vājumā šeit un sakām: Pietiek! PIETIEK! Tagad es lūdzu savu brāli Eliasu un viņa sievu Stefāniju uz skatuves. Pēc pārtraukuma Eliass uzņemsies nākamo bloku, kurā mēs apskatīsim citas jomas un arī vēl vairāk atzīsim savu varu, kas mums ir, ja mēs visus šos jautājumus publiskosim Vetopedijā, uz ko kritīs spoža gaisma! Bet tagad es nododu vārdu Stefānijai, viņa ir sarakstījusi dziesmu un arī teiks kaut ko par to. Es pat drīkstu šeit nedaudz spēlēt panflautu, tas man nāk par labu, tā es varu atkal nomierināties. Labi. Dziesma Šteffi Saseka Es esmu Stefanie Sasek, Eliasa Saseka sieva. Mums ir četri mazi un ļoti mīlīgi bērni. Es gribētu jums īsi pastāstīt, kā tapa mana dziesma: Loīze, es skatījos Kla.TV tavas dokumentālās filmas, tavas trīs „Asins sektas” dokumentālās filmas. Tās mani patiesi satrieca. Tas bija vienkārši šausmīgi. Pāris dienas pēc mūsu ceturtā bērna piedzimšanas es vārtījos gultā un nevarēju izdzēst šos attēlus no prāta. Tas mani tik ļoti satrieca, tas, kas tur notiek, un tas ir vienkārši neiedomājami, neiedomājami briesmīgi mātei. Un tad es saņēmu cerības staru šajā grūtajā brīdī, kad sapratu, ka mums šajā vājuma brīdī, kas mums tagad ir, ir jāstāv un vienkārši jāgaida, ka tagad kaut kas notiks ar mums, ka atbrīvosies jauni mehānismi, kas vienkārši kaut ko iedarbinās. Un tad es, kā jau teicu, saņēmu dzirksteli, un es vairs negribu par to runāt, jo es to esmu ielikuši savā dziesmā. Ir arī ļoti jauki, ka tu, Loīze , par spīti visam, atradi laiku, lai dziesmu pavadītu ar savu panflautu. Un ir arī ļoti jauki, ka uz skatuves ir arī divi mani svaiņi un mana svainiene. Dziesma ir kopražojums, mēs kopā esam izveidojuši melodiju, tekstu un visu pārējo, un es esmu priecīga, ka varam izpildīt šo dziesmu. Es ceru, ka jums tā būs kā gaismas stariņš šajā smagajā tēmā. Paldies jums! Dziesmas teksts: Tu guli, pilns uzticības manās rokās, Vēl pārāk mazs, lai nestu šīs pasaules nastu. Durvis ir aizvērtas, tumsai ir jāgaida. Bet es jau tagad zinu, ka tā nebūs vienmēr Un es vēl tevi nesu savās rokās. Bet ārā tevi gaida visa pasaule. Kas tevi aizsargās šajos sajukušajos laikos, Kad jūt nespēku un netaisnību? Bet klausies, mans bērns - Ne spēkā, bet vājumā Tu atradīsi šī laika atslēgu! Šo pasauli nemaina stiprie Bet tie, kas vājumā atrodas Radītāja rokās. Lai gan es jau sen stāvu uz savām kājām, Es jūtos tāpat kā tu, tik bezpalīdzīgs un mazs. Es redzu mūsu laika ciešanas un stāvu, Tikai paļāvībā es stāvu šīs vētras acī. Jo ne spēkā, bet vājumā Atrodas šī laika atslēga. Šo pasauli nemaina stiprie, Bet tie, kas vājumā stāv vētrainā laika vidū Un visi stiprie nevar neko izmainīt, Tikai tad, ja mēs paļāvībā atpūšamies Radītāja rokās, Tikai tad, ja mēs paļāvībā atpūšamies Radītāja rokās.

no Is

Avoti: --