Diese Website verwendet Cookies. Cookies helfen uns bei der Bereitstellung unserer Dienste. Durch die Nutzung unserer Dienste erklären Sie sich damit einverstanden, dass wir Cookies setzen. Bei uns sind Ihre Daten sicher. Wir geben keine Ihrer Analyse- oder Kontaktdaten an Dritte weiter! Weiterführende Informationen erhalten Sie in der Datenschutzerklärung.
Andreas Popp: Mums nav nekāda krīze, ir vēl daudz sliktāk....
09.12.2019
Subtitle "Afrikaans" was produced by machine.Subtitle "አማርኛ" was produced by machine.Subtitle "العربية " was produced by machine.Subtitle "Ārāmāyâ" was produced by machine.Subtitle "azərbaycan dili " was produced by machine.Subtitle "беларуская мова " was produced by machine.Подзаглавието "България" е създадено от машина.Subtitle "বাংলা " was produced by machine.Subtitle "བོད་ཡིག" was produced by machine.Subtitle "босански" was produced by machine.Subtitle "català" was produced by machine.Subtitle "Cebuano" was produced by machine.Subtitle "ગુજરાતી" was produced by machine.Subtitle "corsu" was produced by machine.Podtitul "Čeština" byl vytvořen automaticky.Subtitle "Cymraeg" was produced by machine.Subtitle "Dansk" was produced by machine.Untertitel "Deutsch" wurde maschinell erzeugt.Subtitle "Untertitel" was produced by machine.Subtitle "Ελληνικά" was produced by machine.Subtitle "English" was produced by machine.Subtitle "Esperanto" was produced by machine.El subtítulo "Español" se generó automáticamente.Subtitle "Eesti" was produced by machine.Subtitle "euskara" was produced by machine.Subtitle "فارسی" was produced by machine.Subtitle "Suomi" was produced by machine.Le sous-titre "Français" a été généré automatiquement.Subtitle "Frysk" was produced by machine.Subtitle "Gaeilge" was produced by machine.Subtitle "Gàidhlig" was produced by machine.Subtitle "Galego" was produced by machine.Subtitle "Schwizerdütsch" was produced by machine.Subtitle "هَوُسَ" was produced by machine.Subtitle "Ōlelo Hawaiʻi" was produced by machine.Subtitle "עברית" was produced by machine.Subtitle "हिन्दी" was produced by machine.Subtitle "Mẹo" was produced by machine.Subtitle "Hrvatski" was produced by machine.Subtitle "Kreyòl ayisyen " was produced by machine.Subtitle "Magyar" was produced by machine.Subtitle "Հայերեն" was produced by machine.Subtitle "Bahasa Indonesia " was produced by machine.Subtitle "Asụsụ Igbo " was produced by machine.Textun"Íslenska" var framkvæmt vélrænt.Sottotitoli "Italiano" sono stati generati automaticamente.字幕は"日本語" 自動的に生成されました。Subtitle "Basa Jawa" was produced by machine.Subtitle "ქართული" was produced by machine.Subtitle "қазақ тілі " was produced by machine.Subtitle "ភាសាខ្មែរ" was produced by machine.Subtitle "ಕನ್ನಡ" was produced by machine.Subtitle "한국어" was produced by machine.Subtitle "कोंकणी語" was produced by machine.Subtitle "کوردی" was produced by machine.Subtitle "Кыргызча" was produced by machine.Subtitle " lingua latina" was produced by machine.Subtitle "Lëtzebuergesch" was produced by machine.Subtitle "Lingala" was produced by machine.Subtitle "ພາສາ" was produced by machine.Subtitle "Lietuvių" was produced by machine.Subtitle "Latviešu" was produced by machine.Subtitle "fiteny malagasy" was produced by machine.Subtitle "te reo Māori" was produced by machine.Subtitle "македонски јазик" was produced by machine.Subtitle "malayāḷaṁ" was produced by machine.Subtitle "Монгол хэл" was produced by machine.Subtitle "मराठी" was produced by machine.Subtitle "Bahasa Malaysia" was produced by machine.Subtitle "Malti" was produced by machine.Subtitle "မြန်မာစာ " was produced by machine.Subtitle "नेपाली" was produced by machine.Subtitle "Nederlands" was produced by machine.Subtitle "Norsk" was produced by machine.Subtitle "chiCheŵa" was produced by machine.Subtitle "ਪੰਜਾਬੀ" was produced by machine.Subtitle "Polska" was produced by machine.Subtitle "پښتو" was produced by machine.Subtitle "Português" was produced by machine.Subtitle "Română" was produced by machine.Subtitle "Язык жестов (Русский)" was produced by machine.Субтитры "Pусский" были созданы машиной.Subtitle "Kinyarwanda" was produced by machine.Subtitle "सिन्धी" was produced by machine.Subtitle "Deutschschweizer Gebärdensprache" was produced by machine.Subtitle "සිංහල" was produced by machine.Subtitle "Slovensky" was produced by machine.Subtitle "Slovenski" was produced by machine.Subtitle "gagana fa'a Samoa" was produced by machine.Subtitle "chiShona" was produced by machine.Subtitle "Soomaaliga" was produced by machine.Subtitle "Shqip" was produced by machine.Subtitle "србски" was produced by machine.Subtitle "Sesotho" was produced by machine.Subtitle "Basa Sunda" was produced by machine.Undertext "Svenska" är maskinell skapad.Subtitle "Kiswahili" was produced by machine.Subtitle "தமிழ்" was produced by machine.Subtitle "తెలుగు" was produced by machine.Subtitle "Тоҷикй" was produced by machine.Subtitle "ภาษาไทย" was produced by machine.Subtitle "ትግርኛ" was produced by machine.Subtitle "Tagalog" ay nabuo sa pamamagitan ng makina.Subtitle "Türkçe" was produced by machine.Subtitle "татар теле" was produced by machine.Subtitle "Українська " was produced by machine.Subtitle "اردو" was produced by machine.Subtitle "Oʻzbek" was produced by machine.Subtitle "Tiếng Việt" was produced by machine.Subtitle "Serbšćina" was produced by machine.Subtitle "isiXhosa" was produced by machine.Subtitle "ייִדיש" was produced by machine.Subtitle "Yorùbá" was produced by machine.Subtitle "中文" was produced by machine.Subtitle "isiZulu" was produced by machine.
kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV не носи отговорност за некачествен превод.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV nenese žádnou odpovědnost za chybné překlady.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV übernimmt keine Haftung für mangelhafte Übersetzung.kla.TV accepts no liability for inadequate translationkla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV no se hace responsable de traducciones incorrectas.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV n'assume aucune responsabilité en cas de mauvaise traduction.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV nem vállal felelősséget a hibás fordításértkla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV tekur enga ábyrgð á áræðanleika þýðingarinnarKla.TV non si assume alcuna responsabilità per traduzioni lacunose e/o errate.Kla.TV は、不適切な翻訳に対して一切の責任を負いません。kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV не несет ответственности за некачественный перевод.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.Kla.TV tar inget ansvar för felaktiga översättningar.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla. Walang pananagutan ang TV sa mga depektibong pagsasalin.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.kla.TV accepts no liability for defective translation.
Andreas Popp: Mums nav nekāda krīze, ir vēl daudz sliktāk....
Starptautiski pazīstamais autors Andreas Popp, makroekonomikas docents, jau gadiem pēta un skaidro politikas un ekonomikas pasauli. 2019. gada augustā žurnālists Roberts Šteins runāja ar viņu par jautājumu, kādā fāzē atrodas globālā naudas sistēma. Šajā intervijā Andreas Popp runā par katastrofu, kas jau atrodoties tieši durvju priekšā. Viņš ne tikai izskaidro krīzi, kas tuvojas, bet arī to, kādas ir cilvēces izredzes šajā krīzē.
[lasīt tālāk]
Starptautiski pazīstamais autors Andreas Popp, makroekonomikas docents, jau gadiem pēta un skaidro politikas un ekonomikas pasauli. 2019. gada augustā žurnālists Roberts Šteins runāja ar viņu par jautājumu, kādā fāzē atrodas globālā naudas sistēma. Šajā intervijā Andreas Popp runā par katastrofu, kas jau atrodoties tieši durvju priekšā. Viņš ne tikai izskaidro krīzi, kas tuvojas, bet arī to, kādas ir cilvēces izredzes šajā krīzē.
Roberts Šteins: Andreas, beidzot te manā priekšā sēž kāds, kam ir jāorientējas naudas lietās. Vai tā ir? Man ir teikts, ka Tu zināmā mērā tajās lietās orientējoties.
Andreas Popp: Jā, par to es esmu jau kaut ko palasījis, tā šur un tur.
Robert Stein: Tad tagad ieklausies! Ir tāda aktuālā naida vēstule, un proti, Krājkases prezidents Helmuts Šlehweiza kungs medijos ir masīvi apšaudījis Draghi kungu. Tas tagad izskatās tā, kā “karalis ir pliks”. Kā Tu domā, vai tā pamatā var būt tas, ka Krājkases prezidents – kas jau arī nav šāds vai tāds – ka viņš atklāti pasaka: tā tas nevar turpināties!
Andreas Popp: Es domāju, ka finanšu sistēmas kodolu kušana tagad ir kļuvusi skaidri redzama, un tādēļ tagad daudzi pielec kājās un sauc to vārdā. Patiesībā visas šīs lietas ir bijušas zināmas jau sen - mūsu finanšu sistēmā ir iebūvēts pašiznīcināšanās mehānisms. Tagad tas sāk darboties. Tas ir ieslēgts nodokļu - procentu sistēmā un vēl piedevām, tas tur ir stipri instalēts. Tagad daži lec kājās un mēģina šo problēmu nosaukt vārdā. Iespējams, ka arī tādēļ, lai pat krīzē sev vēl sagādātu labu slavu – pēc principa: es jau no tā brīdināju. Te ir jāsaka, ka Krājkases prezidents, dabiski, pieder organizācijai, kas strādā pēc reģionālā principa, un Krājkase, protams, nav salīdzināma ar kādu lielo komercbanku, kā piem., Deutsche Bank vai Commerzbank, kuriem klienti ir tikai cipari, un kur cilvēciskajiem kontaktiem vairs vispār nav nekādas nozīmes.
Tautas bankās vai krājkasēs darbojas reģionālais princips, un tur valde bieži pazīst iedzīvotājus, kuriem tiek sniegtas konsultācijas – arī par finansējumiem, kādi ir pieejami. Un viņi redz, ka šobrīd viss gāžas, tas ir, ka sabrūk vecuma apgādes sistēmas – kas patiesībā arī bija tās vēstules pamata doma. Daudzi cilvēki gadu desmitiem bija spiesti noslēgt vecuma aprūpes līgumus uz privāta pamata, nevis valsts pamata, kas, dabiski, nevar funkcionēt. Un tagad privātie sāk brukt! Un tas, noteikti, Krājkases prezidentam tagad rūp. Es domāju, ka viņš tagad ir sasniedzis tādu atziņas līmeni, kas tagad viņam liek mosties augšā.
Robert Stein: Jā, tagad jau pati banku apvienība, kā arī ECB (Eiropas Centrālā Banka) ir uzaicinātas masīvi pārbaudīt savu naudas un nodokļu-procentu politiku. Pirms neilga laika es runāju arī ar dr. Markusu Krallu, un viņš man pastāstīja par kādu jēdzienu, kuru es pirms tam nezināju. Un proti, ekonomikas “zombifikācija”. Varbūt Tu pāris vārdos mums paskaidrosi to mazliet labāk, ko viņš ar to domāja – ka pastāv daudzas firmas, kas vairāk vai mazāk zombijveidīgi eksistē šajā pasaulē.
Andreas Popp: Okay, laikam viena lieta. Agrāk bija tā, ka bija sacensības. Ātrākie uzvarēja lēnākos. Šodien vairs tikai lielie uzvar mazākos. Mums ir tāda situācija, ka uzņēmējs nāk no uzņēmuma, un uzņēmējs nāk kā tas – teikšu, kā Maksis Vēbers, lielais sociologs ir teicis, viņš apzīmēja uzņēmēju kā progresa pionieri – kas rēķinās ar risku un to konkretizē līdz pat bankrotam, vai arī viņš panāk izlaušanos. Tāds ir uzņēmējs. Šādus riskus šodien vairs negrib uzņemties neviens. Mēs dzīvojam pilnīgā “Kasko” mentalitātē. Ja mums ir brīnišķīga ideja, tad mēs neuzdrošināmies to vairs īstenot. Izņemot, ja mums ir drošība - neizdošanās gadījumā kaut kādā formā saņemt valsts atbalstu. Un uz tā jāj lielie, un viņu izspiešanas līdzeklis – tā ir “sviedrēšanas kaste”, ar ko šantažē valsti, tā ir “darbavieta”! Tas nozīmē – darbavieta. Tātad: kāds uzņēmums dramatiski pārrēķinās kādu dēļ, kuri ir kļūdījušies, un pēkšņi tie konstatē, ka viss ripo lejup, uzņēmums ir apdraudēts. Tad viņi iet pie valsts un saka: tas maksā tik un tik tūkstošus darbavietu, un uzreiz ir trauksme un panika, un valstij ir jāiejaucas un jāpalīdz. Tas nozīmē, ka daudzi uzņēmumi, kas ir pārrēķinājušies un nav vairs sacensības spējīgi, tiek mākslīgi uzturēti pie dzīvības un, tāpat kā iepriekš, tie atrodas tirgū. Te es esmu vienisprātis ar Krallu – tā ir sociālistiskā nostāja. Lielajiem koncerniem šodien nemaz nav jādomā kā uzņēmējiem: vai tas iet augšup, kas viņiem padomā, vai nē. Viņiem tikai ir jādomā, kā uz to reaģēs valsts, ja viņu lieta neaizies. Kur mēs ņemsim naudu, ja mums būs jāzaudē nauda? Un tā uzņēmēji sevi ir noveduši līdz absurdam. Tādēļ mums ir arvien vairāk šo zombificēto uzņēmumu – veseli krājumi. Tātad, tie uzņēmumi, kuriem jau sen vajadzētu būt bankrotējušiem, un bankrotēšana jau nemaz nav nekas slikts! Ja kāds ir slims, viņš nomirst un, ja kāds bankrotē, tad viņam ir jātaisa bankrota procedūra. Tik vienkārši tas ir. Bet šodien tas vairs nenotiek. Šodien tie ir uzņēmēji, kas vēl ir dzīvi, kas mākslīgi tiek uzturēti pie dzīvības – un tāpat arī kredītu ņēmēji bankās. Viņi bankās paņem augstus kredītus un aizņēmumus un, dabiski, tie ir arī jāatmaksā. Nodevu par aizņēmumu sauc par procentiem. Ja šis procents būtu normālā līmenī – piem., hipotēku kredīta procents privātajā jomā būtu 8 procenti, tas būtu normālais līmenis. Augstāks par astoņi ir augsts procents, zemāks par 8 – zems. Tas ir zem normālajiem nosacījumiem šīs “keinziāniskā mehānisma” sistēmas ietvaros, pēc kura funkcionē mūsu sistēma šeit. Un tagad mēs redzam, ka šis procents ir nevis astoņi vai septiņi vai pieci procenti, bet gan – pusotra vai divu procentu līmenī. Ja es gribu novērtēt kādu uzņēmumu, tad man tomēr ir jāzina, vai viņi vispār ir spējīgi finansēt savu aizņemto kapitālu. Un, ja vispār vairs nav nekādu procentu jeb nodevu, tad viņiem vispār vairs nekas daudz nav jāpielieto; un tā daudzi uzņēmumi arī zem rentabilitātes robežas, atrodoties stingrā ārējā uzraudzībā tiek klasificēti vēl kā veseli, lai gan patiesībā viņi jau sen ir bankrotējuši. Un te patiesībā ir galvenā problēma.
Robert Stein: Tātad zombētie uzņēmumi ir tādi, kas normālos procentu likmju apstākļos patiesībā jau sen būtu bankrotējuši. Andreas: Jā, Robert
Popp: Un tas, ko mēs piedzīvojam, ir nepārtraukta tūkstošiem uzņēmumu maksātnespējas līdzi vazāšana. Manā galvā šādu Vācijas uzņēmumu skaits ir – 14 000.
Tātad, tas ir ap 15% no visiem Vācijas uzņēmumiem. Patiesībā starp 12 un 15%, rupji vērtējot, kas īstenībā ir bankrotējuši. Un tie 15% nav visi uzņēmumi, bet tikai lielie uzņēmumi! Visā Eiropā tas ir apmēram 50 miljoni darba vietu, kas ir šajos uzņēmumos, kur faktiski paši uzņēmumi ir bankrotā. Vai nebūtu saprātīgi izdarīt tīrīšanu mūsu, tā sauktajā, brīvās tirgus ekonomikas sistēmā, uz ko es arī skatos kritiski. Tad ar vienu cirtienu no tirgus pazustu 50 miljoni darbavietu, un tam jau būtu fatālas sekas.
Andreas Stein: Tagad es mēģināšu ieiet Draghi kunga lomā. Un tagad es izlemju paaugstināt procentus. No šī zemā līmeņa uz daudz maz atbilstošāku līmeni, kāds mums bija agrāk. Teiksim, četri-pieci procenti. Kas tagad notiktu ar šiem zombiju uzņēmumiem, ja tagad tiem visiem vajadzētu maksāt lielākus procentus?
Popp: Un tieši šeit atrodas tā problēma. Tad viņi faktiski patiešām vai varbūt, vai lielākā daļa no tiem, ieietu bankrotā, patiešām reālā bankrotā. Kas notiktu ar darba vietām un visu to, kas ar to saistās? Tātad, problēma ir tāda: mums jau nemaz nav nekāda krīze! Ir daudz ļaunāk – mums ir dilemma! Problēma ir tā, ka procentu likme ir pārāk maza. Un, ja tā ir ļoti maza, tad, dabiski, vairs nav tā, no kā bankas dzīvo. Tas nozīmē, ka bankām vairs nav nekādas reālas peļņas no procentiem, no kā tās dzīvo, izdodot kredītus. Ja procentus atmestu, tad tās lēni, bet droši nonāktu bankrotā. Un tikai tāpēc, ka tām vairs nav nekādas peļņas, tās arī nevar atļauties pārstrukturēt savus uzņēmumus, jo, ja tagad tās atlaistu lielāko daļu savu darbinieku, lai to kaut kā pārdzīvotu, lai kaut kā sagatavotos šim kraham, tad tām vajadzētu aizejošajiem darbiniekiem samaksāt tik daudz kompensācijās, ka tās uzreiz nonāktu bankrotā. Ja tās tagad vēl gaidīs, paturot šo zemo procentu likmi, tad tas mazliet vēl pabīdīsies uz priekšu, kamēr pēc tam tās ies bojā.
Ja tagad liktu paaugs tināt procentu likmes, tad tas pats tikai paātrinātos. Tad uzreiz tiktu ievadīta bankrota lieta, ieguvumi šķietami palielinātos, bet cits efekts būtu tas, ka daudzie sliktie riski, kas ir bankās – tas ir, šie zombij-uzņēmumi – tad principā šo šķietamo pieaugumu, kam pēc rēķiniem vajadzētu uz īsu laiku parādīties, tie tam atkal liktu sabrukt.
Tātad: Paturēsim procentu likmi tādu, kāda tā ir, un šis banku nožēlojamības attīstības process līdz bankrotam vēl vilksies kādu noteiktu laiku. Kralls runā par 2020. gadu, es to tagad nevaru noteikt. Ja mēs palielinātu procentu likmi, tad mēs visu tikai paātrinātu. Un tas pats, ja mēs to pazeminātu. Jo tad banku ienākums kristos vēl ātrāk. Te ir redzama tā dilemma, kurā mēs atrodamies. Un tas ir arī pavisam normāli, un te es nedomāju, ka mums būtu jāglābj banku sistēma, bet tā vietā mums tagad faktiski būtu jādiskutē par jauna sākšanu, par pilnīgi jaunas kārtības sākšanu uz pavisam cita līmeņa – tas būtu jāapsver.
Robert Stein: Es savedīšu to kopā vienā teikumā: banku sistēmas un mūsu ekonomikas sistēmas kolapss ir neapturami.
Andreas Popp: Dabiski!
Robert Stein: Tas ir tikai vēl laika jautājums. Vai mēs to paātrināsim vai ļausim tai vienkārši lēni izmirt. Tas tagad patiesībā ir tikai laika jautājums. Jā, un ko tas konkrēti nozīmē cilvēkiem?
Andreas Popp: Jā, cilvēkiem tas nozīmē sabrukumu, un tas ir tieši tas, ko tas krājkašu vīrs ir konstatējis – ka ir cilvēki, kas daudzus gadus ir krājuši naudu, jo tiem pastāvīgi tika stāstīts, ka valsts pensiju nodrošināšana nav spējīga funkcionēt, un patiešām tā to nevar, jo tehniskā progresa dēļ arvien vairāk cilvēku paliek bez darba. Un, ja uzsāktu pilnīgu valsts pensiju nodrošināšanu, tad jāsaprot, ka strādājošo kļūst arvien mazāk un mazāk. Jo cilvēki un mašīnas veicina tehnisko progresu, radot arvien vairāk bezdarbnieku, un vispār paliek arvien mazāk un mazāk strādājošo, kam reiz būtu jāfinansē arvien pieaugošais pensionāru pulks. Tātad valstiskā sistēma nevar funkcionēt, kamēr kopējais ražīgums, ieskaitot mašīnas, netiks novirzīts uz pensiju budžeta daļu. Te, dabiski, daudzi iekrīt un saka: sociālisms. Nē, tas funkcionēs. Īsts paaudžu līgums, kur arī mašīnas veiks iemaksas pensiju nodrošinājumam. Un ar privātajiem ir tieši tas pats. Privāto alternatīvas: dzīvības apdrošināšana, investīciju fondi, kas mums ir jauki skaidrojuši: iemaksājiet šeit naudu, tad vēlāk jums būs papildus pensija. Tas, dabiski, noveda pie tā, ka tagad, kad visa 55. – 65. gada paaudze, kad bija lielās dzimstības laiks, iet pensijā, un visi grib saņemt savu pensiju. Tagad īsā laikā gandrīz visi sāk gribēt visus savs papīrus, savus investējumu fondus – akcijas un pensiju papīrus pārvērst likvīdos līdzekļos, kurus iespējams pārdot. Viņi gandrīz grib likvidēt savu naudu, lai tā varētu noregulēt savu vecuma apgādes jautājumu. Bet ko tas nozīmē tirgum? Milzīgs daudzums akciju ienāk tirgū, milzīgs daudzums pensijas papīru, un sabrūk kurss. Caur to rodas paātrinātas izpārdošanas, jo viņiem kaut kā ir jādabū sava nauda. Un caur to – paātrināts sabrukums. Arī te, galu galā, atkal ir klasisks gala fāzes gadījums, galīgi nepareizas sistēmas gals. Mēs visu esam uzbūvējuši uz tvaika katla. Un tagad tas ir uzsprādzis.
Robert Stein: Ja palūkojamies uz nekustamā īpašuma cenām mūsu zemē, es domāju tieši blīvākajos rajonos tik un tā ir slikti. Minhene, Hamburga – tur viss jau eksplodē. Un es novēroju arī bēgšanu uz lietu vērtību. Retro mašīnas kļūst arvien dārgākas. Tirgū ir arvien mazāk labu retro mašīnu. Cena pieaugs arī cēlmetāliem. Cilvēki bēg pie mantas vērtībām, jo ir zaudējuši uzticību šai sistēmai. Uz kurieni ved šī attīstība? Arī tai kaut kur ir jābūt maksimuma punktam?
Andreas Popp: Labi, protams, arī tās būs pārejošas fāzes. Vācijā tagad strauji attīstās “betona zelts”. Bet tagad mēs nedrīkstam aizmirst to, ka 2007. gadā ASV bija tas pats. Tur tie cilvēki, kas toreiz investēja visu un finansēja 100%īgi, tie jau sen ir zaudējuši savas mājas, un liela daļa no tiem tagad dzīvo teltīs.
Un tas nozīmē, ka mums ir nopietni jāapsver tas, ka tas notiks arī pie mums. Jo mums Eiropā tagad ir situācija līdzīga tai, kāda 2008. gadā bija ASV.
Robert Stein: Es gribētu vēlreiz pievērsties visai šai pensiju un cilvēku vecuma nodrošinājuma situācijai. Tātad, čaklais mājiņas būvētājs tik strādā un strādā - kā švābs, tā vācietis. Tagad viņi jau ir rāvušies 20, 30 un 40 gadus, katru mēnesi ir kārtīgi pasvīduši, ticot, ka tagad kaut kad viņš varēs ieiet savā, labi nopelnītajā, pensijas mierā. Un tagad pēkšņi uz viņiem nāk pilnīgi jauna situācija. Ko mēs tad teiksim šiem cilvēkiem? Kas notiks ar visiem tiem plāniem, kādi viņiem bija savām vecuma dienām?
Andreas Popp: Tas tiešām ir grūti. Mūsu semināros Kanādā, tāpat kā piem., šeit šobrīd, mēs runājam tieši par šīm pašām lietām. Vispirms ir jāpieņem nostāja šajā jautājumā, nevis jāmēģina ignorēt šo situāciju. Vismaz atpazīt briesmas, kuras varētu konkretizēties. Un tad patiešām tam ir jāsagatavojas. Es, piemēram, uzskatu, ka Eiropā vai Vācijā sagatavošanās ir iespējama, noorientējoties tajā virzienā un fokusējoties uz to, atrodot līdzīgi domājošos, ar kuriem varētu iedomāties, kopīgi pavadīt dzīvi. Arī izveidot dažādu paaudžu sabiedrības. Tas ir ļoti svarīgi. Jo, ja katrs – tas ir pavisam fiktīvs piemērs – ja nākotnē katrs saņem tikai 400 eiro mēnesī. Tas būs arī viss, ko viņš saņems pēc šodienas cenu līmeņa, un pilnīgi neko citu klāt. 400 eiro nepietiek, lai dzīvotu dzīvoklī, paēstu un padzertos, nemaz nerunājot par ko citu. Ja ir 400 eiro mēnesī, tad viss ir atkarīgs no tā, lai kopā sanāktu 10 “daļas”. Tad tām kopā būs 4000 eiro, un tad tie varētu kopīgi dzīvot, piem., kādā atsevišķā, maziņā būdelē vai kur citur. Katram būtu sava guļvieta. Tā varētu vismaz izdzīvot. Šobrīd tā skan kā šausmu ideja, jo vēl neviens to vēl nevar iztēloties. Bet ASV tas notiek jau kopš 2008. gada.
Robert Stein: Vai Tu domā, ka cilvē ki savienojas kolektīvos, kā dzīvošanas kopienās jeb dzīvošanas projektos?
Andreas Popp: Jā, dabiski. Un palīdz cits citam. Apmainās ar precēm un pakalpojumiem, bet ne vairs uz naudas pamata, bet enerģētiskā līmenī: es tev uzrakšu dārzu, bet es par to saremontēšu tavu mašīnu. Tādām lietām tad vajadzētu notikt, šādām sagatavošanām. Ir tāds, tā saucamais, “tiny“ mājiņu modelis. Tādu var pat paņemt līdzi, jo konstitūcijas garantētā situācija ar īpašumiem Vācijā ir ārkārtīgi apšaubāma, kad es paskatos uz Konstitūcijas artikulu Nr.14 par atsavināšanas iespējām, nemaz jau nerunājot par atbilstošajiem sabiedroto nosacījumiem, kas eventuāli tad varētu iejaukties. Tā ir problēma, būt pēc iespējas mobilam, elastīgam, lai nebūtu nekādu parādu un tagad nemesties ne uz kādiem nekustamajiem īpašumiem, kuru cenas var celties. Tāds “musturis” mums ir vienmēr bijis – nekustamais īpašums un cēlmetāli. Labāk mēģināt domāt par to, ka tuksnesī glāzei ūdens ir daudz lielāka vērtība, nekā visam Zemes zeltam. Tātad, runa ir arī par to, lai tagad pamazām mēs fokusā ieceltu savus pamata pārtikas produktus un savus pamata apgādes līdzekļus un sevi sagatavotu tam laikam. Tās ir lietas, kas ir svarīgas. Un tiem, kam ir tāda iespēja, dabiski, var sameklēt drošu apvidu, drošu patvērumu un apmesties ārzemēs tā, kā arī mēs esam izlēmuši palikt šeit.
Robert Stein: Šī doma par šīs sistēmas kolapsu tā savā neizbēgamībā ir tā ienākusi manī, ka man vispirms ir jātiek skaidrībā ar mani pašu, ko tas vispār nozīmē. Un tā man no Taviem skaidrojumiem tas kļūst arvien skaidrāks. Bet tagad paskatīsimies nākotnē. Šī sistēma ir atsitusies pret zemi. Mēs atrodamies tieši šīs sabrukuma pašā vidū. Kā mums izkļūt no tā ārā? Vai Tev ir kāda ideja, kāda sistēma varētu sekot pēc šīs, kā mums uzbūvēt kaut ko gandrīz vai jaunu, bet šoreiz pareizi?
Andreas Popp: Mēs ar savu plānu B vienreiz jau esam devuši piemēru, un proti, domu piemēru. Dabiski, ka šis plāns B vispirms ir plāns, ar kuru atrisinājuma metodiku varētu īstenot ar līdzšinējā domāšanas veida palīdzību. Es šaubos, ka tam šajā laikā vispār vēl ir jēga. Jo dabiski, mums kopumā ir jāatraisās no daudzām lietām, bet tas ir saistīts ar mūsu dzīves pieredzi, kā mēs esam ievirzīti, un mums ir tikai pavisam mazs koridors, kurā mēs vispār drīkstam domāt.
Robert Stein: Ko Tu domā ar atraisīšanos? No kā mums ir jāatraisās?
Andreas Popp: Piem., mums ir jāatraisās no … Paņemsim, piem., sociālismu. Kad 18. gadsimtā sākās industrializācija, uzreiz sākās arī ekspluatēšana, izmantošana. Un līdz ar cilvēku ekspluatēšanu daudzi mira vēl jauni, arī bērni tika izmantoti. Tā bija dramatiska attīstība. Tad nāca Karls Marxs ar savu sociālismu. Sociālisms bija sistēma, kurā viņš vienu pret otru izspēlēja ļaunos darba devējus un labos darba ņēmējus, un domāja, ka tie vieni izmanto tos otrus. Bet netika ievērots tas, ka cilvēks sevī ir arī garīga būtne ar garīgu individualitāti. Tas ir ļoti svarīgs process, tas ir jāsaprot. Tas nozīmē, ka viņš cilvēkus redzēja tikai kā produktīvus faktorus, kā producēšanas faktorus. Viņš runāja par gabal-izmaksām utt. – tīri loģisks prāta modelis. Tagad pretī nāk kapitālisms. Tas cilvēkus apraksta kā “cilvēkkapitālu” un kā ekonomikas vienības. Līdz ar to tā ir tikai tās pašas medaļas otra puse, un cilvēks atkal netiek aprakstīts kā sociāla būtne un arī ne kā garīga būtne. Kamēr cilvēks savā individualitātē netiks aprakstīts kā cilvēks ar dvēseli un ķermeni, kas vēlas dzīvot savu dzīvi, kuram ir vajadzīgs laimes faktors, ko nedrīkst uzklausīt kā blēņas, bet tās ir pavisam reālistiskas vēlmes un ilgas, kas cilvēkiem ir, tikmēr tas neies. Kapitālisms un sociālisms patiesībā atšķiras tikai ar to, ka kapitālismā tiek privatizēts un tad viņi iet uz bankrotu, bet sociālismā vispirms tiek valstiskots, un tad viņi iet uz bankrotu. Tādēļ kopumā tās attīstības ir gandrīz identiskas. Un mums ir jāiznāk ārā no šī dubult-mustura. Mums ir jāmēģina tagad garīgajā līmenī, intuitīvajā līmenī un loģiski lietiskā līmenī. Tas nav izslēgts. Bet te runa vairs nav par bruto iekšzemes kopproduktu un par ekonomikas augšanu un citām dogmām. Tās jau ir vienkārši dogmas. Bet tad runa būs par vajadzību apmierināšanu. Kas mums ir vajadzīgs dzīvošanai? Cik tādēļ ir jāiesēj? Kādēļ mums ir vajadzīga ekonomikas augšana, ja visa kā jau pietiek? Tad ekonomikas augšanai arī ir jāsamazinās, un ekonomikas sistēmai ar to ir jātiek galā. Procentu naudas sistēma, naudas pārsadalīšanas mehānismi, arvien mazākam cilvēku skaitam pieder arvien vairāk naudas, un cilvēku masa paliek atmesta trūkumā. Šīs lietas ir skaidras. Mūsu mājas lapā var atrast daudz par patiesajiem iemesliem. Tā ir vienīgā iespēja, kāda mums ir.
Robert Stein: Tu esi cilvēks, kas ne tikai orientējas mūsu pasaules ekonomikā, bet Tavā galvā ir arī liela bilde, tādēļ pastāsti arī par pavisam lielajām kosmiskajām kopsakarībām, un es nezinu, vai uz tik lielu jautājumu Tev vispār ir kāda atbilde. Kādu iespēju vispār tagad mums kā cilvēcei dod šī lielā krīze? Vai varbūt arī uz mums, Vācijas tautai ir vajadzīgs, lai mēs izietu cauri šādai katarsei (attīrīšanās caur bailēm un žēlumu)? Varbūt attīstība, arī garīgā attīstība, vispār nenotiek bez šādām lielām krīzēm?
Andreas Popp: Viennozīmīgi – nenotiek! Jā. Tagad mums ir iespēja nonākt procesā, ko sauc par pazemību. Šī pazemība ir pamats tam, lai mēs vispār vispirms varētu atkal noorientēties: kas ir daba? Kā tā funkcionē? Es ielieku vienu kartupeli zemē, bet ārā izņemu desmit! Tas notiek šķietami pats no sevis! Ir jājautā sev – kas te notiek? Tas, kas mums pilnīgi iztrūkst, ir tas, ka mēs aiz pateicības nemetamies ceļos un tik tikko spējam aptvert, kas tas ir par brīnumu, ar ko mēs te saskaramies. Tie ir dabas likumi. Kad mēs atkal reducēsimies uz šādu līmeni, tad mēs sāksim atkal atklāt paši sevi, un tad mums radīsies jautājums: Cilvēki pastāv jau tūkstošiem gadu, un līdz pat šodienai tie nezina, kā dēļ tie vispār te ir? Dzīves jēgas jautājums aizslīd no loģikas vai no tehnikas, bet tas nepastarpināti piederas te klāt. Mēs esam aizmirsuši lietot kopā prātu ar Garu, mūs virza prāts, mēs esam augsti mācīti, bet zinām tikai nedaudz. Tas nav izglītības jautājums, bet tā ir lieta, kas turpinās tālāk. Un šajā vietā es vēlreiz tiešām iesaku grāmatu, piemēram, “Asins tiesa Eiropa”, jo tā sanes kopā šīs lietas. Kā ieejas grāmatu uz lietām, kuras mēs tikko esam atklājuši kā mūsu pamatus, fundamentu. Un tā ir „Patiesības gaismā“. Uz tās var būvēt. Tādēļ arī mēs esam pilnīgi mierīgi, neskatoties uz dramatiskām problēmām, jo viss, kas notiek, ir pareizi. Nevis skaisti, bet pareizi. Runa nav par labi vai ļauni, bet gan par pareizi vai nepareizi. Un te klāt piederas dabas likumi. Tos var apgūt. Radības arhitektūru var saprast, ja grib. Bet tas ir ceļš, kas dod arī prieku, bet kas nav viegls.
Robert Stein: Tātad es redzu krīzi kā iespēju patiesai garīgai augšanai.
Andreas Popp: Noteikti! Katram tagad ir iespēja.
Robert Stein: Andreas, liels paldies par Tavām domām. Paldies par Tavu laiku.
Andreas Popp: Es pateicos tev.
no
a.h.
Avoti:
-
Andreas Popp: Mums nav nekāda krīze, ir vēl daudz sliktāk....
Sendung und Zubehör in der gewünschten Qualität herunterladen:
09.12.2019 | www.kla.tv/15333
Starptautiski pazīstamais autors Andreas Popp, makroekonomikas docents, jau gadiem pēta un skaidro politikas un ekonomikas pasauli. 2019. gada augustā žurnālists Roberts Šteins runāja ar viņu par jautājumu, kādā fāzē atrodas globālā naudas sistēma. Šajā intervijā Andreas Popp runā par katastrofu, kas jau atrodoties tieši durvju priekšā. Viņš ne tikai izskaidro krīzi, kas tuvojas, bet arī to, kādas ir cilvēces izredzes šajā krīzē. Roberts Šteins: Andreas, beidzot te manā priekšā sēž kāds, kam ir jāorientējas naudas lietās. Vai tā ir? Man ir teikts, ka Tu zināmā mērā tajās lietās orientējoties. Andreas Popp: Jā, par to es esmu jau kaut ko palasījis, tā šur un tur. Robert Stein: Tad tagad ieklausies! Ir tāda aktuālā naida vēstule, un proti, Krājkases prezidents Helmuts Šlehweiza kungs medijos ir masīvi apšaudījis Draghi kungu. Tas tagad izskatās tā, kā “karalis ir pliks”. Kā Tu domā, vai tā pamatā var būt tas, ka Krājkases prezidents – kas jau arī nav šāds vai tāds – ka viņš atklāti pasaka: tā tas nevar turpināties! Andreas Popp: Es domāju, ka finanšu sistēmas kodolu kušana tagad ir kļuvusi skaidri redzama, un tādēļ tagad daudzi pielec kājās un sauc to vārdā. Patiesībā visas šīs lietas ir bijušas zināmas jau sen - mūsu finanšu sistēmā ir iebūvēts pašiznīcināšanās mehānisms. Tagad tas sāk darboties. Tas ir ieslēgts nodokļu - procentu sistēmā un vēl piedevām, tas tur ir stipri instalēts. Tagad daži lec kājās un mēģina šo problēmu nosaukt vārdā. Iespējams, ka arī tādēļ, lai pat krīzē sev vēl sagādātu labu slavu – pēc principa: es jau no tā brīdināju. Te ir jāsaka, ka Krājkases prezidents, dabiski, pieder organizācijai, kas strādā pēc reģionālā principa, un Krājkase, protams, nav salīdzināma ar kādu lielo komercbanku, kā piem., Deutsche Bank vai Commerzbank, kuriem klienti ir tikai cipari, un kur cilvēciskajiem kontaktiem vairs vispār nav nekādas nozīmes. Tautas bankās vai krājkasēs darbojas reģionālais princips, un tur valde bieži pazīst iedzīvotājus, kuriem tiek sniegtas konsultācijas – arī par finansējumiem, kādi ir pieejami. Un viņi redz, ka šobrīd viss gāžas, tas ir, ka sabrūk vecuma apgādes sistēmas – kas patiesībā arī bija tās vēstules pamata doma. Daudzi cilvēki gadu desmitiem bija spiesti noslēgt vecuma aprūpes līgumus uz privāta pamata, nevis valsts pamata, kas, dabiski, nevar funkcionēt. Un tagad privātie sāk brukt! Un tas, noteikti, Krājkases prezidentam tagad rūp. Es domāju, ka viņš tagad ir sasniedzis tādu atziņas līmeni, kas tagad viņam liek mosties augšā. Robert Stein: Jā, tagad jau pati banku apvienība, kā arī ECB (Eiropas Centrālā Banka) ir uzaicinātas masīvi pārbaudīt savu naudas un nodokļu-procentu politiku. Pirms neilga laika es runāju arī ar dr. Markusu Krallu, un viņš man pastāstīja par kādu jēdzienu, kuru es pirms tam nezināju. Un proti, ekonomikas “zombifikācija”. Varbūt Tu pāris vārdos mums paskaidrosi to mazliet labāk, ko viņš ar to domāja – ka pastāv daudzas firmas, kas vairāk vai mazāk zombijveidīgi eksistē šajā pasaulē. Andreas Popp: Okay, laikam viena lieta. Agrāk bija tā, ka bija sacensības. Ātrākie uzvarēja lēnākos. Šodien vairs tikai lielie uzvar mazākos. Mums ir tāda situācija, ka uzņēmējs nāk no uzņēmuma, un uzņēmējs nāk kā tas – teikšu, kā Maksis Vēbers, lielais sociologs ir teicis, viņš apzīmēja uzņēmēju kā progresa pionieri – kas rēķinās ar risku un to konkretizē līdz pat bankrotam, vai arī viņš panāk izlaušanos. Tāds ir uzņēmējs. Šādus riskus šodien vairs negrib uzņemties neviens. Mēs dzīvojam pilnīgā “Kasko” mentalitātē. Ja mums ir brīnišķīga ideja, tad mēs neuzdrošināmies to vairs īstenot. Izņemot, ja mums ir drošība - neizdošanās gadījumā kaut kādā formā saņemt valsts atbalstu. Un uz tā jāj lielie, un viņu izspiešanas līdzeklis – tā ir “sviedrēšanas kaste”, ar ko šantažē valsti, tā ir “darbavieta”! Tas nozīmē – darbavieta. Tātad: kāds uzņēmums dramatiski pārrēķinās kādu dēļ, kuri ir kļūdījušies, un pēkšņi tie konstatē, ka viss ripo lejup, uzņēmums ir apdraudēts. Tad viņi iet pie valsts un saka: tas maksā tik un tik tūkstošus darbavietu, un uzreiz ir trauksme un panika, un valstij ir jāiejaucas un jāpalīdz. Tas nozīmē, ka daudzi uzņēmumi, kas ir pārrēķinājušies un nav vairs sacensības spējīgi, tiek mākslīgi uzturēti pie dzīvības un, tāpat kā iepriekš, tie atrodas tirgū. Te es esmu vienisprātis ar Krallu – tā ir sociālistiskā nostāja. Lielajiem koncerniem šodien nemaz nav jādomā kā uzņēmējiem: vai tas iet augšup, kas viņiem padomā, vai nē. Viņiem tikai ir jādomā, kā uz to reaģēs valsts, ja viņu lieta neaizies. Kur mēs ņemsim naudu, ja mums būs jāzaudē nauda? Un tā uzņēmēji sevi ir noveduši līdz absurdam. Tādēļ mums ir arvien vairāk šo zombificēto uzņēmumu – veseli krājumi. Tātad, tie uzņēmumi, kuriem jau sen vajadzētu būt bankrotējušiem, un bankrotēšana jau nemaz nav nekas slikts! Ja kāds ir slims, viņš nomirst un, ja kāds bankrotē, tad viņam ir jātaisa bankrota procedūra. Tik vienkārši tas ir. Bet šodien tas vairs nenotiek. Šodien tie ir uzņēmēji, kas vēl ir dzīvi, kas mākslīgi tiek uzturēti pie dzīvības – un tāpat arī kredītu ņēmēji bankās. Viņi bankās paņem augstus kredītus un aizņēmumus un, dabiski, tie ir arī jāatmaksā. Nodevu par aizņēmumu sauc par procentiem. Ja šis procents būtu normālā līmenī – piem., hipotēku kredīta procents privātajā jomā būtu 8 procenti, tas būtu normālais līmenis. Augstāks par astoņi ir augsts procents, zemāks par 8 – zems. Tas ir zem normālajiem nosacījumiem šīs “keinziāniskā mehānisma” sistēmas ietvaros, pēc kura funkcionē mūsu sistēma šeit. Un tagad mēs redzam, ka šis procents ir nevis astoņi vai septiņi vai pieci procenti, bet gan – pusotra vai divu procentu līmenī. Ja es gribu novērtēt kādu uzņēmumu, tad man tomēr ir jāzina, vai viņi vispār ir spējīgi finansēt savu aizņemto kapitālu. Un, ja vispār vairs nav nekādu procentu jeb nodevu, tad viņiem vispār vairs nekas daudz nav jāpielieto; un tā daudzi uzņēmumi arī zem rentabilitātes robežas, atrodoties stingrā ārējā uzraudzībā tiek klasificēti vēl kā veseli, lai gan patiesībā viņi jau sen ir bankrotējuši. Un te patiesībā ir galvenā problēma. Robert Stein: Tātad zombētie uzņēmumi ir tādi, kas normālos procentu likmju apstākļos patiesībā jau sen būtu bankrotējuši. Andreas: Jā, Robert Popp: Un tas, ko mēs piedzīvojam, ir nepārtraukta tūkstošiem uzņēmumu maksātnespējas līdzi vazāšana. Manā galvā šādu Vācijas uzņēmumu skaits ir – 14 000. Tātad, tas ir ap 15% no visiem Vācijas uzņēmumiem. Patiesībā starp 12 un 15%, rupji vērtējot, kas īstenībā ir bankrotējuši. Un tie 15% nav visi uzņēmumi, bet tikai lielie uzņēmumi! Visā Eiropā tas ir apmēram 50 miljoni darba vietu, kas ir šajos uzņēmumos, kur faktiski paši uzņēmumi ir bankrotā. Vai nebūtu saprātīgi izdarīt tīrīšanu mūsu, tā sauktajā, brīvās tirgus ekonomikas sistēmā, uz ko es arī skatos kritiski. Tad ar vienu cirtienu no tirgus pazustu 50 miljoni darbavietu, un tam jau būtu fatālas sekas. Andreas Stein: Tagad es mēģināšu ieiet Draghi kunga lomā. Un tagad es izlemju paaugstināt procentus. No šī zemā līmeņa uz daudz maz atbilstošāku līmeni, kāds mums bija agrāk. Teiksim, četri-pieci procenti. Kas tagad notiktu ar šiem zombiju uzņēmumiem, ja tagad tiem visiem vajadzētu maksāt lielākus procentus? Popp: Un tieši šeit atrodas tā problēma. Tad viņi faktiski patiešām vai varbūt, vai lielākā daļa no tiem, ieietu bankrotā, patiešām reālā bankrotā. Kas notiktu ar darba vietām un visu to, kas ar to saistās? Tātad, problēma ir tāda: mums jau nemaz nav nekāda krīze! Ir daudz ļaunāk – mums ir dilemma! Problēma ir tā, ka procentu likme ir pārāk maza. Un, ja tā ir ļoti maza, tad, dabiski, vairs nav tā, no kā bankas dzīvo. Tas nozīmē, ka bankām vairs nav nekādas reālas peļņas no procentiem, no kā tās dzīvo, izdodot kredītus. Ja procentus atmestu, tad tās lēni, bet droši nonāktu bankrotā. Un tikai tāpēc, ka tām vairs nav nekādas peļņas, tās arī nevar atļauties pārstrukturēt savus uzņēmumus, jo, ja tagad tās atlaistu lielāko daļu savu darbinieku, lai to kaut kā pārdzīvotu, lai kaut kā sagatavotos šim kraham, tad tām vajadzētu aizejošajiem darbiniekiem samaksāt tik daudz kompensācijās, ka tās uzreiz nonāktu bankrotā. Ja tās tagad vēl gaidīs, paturot šo zemo procentu likmi, tad tas mazliet vēl pabīdīsies uz priekšu, kamēr pēc tam tās ies bojā. Ja tagad liktu paaugs tināt procentu likmes, tad tas pats tikai paātrinātos. Tad uzreiz tiktu ievadīta bankrota lieta, ieguvumi šķietami palielinātos, bet cits efekts būtu tas, ka daudzie sliktie riski, kas ir bankās – tas ir, šie zombij-uzņēmumi – tad principā šo šķietamo pieaugumu, kam pēc rēķiniem vajadzētu uz īsu laiku parādīties, tie tam atkal liktu sabrukt. Tātad: Paturēsim procentu likmi tādu, kāda tā ir, un šis banku nožēlojamības attīstības process līdz bankrotam vēl vilksies kādu noteiktu laiku. Kralls runā par 2020. gadu, es to tagad nevaru noteikt. Ja mēs palielinātu procentu likmi, tad mēs visu tikai paātrinātu. Un tas pats, ja mēs to pazeminātu. Jo tad banku ienākums kristos vēl ātrāk. Te ir redzama tā dilemma, kurā mēs atrodamies. Un tas ir arī pavisam normāli, un te es nedomāju, ka mums būtu jāglābj banku sistēma, bet tā vietā mums tagad faktiski būtu jādiskutē par jauna sākšanu, par pilnīgi jaunas kārtības sākšanu uz pavisam cita līmeņa – tas būtu jāapsver. Robert Stein: Es savedīšu to kopā vienā teikumā: banku sistēmas un mūsu ekonomikas sistēmas kolapss ir neapturami. Andreas Popp: Dabiski! Robert Stein: Tas ir tikai vēl laika jautājums. Vai mēs to paātrināsim vai ļausim tai vienkārši lēni izmirt. Tas tagad patiesībā ir tikai laika jautājums. Jā, un ko tas konkrēti nozīmē cilvēkiem? Andreas Popp: Jā, cilvēkiem tas nozīmē sabrukumu, un tas ir tieši tas, ko tas krājkašu vīrs ir konstatējis – ka ir cilvēki, kas daudzus gadus ir krājuši naudu, jo tiem pastāvīgi tika stāstīts, ka valsts pensiju nodrošināšana nav spējīga funkcionēt, un patiešām tā to nevar, jo tehniskā progresa dēļ arvien vairāk cilvēku paliek bez darba. Un, ja uzsāktu pilnīgu valsts pensiju nodrošināšanu, tad jāsaprot, ka strādājošo kļūst arvien mazāk un mazāk. Jo cilvēki un mašīnas veicina tehnisko progresu, radot arvien vairāk bezdarbnieku, un vispār paliek arvien mazāk un mazāk strādājošo, kam reiz būtu jāfinansē arvien pieaugošais pensionāru pulks. Tātad valstiskā sistēma nevar funkcionēt, kamēr kopējais ražīgums, ieskaitot mašīnas, netiks novirzīts uz pensiju budžeta daļu. Te, dabiski, daudzi iekrīt un saka: sociālisms. Nē, tas funkcionēs. Īsts paaudžu līgums, kur arī mašīnas veiks iemaksas pensiju nodrošinājumam. Un ar privātajiem ir tieši tas pats. Privāto alternatīvas: dzīvības apdrošināšana, investīciju fondi, kas mums ir jauki skaidrojuši: iemaksājiet šeit naudu, tad vēlāk jums būs papildus pensija. Tas, dabiski, noveda pie tā, ka tagad, kad visa 55. – 65. gada paaudze, kad bija lielās dzimstības laiks, iet pensijā, un visi grib saņemt savu pensiju. Tagad īsā laikā gandrīz visi sāk gribēt visus savs papīrus, savus investējumu fondus – akcijas un pensiju papīrus pārvērst likvīdos līdzekļos, kurus iespējams pārdot. Viņi gandrīz grib likvidēt savu naudu, lai tā varētu noregulēt savu vecuma apgādes jautājumu. Bet ko tas nozīmē tirgum? Milzīgs daudzums akciju ienāk tirgū, milzīgs daudzums pensijas papīru, un sabrūk kurss. Caur to rodas paātrinātas izpārdošanas, jo viņiem kaut kā ir jādabū sava nauda. Un caur to – paātrināts sabrukums. Arī te, galu galā, atkal ir klasisks gala fāzes gadījums, galīgi nepareizas sistēmas gals. Mēs visu esam uzbūvējuši uz tvaika katla. Un tagad tas ir uzsprādzis. Robert Stein: Ja palūkojamies uz nekustamā īpašuma cenām mūsu zemē, es domāju tieši blīvākajos rajonos tik un tā ir slikti. Minhene, Hamburga – tur viss jau eksplodē. Un es novēroju arī bēgšanu uz lietu vērtību. Retro mašīnas kļūst arvien dārgākas. Tirgū ir arvien mazāk labu retro mašīnu. Cena pieaugs arī cēlmetāliem. Cilvēki bēg pie mantas vērtībām, jo ir zaudējuši uzticību šai sistēmai. Uz kurieni ved šī attīstība? Arī tai kaut kur ir jābūt maksimuma punktam? Andreas Popp: Labi, protams, arī tās būs pārejošas fāzes. Vācijā tagad strauji attīstās “betona zelts”. Bet tagad mēs nedrīkstam aizmirst to, ka 2007. gadā ASV bija tas pats. Tur tie cilvēki, kas toreiz investēja visu un finansēja 100%īgi, tie jau sen ir zaudējuši savas mājas, un liela daļa no tiem tagad dzīvo teltīs. Un tas nozīmē, ka mums ir nopietni jāapsver tas, ka tas notiks arī pie mums. Jo mums Eiropā tagad ir situācija līdzīga tai, kāda 2008. gadā bija ASV. Robert Stein: Es gribētu vēlreiz pievērsties visai šai pensiju un cilvēku vecuma nodrošinājuma situācijai. Tātad, čaklais mājiņas būvētājs tik strādā un strādā - kā švābs, tā vācietis. Tagad viņi jau ir rāvušies 20, 30 un 40 gadus, katru mēnesi ir kārtīgi pasvīduši, ticot, ka tagad kaut kad viņš varēs ieiet savā, labi nopelnītajā, pensijas mierā. Un tagad pēkšņi uz viņiem nāk pilnīgi jauna situācija. Ko mēs tad teiksim šiem cilvēkiem? Kas notiks ar visiem tiem plāniem, kādi viņiem bija savām vecuma dienām? Andreas Popp: Tas tiešām ir grūti. Mūsu semināros Kanādā, tāpat kā piem., šeit šobrīd, mēs runājam tieši par šīm pašām lietām. Vispirms ir jāpieņem nostāja šajā jautājumā, nevis jāmēģina ignorēt šo situāciju. Vismaz atpazīt briesmas, kuras varētu konkretizēties. Un tad patiešām tam ir jāsagatavojas. Es, piemēram, uzskatu, ka Eiropā vai Vācijā sagatavošanās ir iespējama, noorientējoties tajā virzienā un fokusējoties uz to, atrodot līdzīgi domājošos, ar kuriem varētu iedomāties, kopīgi pavadīt dzīvi. Arī izveidot dažādu paaudžu sabiedrības. Tas ir ļoti svarīgi. Jo, ja katrs – tas ir pavisam fiktīvs piemērs – ja nākotnē katrs saņem tikai 400 eiro mēnesī. Tas būs arī viss, ko viņš saņems pēc šodienas cenu līmeņa, un pilnīgi neko citu klāt. 400 eiro nepietiek, lai dzīvotu dzīvoklī, paēstu un padzertos, nemaz nerunājot par ko citu. Ja ir 400 eiro mēnesī, tad viss ir atkarīgs no tā, lai kopā sanāktu 10 “daļas”. Tad tām kopā būs 4000 eiro, un tad tie varētu kopīgi dzīvot, piem., kādā atsevišķā, maziņā būdelē vai kur citur. Katram būtu sava guļvieta. Tā varētu vismaz izdzīvot. Šobrīd tā skan kā šausmu ideja, jo vēl neviens to vēl nevar iztēloties. Bet ASV tas notiek jau kopš 2008. gada. Robert Stein: Vai Tu domā, ka cilvē ki savienojas kolektīvos, kā dzīvošanas kopienās jeb dzīvošanas projektos? Andreas Popp: Jā, dabiski. Un palīdz cits citam. Apmainās ar precēm un pakalpojumiem, bet ne vairs uz naudas pamata, bet enerģētiskā līmenī: es tev uzrakšu dārzu, bet es par to saremontēšu tavu mašīnu. Tādām lietām tad vajadzētu notikt, šādām sagatavošanām. Ir tāds, tā saucamais, “tiny“ mājiņu modelis. Tādu var pat paņemt līdzi, jo konstitūcijas garantētā situācija ar īpašumiem Vācijā ir ārkārtīgi apšaubāma, kad es paskatos uz Konstitūcijas artikulu Nr.14 par atsavināšanas iespējām, nemaz jau nerunājot par atbilstošajiem sabiedroto nosacījumiem, kas eventuāli tad varētu iejaukties. Tā ir problēma, būt pēc iespējas mobilam, elastīgam, lai nebūtu nekādu parādu un tagad nemesties ne uz kādiem nekustamajiem īpašumiem, kuru cenas var celties. Tāds “musturis” mums ir vienmēr bijis – nekustamais īpašums un cēlmetāli. Labāk mēģināt domāt par to, ka tuksnesī glāzei ūdens ir daudz lielāka vērtība, nekā visam Zemes zeltam. Tātad, runa ir arī par to, lai tagad pamazām mēs fokusā ieceltu savus pamata pārtikas produktus un savus pamata apgādes līdzekļus un sevi sagatavotu tam laikam. Tās ir lietas, kas ir svarīgas. Un tiem, kam ir tāda iespēja, dabiski, var sameklēt drošu apvidu, drošu patvērumu un apmesties ārzemēs tā, kā arī mēs esam izlēmuši palikt šeit. Robert Stein: Šī doma par šīs sistēmas kolapsu tā savā neizbēgamībā ir tā ienākusi manī, ka man vispirms ir jātiek skaidrībā ar mani pašu, ko tas vispār nozīmē. Un tā man no Taviem skaidrojumiem tas kļūst arvien skaidrāks. Bet tagad paskatīsimies nākotnē. Šī sistēma ir atsitusies pret zemi. Mēs atrodamies tieši šīs sabrukuma pašā vidū. Kā mums izkļūt no tā ārā? Vai Tev ir kāda ideja, kāda sistēma varētu sekot pēc šīs, kā mums uzbūvēt kaut ko gandrīz vai jaunu, bet šoreiz pareizi? Andreas Popp: Mēs ar savu plānu B vienreiz jau esam devuši piemēru, un proti, domu piemēru. Dabiski, ka šis plāns B vispirms ir plāns, ar kuru atrisinājuma metodiku varētu īstenot ar līdzšinējā domāšanas veida palīdzību. Es šaubos, ka tam šajā laikā vispār vēl ir jēga. Jo dabiski, mums kopumā ir jāatraisās no daudzām lietām, bet tas ir saistīts ar mūsu dzīves pieredzi, kā mēs esam ievirzīti, un mums ir tikai pavisam mazs koridors, kurā mēs vispār drīkstam domāt. Robert Stein: Ko Tu domā ar atraisīšanos? No kā mums ir jāatraisās? Andreas Popp: Piem., mums ir jāatraisās no … Paņemsim, piem., sociālismu. Kad 18. gadsimtā sākās industrializācija, uzreiz sākās arī ekspluatēšana, izmantošana. Un līdz ar cilvēku ekspluatēšanu daudzi mira vēl jauni, arī bērni tika izmantoti. Tā bija dramatiska attīstība. Tad nāca Karls Marxs ar savu sociālismu. Sociālisms bija sistēma, kurā viņš vienu pret otru izspēlēja ļaunos darba devējus un labos darba ņēmējus, un domāja, ka tie vieni izmanto tos otrus. Bet netika ievērots tas, ka cilvēks sevī ir arī garīga būtne ar garīgu individualitāti. Tas ir ļoti svarīgs process, tas ir jāsaprot. Tas nozīmē, ka viņš cilvēkus redzēja tikai kā produktīvus faktorus, kā producēšanas faktorus. Viņš runāja par gabal-izmaksām utt. – tīri loģisks prāta modelis. Tagad pretī nāk kapitālisms. Tas cilvēkus apraksta kā “cilvēkkapitālu” un kā ekonomikas vienības. Līdz ar to tā ir tikai tās pašas medaļas otra puse, un cilvēks atkal netiek aprakstīts kā sociāla būtne un arī ne kā garīga būtne. Kamēr cilvēks savā individualitātē netiks aprakstīts kā cilvēks ar dvēseli un ķermeni, kas vēlas dzīvot savu dzīvi, kuram ir vajadzīgs laimes faktors, ko nedrīkst uzklausīt kā blēņas, bet tās ir pavisam reālistiskas vēlmes un ilgas, kas cilvēkiem ir, tikmēr tas neies. Kapitālisms un sociālisms patiesībā atšķiras tikai ar to, ka kapitālismā tiek privatizēts un tad viņi iet uz bankrotu, bet sociālismā vispirms tiek valstiskots, un tad viņi iet uz bankrotu. Tādēļ kopumā tās attīstības ir gandrīz identiskas. Un mums ir jāiznāk ārā no šī dubult-mustura. Mums ir jāmēģina tagad garīgajā līmenī, intuitīvajā līmenī un loģiski lietiskā līmenī. Tas nav izslēgts. Bet te runa vairs nav par bruto iekšzemes kopproduktu un par ekonomikas augšanu un citām dogmām. Tās jau ir vienkārši dogmas. Bet tad runa būs par vajadzību apmierināšanu. Kas mums ir vajadzīgs dzīvošanai? Cik tādēļ ir jāiesēj? Kādēļ mums ir vajadzīga ekonomikas augšana, ja visa kā jau pietiek? Tad ekonomikas augšanai arī ir jāsamazinās, un ekonomikas sistēmai ar to ir jātiek galā. Procentu naudas sistēma, naudas pārsadalīšanas mehānismi, arvien mazākam cilvēku skaitam pieder arvien vairāk naudas, un cilvēku masa paliek atmesta trūkumā. Šīs lietas ir skaidras. Mūsu mājas lapā var atrast daudz par patiesajiem iemesliem. Tā ir vienīgā iespēja, kāda mums ir. Robert Stein: Tu esi cilvēks, kas ne tikai orientējas mūsu pasaules ekonomikā, bet Tavā galvā ir arī liela bilde, tādēļ pastāsti arī par pavisam lielajām kosmiskajām kopsakarībām, un es nezinu, vai uz tik lielu jautājumu Tev vispār ir kāda atbilde. Kādu iespēju vispār tagad mums kā cilvēcei dod šī lielā krīze? Vai varbūt arī uz mums, Vācijas tautai ir vajadzīgs, lai mēs izietu cauri šādai katarsei (attīrīšanās caur bailēm un žēlumu)? Varbūt attīstība, arī garīgā attīstība, vispār nenotiek bez šādām lielām krīzēm? Andreas Popp: Viennozīmīgi – nenotiek! Jā. Tagad mums ir iespēja nonākt procesā, ko sauc par pazemību. Šī pazemība ir pamats tam, lai mēs vispār vispirms varētu atkal noorientēties: kas ir daba? Kā tā funkcionē? Es ielieku vienu kartupeli zemē, bet ārā izņemu desmit! Tas notiek šķietami pats no sevis! Ir jājautā sev – kas te notiek? Tas, kas mums pilnīgi iztrūkst, ir tas, ka mēs aiz pateicības nemetamies ceļos un tik tikko spējam aptvert, kas tas ir par brīnumu, ar ko mēs te saskaramies. Tie ir dabas likumi. Kad mēs atkal reducēsimies uz šādu līmeni, tad mēs sāksim atkal atklāt paši sevi, un tad mums radīsies jautājums: Cilvēki pastāv jau tūkstošiem gadu, un līdz pat šodienai tie nezina, kā dēļ tie vispār te ir? Dzīves jēgas jautājums aizslīd no loģikas vai no tehnikas, bet tas nepastarpināti piederas te klāt. Mēs esam aizmirsuši lietot kopā prātu ar Garu, mūs virza prāts, mēs esam augsti mācīti, bet zinām tikai nedaudz. Tas nav izglītības jautājums, bet tā ir lieta, kas turpinās tālāk. Un šajā vietā es vēlreiz tiešām iesaku grāmatu, piemēram, “Asins tiesa Eiropa”, jo tā sanes kopā šīs lietas. Kā ieejas grāmatu uz lietām, kuras mēs tikko esam atklājuši kā mūsu pamatus, fundamentu. Un tā ir „Patiesības gaismā“. Uz tās var būvēt. Tādēļ arī mēs esam pilnīgi mierīgi, neskatoties uz dramatiskām problēmām, jo viss, kas notiek, ir pareizi. Nevis skaisti, bet pareizi. Runa nav par labi vai ļauni, bet gan par pareizi vai nepareizi. Un te klāt piederas dabas likumi. Tos var apgūt. Radības arhitektūru var saprast, ja grib. Bet tas ir ceļš, kas dod arī prieku, bet kas nav viegls. Robert Stein: Tātad es redzu krīzi kā iespēju patiesai garīgai augšanai. Andreas Popp: Noteikti! Katram tagad ir iespēja. Robert Stein: Andreas, liels paldies par Tavām domām. Paldies par Tavu laiku. Andreas Popp: Es pateicos tev.
no a.h.