KOPĒJAIS BRIEDUMS — Starptautiskā draugu tikšanās — 2022 (ar Ivo Saseku)

28.06.2022 | www.kla.tv/22932

1.DAĻA KOPĒJAIS BRIEDUMS, Ivo Saseks Sveicināti, mīļie, visā pasaulē! Mēs jūs mīlam un pateicamies Dievam, ka mums joprojām ir laiks, kad mēs vēl varam komunicēt savā starpā visā pasaulē, kad es te redzu visus šos karodziņus uz ekrāna. Tas ir brīnišķīgi, vienkārši fantastiski, ka tas vispār ir tehniski iespējams un, jo sevišķi, pēc šī karantīnu laika, kas bija visā pasaulē. Arī šajā karā, kas šobrīd trako, un kas draud ar vēl vairāk. Un ar visām šīm tūkstoš problēmēm, kas mums te lejā ir. Labi, ka mēs varam redzēt cits citu un, ka Jūs piedalāties. Izbaudīsim kopīgu šīs dienas pavadīšanu. Šī ir viena no svarīgākajām dienām, kādu mēs jelkad esam kopā pavadījuši, to es varu apgalvot, jo šī tēma ir tik degoša, tik ļoti svarīga. Bet es vispirms gribu Jums visiem izteikt savu pateicību. Mana sirsnīgākā pateicība par visu, kas Jūs esat izdarījuši – un ne tikai šīs konferences sakarā, bet vienkārši par visu, ko Jūs nesat līdzi ar Kla.TV, ar S&G (latv. – P&P) un ar visiem dažādajiem pasākumiem, kurus visus te nemaz nav iespējams uzskaitīt. Jūs tiešām esat kopā ar mums dienu un nakti, Jūs maksājat neticamus ieguldījumus, maksājat ar iekšējo un ārējo, lai šo visu dabūtu gatavu, lai mazinātu šīs pasaules postu, lai to izmainītu. Un mums ir stingra ideja, likvidēt šo postu un šeit ieplūst Jaunā laikmetā, kur viss kļūs citāds, kur tas, kas kliedz mūsu sirdīs, būs sadzirdēts, un mēs būsim kā zīdainīši pie mātes krūts, kad drīkst zīst un justies patvērumā. Mēs gribam tādu cilvēci! Mēs stingri paļaujamies uz to, ka mēs visi kļūsim tas, kas mēs esam – jā, es saku – kas mēs jau esam, mēs iemācīsimies to aptvert; unpar to mēs šodien arī runāsim. Man ir pilna paļāvība uz to, ka tas nesīs līdzi arī tās izmaiņas, par kurām mēs šodien runāsim, kuras mēs vēlamies. Mēs jūs mīlam, es saku to vēlreiz. Tādēļ mēs taisām šos pasākumus. Vēlreiz sveicinu visus visā pasaulē – Irānas līdz Irākai un visur, kur vien Jūs atrodaties. Ir ļoti brīnišķīgi Jūs šeit tā īsi redzēt. Tagad ieiesim tieši tēmā. Un es Jums saku: mūsu tēma “Kopējais briedums” noliek mūs milzīga izaicinājuma priekšā. Kādēļ tā? Tādēļ, ka mēs dzīvojam valodu sajaukuma laikmetā. Notiek jēdzienu karš, vai saprotat? Pirms es ieeju tieši tēmā, es gribu Jums parādīt modeli, piemēru, un ar tā palīdzību gribu Jums apgaismot, kādas ir tās problēmas, kādas mums traucē šādā dienā, kā šī. Loīze to jau gan ir izdarījusi pavisam izcili ar lieliska piemēra palīdzību. Bet redziet, ja mēs runājam par brieduma tēmu, tad jau ar šo vārdu “briedums” katrs saprot kaut ko citu, kaut ko savu. Es gribu to paskaidrot tā: jau tad, kad es ņemu mutē jēdzienu “Dievs” vai “Gara darbošanās”, atkal kļūst sarežģīti. Tas nesākas tikai ar jēdzienu “briedums”. Kad es runāju par “Dievu” vai “Gara darbošanos”, jau tad katrs tipiski grieķiski domājošais - ņemšu tagad par piemēru to – grieķiski domājošais tad labāk runātu par “pasaules garu”, nekā par “Dievu”. Un tad jau te sākas problēmas. Un viņam ar savu jēdzienu tad arī neies vieglāk – ja viņš gribētu izsist cauri savu jēdzienu – kā man ar “Dieva jēdzienu” tad, kad viņš saka ”pasaules gars”. Lai gan, varbūt viņš, galu galā, ar to domā un grib izteikt to pašu, ko es. Jo tipiskam kristietim vārds “pasaules gars” jau izsauc cīņas garu. Vai Jūs to zināt? Tipisks kristietis – kad Jūs te gribat vienkārši nomainīt šo vārdu – te sāk aizstāvēties, jo viņam vārds “pasaules gars” nozīmē tipisku pasaulīgi noskaņoto. Kristietim vārds ”pasaules gars” nozīmē “bezdievīgo”, “velna garu”, “garu un dēmonu garu”. Grieķiski domājošajam nebūtu vienkāršāk tad, ja mēs vienkārši izmainītu kādu no viņa jēdzieniem. Tā problēma tieši tā iet tālāk. Bet mēs tagad paliksim pie šī piemēra, lai saprastu, kas te notiek sirdī tad, kad es runāju par “Dievu”, un grieķiski domājošais saka: “Nē, runāsim taču par “pasaules garu”! Un tad mēs pāriesim uz viņa grieķisko jēdzienu, paliksim pie tā “pasaules gara”. Pie kristieša mēs jau redzējām, ko viņš ar to saprastu. Taču zināmas cilvēku grupas ar vārdu “pasaules gars” saprot vispirms “humānismu”. Tātad viņi tad atkrīt “lab-cilvēciskumā”. Tad viņi ir no Dieva tik tālu, cik vispār cilvēks tālu var būt! Bet viņš ar šo vārdu saprot “labais cilvēks”. Redzi – arī grieķim ir milzīgas problēmas, ja viņš izmaina šī vārda saturu. To es gribu Jums pateikt tikai tādēļ, lai mēs saprastu, kādēļ mēs neizmainām šos jēdzienus, bet paliekam pie mūsējiem. Rietumu reliģija, piem., ezotēriķi utt., “pasaules gara” vietā labāk teiktu “pasaules dvēsele”. Šāds jēdziens viņus mīļāk velk patvēruma virzienā - tāpat, kā cits mīļāk tiecas uz patvērumu cilvēciskuma virzienā, uz “pasaules dvēseli”. Bet vēl citi “pasaules gara” vietā labāk runā par “matriksu”, vai “Dieva” vietā arī tie labāk runā par “matriksu”. Vēl citi runā par “Brahmanu” vai par “maģisko spēku”. Tie ir tie, kas ar šo jēdzienu labāk grib ieiet “neitrālā zonā”. Viņi negrib runāt par Dievu kā Personu. Varbūt, tāpat kā grieķis - kad viņš runā par “pasaules garu”, tad viņš runā vairāk par neitrālu darbību. Un tas nav nepareizi. Galu galā, te neviens nav nepareizs. Bet es gribētu parādīt: notiek jēdzienu karš, vienalga, par kādiem jēdzieniem mēs runājam. Mēs te esam tūkstošiem cilvēku no tūkstosš foniem. Ar katru jēdzienu katrs sapratīs kaut ko mazliet citu. Un tā ir tā problēma, kāda mums ir šodien, kad mēs uzsākam tādu varenu dienu. Te varētu vēl ilgi turpināt. Kāds cits “pasaules gara” vietā teiktu: “Es dotu priekšroku vārdam “prana”. Vai vienalga, kādam citam vārdam. Pastāv vēl tūkstoš citi jēdzieni, kuriem nav nekā kopēja ar vārdu “pasaules gars”, un viņi taisa savas šūplādes ciet. Cits, varbūt, teiks: “Es runāju par “pranu”, un pie tam domā par to, ka tiek aprūpēts, vai saprotat? Un redziet, tāpat kā jau šie jēdzieni “Dievs”un “pasaules gars” var tikt uztverti galīgi atšķirīgi, dažādi interpretēti un pielietoti, tieši tāpat ir arī ar jēdzienu “briedums”. Lai gan, kopsavelkot, varētu teikt, to es gribu vēlreiz uzsvērt – iespējams, ka ar tiem (jēdzieniem) visi domā kaut ko līdzīgu vai pat vienu un to pašu. Tātad, par kāda veida “briedumu” mēs šodien runāsim? Tāds ir jautājums. Tagad mēs tam ieliksim kārtīgus pamatus. Franks jau pieteica: “Mēs tam iziesim cauri trijās daļās jeb etapos – priekšpagalma, svētnīcas un vissvētākā etapos. Vispirms es došu pamata izskaidrojumu, kā teikt, ielikšu pamatus. Otrajā daļā mēs pa īstam ieiesim tēmā, iepazīsimies ar to. Un trešajā daļā tad mēs ieiesim brieduma pilnveidošanas ceļos. Tas tāds iepriekšējs ieskats. Tātad, par kāda veida briedumu mēs šodien runāsim, un par kāda – nē? Vispirms mēs nerunāsim par profāno nobriešanu, kad par nobriedušiem tiek pasludināti 18-gadīgie, tā kā “uz papīra”. Par to mēs šodien nerunāsim. Tādēļ mēs tagad uzsākam ar šķirošanu. Mēs nerunāsim arī par normāla mirstīgā reālu nobriešanu, kurš beidzot dabū zem savas kontroles pats savu dzīvi. Kā piem., es šorīt dabūju pats ciet savu manšetes pogu! - tātad, esmu nobriedis, vai ne? Man vairs nav vajadzīga mammīte – vairs nav vajadzīga Anni! Arī par to mēs šodien nerunāsim. Tikai, lai būtu skaidrs, par ko mēs nerunāsim. Šodien mēs runāsim par nobriešanu Garā, par Gara dzīvi mūsos, par staigāšanu Garā, par līdzi iešanu ar Garu, par nobriešanu šinī virzienā. Citādi principā jau ikviens zina, kas ir domāts ar būšanu nobriedušam, un tas ir: būt patstāvīgam savā ceļā. Taču mūsu patstāvība iet dziļāk, nekā tikai varēšana kaut kā grīļoties uz savām kājām. Mēs runājam par kļūšanu nobriedušiem Garā - tiklab atsevišķam cilvēkam, kā arī kopīgajā līmenī jeb dimensijā. Un nu atkal viena atšķirība. Mūsu te ir tik daudz, man tas ir jāuzbūvē ļoti rūpīgi. Tagad mēs nerunājam tikai par kristīgo briedumu atsevišķi un kopīgi, it kā: OCG sabiedrība, OCG-briedums. Tas, par ko es runāju, ir daudz plašāks. Tas neattiecas arī tikai uz kristīgajām draudzēm vai ņem kaut sektas, un arī ne uz kādām kristīgajām aliansēm, kas kopā gribētu sasniegt briedumu. Nedomājiet, ka mūsu šodienas darbības loks ir tik šaurs! Nē, tas iet daudz, daudz plašāk! Ja mēs šodien runājam par kopējo briedumu, tad mēs domājam par cilvēces briedumu, par visu briedumu! Lai visi kopā kļūtu nobrieduši – kā viens cilvēks, viens organisms! Izsakoties citiem vārdiem: “Šodien mēs runājam gan par individuālo, gan par organisko tā atzīšanu, kas darās (notiek). Par Tā atzīšanu - teikšu ar savu jēdzienu – ko dara Dievs. Es šodien runāju ar Jums kā kristietis. Bet Tu pārtulko to savā valodā. Kā teikts: “vari saukt to, kā Tu gribi, bet Dievs kaut ko dara, Dievs darbojas, Viņš ir darbīgs Dievs. Un mēs šodien runājam par to, lai kopīgi atzītu un atpazītu, ko Viņš dara, lai to atzītu visi! Un es Tev saku: “Tajā nav nekā reliģioza. Ja Tu tagad domā, ka tas tomēr ir reliģiozi, jo tas taču ir OCG vai kaut kas, un ir arī kristīgs, tad es Tev saku: “Nē, šī sprediķa laikā Tu pamanīsi, ka te runa nav par reliģiozām lietām. Es saku: “Te runa ir par piedzīvojamu un pieredzamu spēku, kas ir Tavā vēderā tieši tāpat, kā manā, kā mūsu visu.Tātad, kopīgi atpazīt – teiktu Jēzus – “Ko dara Tēvs”. Cits teiktu: “Ko dara matriksa”. Cits atkal: “Ko ar mums dara pasaules dvēsele”. Jā, un grieķis teiktu: “Ko sevī slēpj pasaules gars un ko tas veido, ko tas veido ārā no sevis.”utt., vai saprotat? Te katrs var ievietot savu paša jēdzienu. Bet mērķis ir tāds, lai mēs visi kopā uztvertu, kas ar mums darās, kas radoši, no Radības ir ķēries pie mums, kā Tas mūs veido. Tā kā mēs kopā atpazīstam, ka nāk pavasaris, visa cilvēce taču atzīst gadalaikus, vai ne? Un tas ir jāsaprot tā, ka tas ir notikums. Tajā nav nekā reliģioza, tā ir darbība, iedarbība! Nāk pavasaris – tā ir darbība. Top vasara – tā ir darbība. Nāk rudens – un tā ir darbība. Un tāpat ar ziemu. Un tas notiek tieši tādā pašā līmenī – tur nav nekā reliģioza! Taču to vajag uztvert, ir jāatpazīst tas laiks, saprotat? Un tad ir jāplūst līdzi, tam laikam, plūst līdzi tam notikumam. Un ir miljoniem šādu kustību – ne tikai pavasara, vasaras, rudens vai ziemas nākšana . Ir miljoniem šādu dievišķo darbību. Mācīsimies tās kopīgi atpazīt, lai nebūtu tā, ka viens saka: “Ir pavasaris!” “Nē, tagad taču ir ziema, man ir ziema.” ”Bet man ir vasara.” “Nē, es gribu rudeni.” Vai saprotat? Tā mēs nevaram diskutēt. Bet darbības vienmēr visiem ir vienādas. Un par to ir runa! Kopīgi kļūt nobriedušiem nozīmē kopīgi plūst līdzi šīm dievišķajām darbībām, būt izplūdumam no dievišķi notiekošā “Sevis Paša”, lai tā top mans “pats”. Pašam būt par šo “izplūdumu”, vai saprotat? Un tas iet daudz plašāk, nekā tikai redzēt: “Kas tur ārā notiek”. Runa ir par redzēšanu, kā man te plūst līdzi? Kā man pašam kļūt par daļu no tā? Es gribu būt šo notikumu miesa, ķermenis, es gribu būt daļa no kopīgā cilvēces organisma, būt Dieva Organisms, kas funkcionē tā, kā – teiksim – kā tas Kosmoss, kā zvaigznes, jā! Gadu tūkstošiem Tu vari redzēt vienas un tās pašas zvaigžņu konstelācijas: tās funkcionē tik precīzi, precīzāk, nekā Šveices pulkstenis! Vai saproti? Tas ir tas punkts! Un tā, es gribu būt daļa no organisma, kas funkcionē tik ekselenti, kā ķermenis, kā cilvēka ķermenis vai tml. Es gribu kļūt “pats” savā pilnā “augumā”, izveidojumā. Es gribu, lai katrs no mums, mēs visi kļūtu “pats”mūsu pilnīgajā izveidojumā. Vai ziniet, ka mēs vēl neesam gatavi, ja mūsu dzīvē mums vēl nav tās dimensijas, kas vada un organizē visu Universu tā, lai Viņš mūsos iegūtu veidolu (matērijā) , lai Viņš varētu ņemt mūs tā līdzi, kā gājputnus, un vēl vairāk. Šajās dienās atkal atgriežas bezdelīgas. Tu vari sekot tam pulkstenī – un atkal viņas ir klāt! Kas viņas, kā locis, ir atvedis atpakaļ? Un tas ir tas, kā kāds teiktu – “pasaules gars”. Bet es saku, ka tas ir Dievs! Un Viņā kļūt par manu “pilnīgo pats”- par to šodien ir runa! Jā! Un tagad nāk jautājums: “Kā nonākt līdz tam? Kāds ir tas ceļš uz turieni? Varbūt kaut kāds rituāls, kāda reliģija? Varbūt ir jāpielieto kāda filozofija vai ideoloģija? Vai pat – varbūt ir jāizrunā kāda maģiskā formula? Vai jābūt kādam metafiziskam piedzīvojumam? Vai ir jāiestājas kādā apvienībā, sektā vai savienībā? Kāds metafizisks piedzīvojums vai pieredze ir jāpiedzīvo, kas ir tas, kam tev tādēļ ir jāuzbrūk? Vai arī - kāds upuris tev ir jānes, lai liktu šim, teiksim – “pasaules garam” tevi sadzirdēt? Es te runāju mazliet – nu, Jūs jau saprotat...Ko tik visu te varētu jautāt! – Cik man ir jāmaksā, lai varētu to saņemt? Un būtu vēl tūkstoš citu jautājumu. Un es Tev vienkārši saku: “Nekā no tā visa!” Kad mēs runājam par briedumu, par kopējo briedumu, tad mēs runājam par kaut ko, kas tevī jau ir ielikts iekšā! To nevar izstrādāt, to nevar nopirkt, to nevar kaut kā “pieburt”, tas jau ir Tevī iekšā, un tas ir jāatpazīst! Jo arī garīgais briedums dīgļa veidā mums visiem ir ticis ielikts ģenētiski jau šūpulī ! Tas Tev tagad ir labi jāsagremo. Un tagad es lūdzu tieši kristiešiem, kas, varbūt, te esat pirmo reizi, un joprojām manī redzat monstru, neaizcērtiet uzreiz savas šūplādes! Bet es Jums lūdzu, attaisiet plaši vaļā savas sirdis un arī ausis. Padomājiet par to, ko Jums sākumā parādīja Loīze, un tas ir tas punkts! Lūdziet gaismu, lai Jūs saprastu, par ko te ir runa. Es zinu, kā tas ir noskanējis Jūsu sirdīs, kad es teicu: “Jums šūpulī jau ir ielikts pilnīgs dievišķais briedums.”Es to zinu. Bet tagad vienkārši nāciet līdzi ar mani, jūs visi tur ārā, un pārvērtiet manu valodu Jūsējā. Un ir pilnīgi vienalga, vai Jūs tagad esat kristieši vai nekristieši – tam nav nekādas nozīmes! Tas, ko es runāju, priekš visiem ir viens un tas pats. Es runāju par realitātēm, kuras ir neredzamas, bet kuras visiem ir vienādas. Tātad – pārvērtiet to savā valodā! Es neesmu atradis laiku un spēku runāt tā, lai tas derētu visās valodās, vai saprotiet? Tādēļ es nolēmu: es šodien runāšu kā kristietis, es runāšu, balstoties uz tiem pamatiem, kādi man ir. Un Jūs atradīsiet to pašu Jūsu dzīvē, jo mēs visi piedzīvojam vienu un to pašu. Mēs tikai visi izsakām to dažādi. Katru jēdzienu, kāds man ir, Tu piedzīvo tieši tāpat, tikai Tu to izrunā citādi, ja Tu neesi tas pats, kas es, saproti. Un tā, atrodiet savā pieredzē manējo, Jūsu pašu pieredzes pasaulē. Tāds ir mans lūgums, mans uzaicinājums Jums! Tagad es savilkšo kopā līdzšinējo: šodiem mēs nerunāsim par kaut ko ego-individuālistisku: es gribu, mans, man utt. Un briedums nav arī nekāds cīņas jēdziens, kur atkal stiprākie savās grupās izlaužas pār vajākajiem, vai saprotat? Mēs necīnāmies cits pret citu. Briedums, par kuru mēs runājam, ir saskanīga pieredze, kopīga pieredze, kopā saplūstošs notikums. Briedums ir gan personīga, gan arī kopīga “sērfošana”. Es labprāt lietoju šo salīdzinājumu, šī aina nāk šodien arī no - es domāju – no pirmās dziesmas. Tas ir tas! Bet mēs mācāmies kopīgi stāvēt uz šī dēļa. Briedums, par kuru mēs runājam, ir augstākā labuma “high-piedzīvojums”, patiešām augstākais piedzīvojums! Tās ir uz spēku orientētas spējas, kam nav līdzīgu! Un beidzot, var arī teikt, ka runa ir par dievišķu “komandas darbu”. Briedums, par kuru mēs runājam, ir Dievišķās dabas komandas darbs, kas pats caur sevi varenībā rada Jauno Pasauli (JP). Un par to mēs šodien runājam. Tātad, kopumā, es teiktu, mēs kopā gribam sasniegt personīgu un kopīgu stāvokli: “Es nekad negribu vairs atpakaļ!” Vai pateiksim to visi kopā? Ok? “Es nekad vairs negribu atpakaļ!” Es pasaku jau iepriekš, lai mēs zinātu: “Uz turieni mēs gribam!”Ja Tu šovakar nevarēsi pateikt – mana sprediķa beigās vai jau vidū, tas ir vienalga: “Es nekad vairs negribu atpakaļ”, tad šī diena Tevī nebūs piepildījusies! Bībelē ir vareni pravietojumi par briedumu. Un, redziet, es palieku pie Bībeles, tā ir mana grāmata. Es vienmēr paskaidroju kaut ko par to, to vienkārši pieņem. Ja tu lasīsi Korānu, tad tu atradīsi ko līdzīgu. Ja tu lasīsi kādu citu grāmatu, tad tu atradīsi to pašu, tikai izteiktu tavā valodā. Bet Bībelē ir vareni pravietojumi un arī apsolījumi. Tos sauc par apsolījumiem, par briedumu, par kopējo briedumu. Šeit es nerunāju ne par kādu filozofiju, ko es būtu izbūris no savas piedurknes vai tml. Es pamatojos uz to, kas ir pravietots jau gadu tūkstošiem. Habakuks, kurš pravietoja jau vairākus gadsimtus pirms Jēzus, Dieva vārdā ir teicis: “Jo zeme būs piepildīta ar Kunga godības uztveršanu vai atzīšanu – kā ūdens apsedz jūras dibenu.” (Hab 2:14) Redziet, kāds izteiciens! Redziet, tie ir cilvēki, kuri ir teikuši: “Tā tagad runā Kungs caur mani!” Pravieši bija Dieva runas taures, īstie pravieši. Dievs, visa zeme būs ar Dieva godības atziņu, kā ūdens apsedz jūras dibenu. Stādies to sev priekšā, tad nebūs nevienas problēmas. Kad tas piepildīsies, es tev varu teikt, tad problēmas šeit lejā būs zem mūsu kājām. Bet ir arī kāds brieduma apsolījums no Jēzus – nē, daudzi, vairāki. Laika ierobežojuma dēļ es jums nosaukšu tikai vienu – kas arī vienmēr balstās uz Bībeli, uz Veco Derību. Jo Jēzus vienmēr strādāja ar Veco Derību. 1Jņ 6:45 Jēzus citē no Jes 54:13 un saka: “Ir rakstīts: un viņi visi būs Dieva mācīti.” Cik daudzi? - Visi! Vai kāds paliek ārā? Neviens nepaliek ārā. Visi būs Dieva mācīti. Redzi, un tas ir apmaināms jēdziens izteikumam “kopīgais briedums”. Vēl kāds vārds par pamatiem, mums tie vēl īsi ir jāapskata. To es ielieku sākumā, lai mēs zinātu, ko mēs darām. Un kā mums apieties ar šo vēsti, šo sprediķi vai šodienas runu. Briedums balstās uz pamata, fundamenta, tāpat kā visam ir kaut kāds pamats. Un es teiktu, ka kopējais briedums balstās uz meistardarba. Ne tikai uz kaut kāda veida pamatiem, bet šis ir meistardarbs. Es pievienojos tam, ko ir pravietojis Jēzus. Viņš ir teicis: “Vēlākais dzīves galā satricinoši vētras plūdi pārbaudīs, uz kāda pamata ir būvēts.” Un viņš lietoja jēdzienus “smiltis” vai “klints”. Vai tu savu māju būvē uz smiltīm vai uz klints? Redzi, šajā lietā nav nekā reliģioza. Te darīšana ir tikai ar fiziku vai ņem, kā to gribi. Māja uz smiltīm iegrims, tātad, tev ir jābūvē uz klints. Un garā ir tieši tas pats. Un Viņš ir stingri teicis: “Pavisam droši nāks stunda, kad vētras plūdi pārbaudīs, vai tavs pamats notur.” Tātad, ja mēs tiecamies uz kopējo briedumu, tad mums būs pamats, kas noturas gala vētrā. Tas noturas, vai nāk kari, vai sātanisti, vai jaunā pasaules kārtība, vai jebkas – antikrists, vienalga – tie stāvēs kā betonā izlieti. Tu, protams, vari darīt, ko tu gribi, tu esi brīvs. Bet beigās stāvēsi pilnīgi viens pats. To es tev jau tagad gribu pavisam droši pateikt. Tur stāvēsi tu un tas, ko tu esi iemācījies no sava meistara, kā tu esi dzīvojis un ko tu esi dzīvojis. Galā tu būsi pilnīgi viens un arī es būšu pilnīgi viens. Tāpat, kā tad, kad tu grimsi zārkā, tu nevarēsi līdzi ņemt savu māmiņu, tā būs arī ar briedumu un ar to, kas mums nāk virsū. Tāpat iet katram kristietim, katram musulmanim, hinduistam, budistam, ezotēriķim, zinātniekam, karavīram, profesoram, ņem, ko gribi. To piedzīvos ikviens cilvēks, viņš būs tur pilnīgi viens pats un atklāsies, kādi viņam ir pamati. Redziet, uz es jau kopš 1977.gada būvēju uz Bībeles Dieva pamatiem. Ievērojiet labi, ko es saku, es saku – uz Bībeles Dieva pamata. Es nesaku uz Jūdu Dieva, un es nesaku uz kristiešu Dieva, kad es domāju par Kristietību kopumā. Es runāju par savu pamatu, kas ir būvēts uz Dieva, uz tāda, kāds Viņš ir. Es pazīstu Dievu caur notikumiem, caur spēka darbībām, caur Dieva iejaukšanos manā dzīvē, caur savas dzīvās personas zināmdarīšanu man; Viņš pats ir ienācis manā personīgajā dzīvē. Es biju absolūti bezdievīgs, un Viņš vienkārši ielauzās manā dzīvē un es vairs nevarēju no Viņa izvairīties. Ir tā, kad tu saņem kādu uzdevumu, tad tu uzzini lietas daudz agrāk nekā citi. Jā, es saku agrāk, bet ne labāk, ne vairāk, ne varenāk, bet tieši to pašu piedzīvosi arī tu, tikai citā laika punktā. Redzi, un Bībele ir mans pamats tādēļ, ka tā man uzrāda sabrukumus vien. Bībele parāda sabrukumus, jo ne jūdi un arī ne kristieši nav būvējuši uz dzīvā Dieva pamatiem. Bet viņi sev ir pielāgojuši savu dievu, kā jūdi, tā arī kristieši. Bībele par to stāsta nesaudzīgi. Un Bībele nav nekāda reliģioza grāmata, tā ir dokuments. Un, redzi, Dieva pielāgošana sev – tā visārkārtējākā izpausme ir elkdievība, elku bildes. Kad pats sev iztaisa Dievu, kad pats sev nosaka, kāds ir Dievs pēc savas gaumes, kā to vienkārši grib. Bet, redzi, Dievs ir tāds, kāds Viņš ir, un viņš paliek tāds, kāds Viņš ir, Viņš mums nepielāgosies. Un, redziet, es precīzi tādu esmu Viņu iepazinis dienu no dienas. Tieši tādu, kādu Viņš sevi ir parādījis Vecajā un Jaunajā Derībā. Un kādu Viņš sevi ir attēlojis īstajiem praviešiem. Tagad, atskatoties 46 gadus atpakaļ, es to varu pateikt diezgan precīzi, jo es katru savas dzīves stundu esmu pavadījis ar Viņu. Tādēļ Bībele ir un paliek mani pamati. Ar to es te nemēģinu tevi atgriezt. Es tikai saku, ka tie ir mani pamati. Bet, redzi, daudzi Bībeli noliedz kā viltīgo jūdu darbu, kā sazvērestību grāmatu utt. Redzi, tu vari to visu darīt, bet es tev gribu teikt tikai vienkārši vienu: ir daudz vieglāk noliegt kādus pamatus, noplēst kādu fundamentu, nekā sev pašam kādu uzbūvēt vai kādu iekārtot! Tu vari atmest jebkādus pamatus, tu vari būt pret mani kā vien tu gribi, un arī pret citiem, bet jautājums paliek – kādi praktiski izskatīsies tavi pamati, kad vētra sāks tos kratīt un tricināt? Vai saproti? Jo ikvienam cilvēkam ir vajadzīgi pamati – un es uzsveru vēlreiz – lai varētu dzīvot un arī – lai varētu mirt. Es strādāju dvēseļu aprūpē kopš 1978.gada, un tici man, es redzēju daudzus, daudzus cilvēkus, neskaitāmus cilvēkus, kuru pamati neizturēja. Es redzēju, kā klūp un iet bojā tie cilvēki, kuri gadu desmitiem bija apšaubījuši manus pamatus. Viņi uzbruka tiem, pat aizliedza man tos. Kāda sieva, kura visu savu dzīvi bija lūgšanu vadītāja, savas dzīves beigās viņa kā veca sieva rāpoja kā dzīvnieks ap mani apkārt uz četrām un kliedza: “Ko man darīt, ko man darīt!” Pēkšņi vairs nebija viņas Dieva. Visu dzīvi viņa bija runājusi par Dievu, taču par paštaisīto Bībeles Dievu, kā viņa sev to interpretēja. Tas bija Dievs, kuru viņa pazina pēc dogmatikas, bet nevis pēc spēka, pēc realitātes, nevis pēc notikumiem un Dieva klātbūtnes, pēc nepastarpinātas Dieva tuvības, pēc tā, kāds viņš ir. Kāda cita sieva, mana radiniece, kura visu dzīvi ir tēlojusi manu skolmeistarieni jau no manām mazām dienām līdz viņas vecumam, vienmēr viņa visu zināja labāk, vienmēr manus uzskatus noniecināja. Kad viņa jau kļuva ļoti veca, pāris dienas pirms nāves – vai zināt, kādi bija viņas pēdējie vārdi? Es biju viņai nesis CD ar manām audiogrāmatām, tās ir mazas lietas, ko viņa varēja klausīties, nospiežot pogas, un kad es pēdējo reizi viņu apmeklēju, viņa teica: “Ivo, es vismīļāk lasītu vairs tavas grāmatas.” Bet tas viņai vairs nesanāca. Viņai jau gadu desmitiem bija manas grāmatas, bet viņa tās nekad nebija lasījusi, jo viņa vienmēr visu zināja labāk. Bet viņas pēdējie vārdi bija: “Vismīļāk es lasītu vairs tavas grāmatas.” Tad, kad es kārtoju viņas mantas, es klausīšanās iekārtu, ko biju viņai uzdāvinājis, paņēmu sev līdzi. Pēc pāris stundām vai dienām viņa jau bija mirusi. Es esmu piedzīvojis jaunu kristiešu pašnāvības, pat sprediķotāju, kuru pamati neizturēja, jo viņi patiesībā nepazina dzīvo Dievu, bet tikai dogmatisko, teoloģisko, baznīcu dievu, brīvo draudžu vai ņem kādu gribi dievu. Tas bija citāds dievs, nevis tāds, kāds Viņš ir patiesībā. Viņi novērtēja Viņu nepareizi un tādēļ uzskrēja uz naža. Es esmu redzējis cilvēkus, kuri bijuši lieli, bet kļuva vientuļi un depresīvi, kuru pulciņš saruka un beigās viņi godināja tikai vairs šo mazo pulciņu, bet patiesībā viņi neko neizveidoja/neuzcēla, jo viņu pamati nebija nestspējīgi. Un viss sabruka. Redzi, šiem cilvēkiem neizdevās nekas, tas viss bija nenozīmīgi. Cilvēki, kuri man agrāk pārmeta: “Ivo, tu strādā nepareizi, tava lieta neaug, tu joprojām paliec maziņš!” Šie cilvēki ar visiem saviem pamatiem manu acu priekšā nogrima. Redzi, viņi sabiedrībai nebija nekāds atbalsts un neienesa tajā nekādas izmaiņas. Vai ziniet, ir ļoti, ļoti daudz nāvīgu fundamentu. Tādēļ ļoti ievēro, uz kādiem pamatiem tu būvē. Šodien es tev iesaku vienu fundamentu, kas ir izturīgs. Es to tev garantēju. Es ar saviem pamatiem esmu izturējis jau tūkstoš vētras - tie mani līdz šodienai ir noturējuši kā kalnu. Tos tu vari kratīt, vari mēģināt. Bet, redzi, skatoties uz pasaules stāvokli: ir daudz praviešu, kuri ir perfekti attēlojuši mūsu laiku. Viņi ir visās reliģijās. Bet ir arī viltus pravieši. Un tie ir tie, kuri šīs lietas pārceļ uz citiem laikiem. Viņi runā pareizi, bet pārceļ to nepareizajā laikā. Ja tu atrodi šādu pravieti, tad tu vienmēr pazaudē spēku. Jo katram cilvēkam ir vajadzīgi pamati. Tu nevari tā vienkārši pats sev uzburt ticību vai noturīgumu. Tev ir jābūt kādam virzienam, tavā pusē ir jābūt spēkam, lai tu nesabruktu zem tām nastām, kas gāžas pār tevi. Piemēram, ir tāds Nostradamus, kuru daudzi atzīst. Ir tūkstošiem praviešu, kurus uzklausa. Taču uzmanies: katrs pravietis, kuru tu dzirdi, tas veido tavu pamatnostāju, un tas veido tavu spēku, kas, savukārt, dod tev noturīgumu. Es nesen saņēmu grāmatu, kurā ir attēlots, kāpēc uzpeld Nostradamusa raksti. Raksti, kuri jau bija pieklusuši – un tur bija viņa pravietojumi. Es pat šaubos, vai tie tiešām visi bija viņa pravietojumi, vai aiz kara taktikas iemesliem tiem kaut kas ir pievienots klāt. Es tev īsi paskaidrošu, kāda ir problēma. No vienas puses Nostradamus ļoti smalki apraksta mūsu dienas, viņš precīzi parāda pasaules stāvokli, kāds tas šobrīd ir – pirms ļoti daudziem gadiem viņš to apraksta ļoti smalki. Bet problēma ir tāda – viņš saka, ka tas būs tūkstoš gadus vēlāk. Un kad tu tā lasi, tad tev ir cerība, kuras pirms tam nebija. Un tieši tas notiek arī ar kristiešiem, kuri saka: jā, pirms Jēruzalemē nebūs no jauna iekārtots templis, nenotiks nekas, un antikrists vēl nebūs nācis. Pietiek viena nepareiza pravietojuma un tu vairs nebūvē uz ticības. Pēdējos gadu desmitos mēs nebijām vairs kopā ar visu kristietību, jo tā sekoja tieši šādiem viltus pravietojumiem jeb pravietojumu nepareiziem tulkojumiem. Es tagad neapgalvoju, ka Nostradamus to visu ir apgalvojis, bet tas punkts ir šāds. Tie pravietojumi vairs nevarētu būt skaidrāki, tie šodienas pasaules stāvokļa attēlojumi nevarētu būt skaidrāki. Bet tad viņš saka, ka tas notiks tikai pēc tūkstoš gadiem. Un tad viņš apraksta – es teikšu ar saviem vārdiem – viņš ļoti labi apraksta OCG dzīvi, Dieva organisma dzīvi. Viņš apraksta cilvēci, kas kļūst par organismu. To, ko mēs šodien runājam, kas mēs šodien jau esam, viņš attēlo kā iespējamu tikai pēc tūkstoš gadiem! Es domāju, ka tas te vienkārši ir pievienots vēlāk. Es domāju, ka tie, pie kuriem šie raksti atradās, tos tūkstoš gadus ir vienkārši pierakstījuši klāt. Jo, skatoties no šāda viedokļa, pēc tūkstoš gadiem viss ir ietverts šajā shēmā. To vēl var pārbaudīt. Bet vienu es tev saku: ja tu šeit un tagad netici tam, ko mēs jau dzīvojam, un ja tu neesi tas, ko mēs dzīvojam, tad gan agrākais pēc 1000 gadiem tas atkal parādīsies. Un vai zini kādēļ? Tas būs tādēļ, ka tu nedari neko, tu nedari neko! Un tieši tā ir tā problēma. Un, redzi, ir tūkstoši šādu nepareizo pamatu, kas nolaupa mūsu ticību un paralizē mūsu darbošanos. Cilvēki, kuri piebāzti pilni ar dogmām, idejām un mācībām, viņi nepazīst spēku! Un kā par pašiem pirmajiem es tagad runāju par kristietību, kā ir rakstīts: par dogmu, vārdu, mācību viņi saka jā, bet Dieva spēku viņi noliedz. Kas ir Dieva spēks? Tas ir notikums, par kuru mēs šodien runājam, kas darbojas pie mums nepastarpināti, uztverami, sajūtami, piedzīvojami un kopīgi piedzīvojami. Viens no vislielākajiem viltus pamatiem, kas paralizē mūsu spēku, ir šī vienīgā pestītāja sagaidīšana no ārienes. Viņi saka: “Es nevaru izdarīt pilnīgi neko, mēs visi esam nekas, ir jānāk lielajam pestītājam no ārienes.” Gandrīz katra reliģija domā ko līdzīgu, arī katra filozofija un ideoloģija. Vienmēr gaida uz kaut ko – un ja tā jābūt, tad pat uz citplanētiešiem – vienmēr tikai no ārienes, bet mēs nevaram darīt neko – mēs esam tikai tārpiņi un pīšļi. Kristietība ir pilna ar tādām idejām. Tādēļ es saku: es ticu Bībeles Dievam, bet ne kristiešu dievam. Kristiešu dievs ir cits, nekā Bībeles Dievs. Bībelē tev ir uzvaras Dievs, tiesas Dievs un Dievs, kurš pastāvīgi darbojas! Bet kristieši mums gadu simtiem māca, ka mēs esam pīšļi un tārpi, ka tikmēr, kamēr mēs esam uz zemes, mēs nevaram izdarīt neko. Vispirms ir jānāk Jēzum, citādi nevar izdarīt neko. Un tieši to pašu tu vari pārcelt uz kādu citu līmeni, līdz pat: šai vai citai partijai ir jānāk pie valdīšanas, tad, tad… Nē! Pie valdīšanas ir jānāk Tev! Tev ir jāceļas kājās, tu tiec gaidīts! Jēzus vienmēr ir teicis: tas laiks nāk. Un tas var būt arī tālu. Bet lielākoties Viņš šo runu turpināja, teikdams: Tas laiks nāk un ir jau klāt TAGAD, kad tas viss notiks. Kad Viņš saka: laiks nāk, kad atnāks antikrists, tas nāk un ir jau tagad – tad celies augšā un negaidi vairs ilgāk! Tas tev ir jāievēro: tas laiks ir tagad. Dievs vienmēr grib tagad, šeit un te un ar mums kopā dzīvot. Vienmēr Dievs ir kopā ar mums! Viņš caur mums, Viņš kopā ar mums, Viņš vienmēr darbībā. Viņš nekad negaida uz kādu stundu, uz vienu vai otru laiku – lai tikai tad sāktu. Un arī, ja kaut kas nāk. Laiks nāk, bet tas ir tagad, tev ir jāķeras klāt jau tagad, jāienāk lielajā kopējā attīstībā. Citādi tev klāsies tā, kā tiem slavenajiem cilvēkiem, kuri kā pēdējos nevarēja izteikt nekādus slavenus vārdus. Man ir četri tādi piemēri. Līdzīgus citātus varētu stundām ilgi uzskaitīt. Tos var apkopot ar jēdzienu: “Lielo vīru pēdējie vārdi”. Te mēs runājam par tādiem vīriem kā Dāvids Hume, slavenais ateists. Kādi bija viņa pamati? Kādi bija viņa beidzamie vārdi? Viņš kliedz: “Es esmu liesmās!” Un viņa izmisums bija liels. Te mēs redzam, ka cilvēces lielākajām figūrām nebija pamatu. Voltaire, šis slavenais smējējs, viņa gals bija šausmīgs. Viņa medmāsa liecināja: “Par visu Eiropas naudu es negribētu redzēt mirstam vairs nevienu neticīgo.” Viņš cauru nakti kliedza pēc piedošanas. Redziet, te viens vēl uz nāves gultas mēģināja atgriezties – bet tā dabiski, protams, nenotiek. Un tagad Nietzseche, kam bija daudz sekotāju, viņš bija plaši pazīstams, viņš ietekmēja visu pasauli. Un par viņu tiek liecināts: viņš ir miris garīgajā naktī. Par Staļina galu ir izteikusies viņa paša meita – viņa bija pie viņa, jo tika pasaukta: “Tēvs mira šausmīgi un smagi: taisnajiem Dievs taču dod vieglu nāvi.“ Šis masu slepkava, es nezinu, cik cilvēki, varbūt 100 miljoni, es nezinu cik bija uz viņa sirdsapziņas, mira šausmīgi un smagi. Viņa pamats ielūza, lai gan viņš pasaulē bija ļoti liels un viņam bija ļoti liela ietekme. Visiem šiem cilvēkiem, vislielākajiem radījumiem, kuri valdīja pār visām tautām – un beigās tiem tādi pamatu iebrukumi. Un tagad salīdzināsim tos, piemēram, ar Stefanu, ar pirmo kristietības mocekli, kurš ir aprakstīts. Viņš būvēja savu pamatu uz tā, ko mācīja Jēzus, jo viņš staigāja ar Jēzu. Kad viņš sabruka zem akmeņu krusas nomētāšanas laikā – iztēlojies, viņš ir važās un kails uz zemes, un uz viņa kājām, uz krūškurvja, uz galvas krīt akmeņi. Un viņš kliedz, ieklausies viņa pamatos: “Dievs, piedod viņiem šo grēku.” Un pēc tam viņš kliedz: “Es redzu atvērtas debesis, es redzu, kā Jēzus stāv pie Dieva labās rokas!” Un tad viņš sabrūk. Kādi pamati! Nemaz jau nerunājot par Jēzu, kurš noasiņo uz krusta, kurš netaisni tiek sists pie krusta kā noziedznieks un viņš kliedz: ”Tēvs, piedod viņiem, jo viņi nezina, ko viņi dara!” Kādi pamati! Kādi tam vīram bija pamati! Un tad viņa pēdējais vārds: ”Ir piepildīts!” Un es saku īsi: bez izņēmuma katram cilvēkam ir jāizvēlas sev savi pamati. Mani pamati ir dzīvības gara likums! Sprediķa laikā es tev paskaidrošu smalkāk, kas tas ir. Es staigāju kopā ar Dzīvības Garu, kur Gars ļauj sevi uztvert, tur es eju līdzi. Kā tas notiek, to es jums vēl paskaidrošu. Mani pamati ir esošais Dievs, kurš ir radījis visu redzamo un neredzamo, un kurš visu to arī navigē. Dievs navigē visu, ko Viņš ir radījis, izveidojis, Viņš visu to ievelk sevī, Viņš to visu savieno sevī, un tāds ir mans pamats. Tas ir Dievs, kurš visu savieno sevī, kurš visu savieno ar mani, ar tevi, ar mums! Dievs ir pamats, kurš dzīvo, kurš domā, jūt, grib, vai saproti? Viņš ir Dievs, kurš runā un rīkojas. Viņš pastāvīgi visā un katrā dara sevi zināmu, jo Viņš ir dzīvais Dievs, vai saproti? Viņš nav elks, Viņš nav Bībeles Dievs, Viņš nav biblicisma Dievs vai Rakstu Dievs, kurus es pats sev skaidroju utt, bet Viņš ir no brīža uz brīdi piedzīvojams Dievs. Nevis vienreiz dzīvē – ak, es reiz piedzīvoju Dievu, kad biju jauns, vai ne – nē, mēs piedzīvojam Dievu katru dienu, katru stundu, katru sekundi! Viņš ir klātesošs, Viņš ir šeit, Viņš parādās mierā, dzīvībā vai arī atkāpjoties, kad mēs esam nemierā. Mani pamati ir Dieva darbībā, es labprāt runāju par Dieva darbību, kad Viņš visiem dod augšanu, visiem dod dzīvību, vada, stiprina un spēcina visu, kurš visus māca un apgaismo. Un visu to Viņš dara kā izcilā loģikā, Dievišķā Logosa loģikā un ar dzīvības gaismu. Dzīvības gaisma ir Dzīvā Dieva atslēgas vārds darbībai, par kuru mēs runājam un ar ko ejam kopā. Par Viņu ir teikts: Viņā bija dzīvība un dzīvība bija cilvēku gaisma. Šo teikumu es varēju jau gadu desmitiem katru minūti atkārtot, un vismīļāk - katru sekundi! Kas ir mūsu gaisma, Kungs? Loīza šodien runāja par gaismu, ir jātop gaismai! Kas ir mūsu gaisma? Mūsu gaisma ir Dieva dzīvība. Tīrā dzīvība, dzīvība Dieva klātbūtnē. Dzīvība, kas man pieskaras. Dzīvība, kas mani uzmodina kā mirušo, kas liek man pulsēt, kas depresīvajam liek lēkāt. Tā ir dzīvība, kas paceļ manu slimo dvēseli un izdziedina. Tā ir dzīvība, kas darbojas ar mani, kas strādā. Tā ir Dievišķā dzīvība, kas nav salīdzināma ar elpu manās krūtīs, bet tā ir Dievišķā dzīvība, Dievišķā kvalitātē. Vai saproti? Tā ir darbīgi klātesoša un vienmēr tur, kur ir šī Dieva dzīvība, tā ir mana gaisma! Kad es kaut ko domāju un šī dzīvība atkāpjas no manis, tad es zinu, ka tas bija nepareizi, ko es domāju. Un tagad man ar Dievu kopā, ar šo gaismu kopā ir jāatrod, kas ir pareizais, vai saproti? Ja es ko saku un šī dzīvība atkāpjas no manis, tad es sev saku “Stop! Es esmu pateicis kaut ko nepareizu” Un tāpat ir, kad es kaut ko daru un dzīvības gaisma atkāpjas no manis. Tad mēs sakām: Gaisma man ir pamācījusi, es tagad esmu izdarījis kaut ko nepareizu. Vai saproti? To tu vari pielietot katrā dzīves detaļā. Dievs ir dzīvais Dievs, kas sevi dara zināmu kā gaismu, kā gaismu dzīvības formā. Dzīvība ir gaisma, dzīvības spēks, Dievišķā dzīvība, Dievišķais miers. Un tad mēs pielāgojamies un plūstam kopā ar to. Un vienmēr, kad mēs to esam notvēruši, tad mēs tiekam pacelti augšā, augšā! Redzi, un tev ir dota brīvība, ka tu visus pastāvošos pamatus un visu, ko es te runāju, vari noniecināt. Tu vari to atmest, zaimot, ja gribi. Bet tādēļ tikai atceries, es teikšu - vienalga, kādu reliģijas grāmatu vai tradīciju, kādu meistaru vai kādu atziņu tu arī atmet, to tu visu vari darīt, bet es tev saku, tad tev vajadzēs izstrādāt tavu personīgo Bībeli, tavu personīgo Korānu vai personīgo Bhagavadgīta. Tu vari to visu uzskaitīt, bet tev pašam vajadzēs to visu izciest. Jo Bībele nav nekas cits, Korāns nav nekas cits utt. Visas reliģijas grāmatas dziļākajā nozīmē nav nekas cits, kā aprakstīta pieredze ar Dievu – ar tādu, kāds Viņš ir, kā Viņš darbojas, kur Viņš tev ļauj krist un kur Viņš tevi ceļ augšā, kur Viņš dzīvo ar tevi. Tās ir pieredzes dienasgrāmatas. Un tad tu sāksi no nulles savu paša Bībeli, ja tu atmetīsi kādus pamatus, tev būs jāsāk no nulles. Un tad visu to, ko tu gadu desmitos, simtos vai tūkstošos būsi sanesis kopā – tavu paša Bībeli vai citu reliģijas grāmatu – tad kāds cits to varēs pēc gadu tūkstošiem ja tā jābūt, vienkārši atmest vai noslaucīt, vai iznīcināt kā maldu mācību utt. Vai tu redzi to? Un tādēļ Jēzus Luk 11:52 ir brīdinājis Rakstu mācītājus, kuri bija atmetuši Viņa pamatus jeb Viņa mācību, Viņš teica: “Vai jums, Rakstu mācītāji, jo jūs esat atziņas atslēgu noslēpuši!” Jā, jūs esat atziņas atslēgu noslēpuši! “Jūs paši neesat iegājuši, tajā, ko Dievs dara, un traucējat tagad citiem ieiet tajā iekšā” Dogmatiski, vai ne? Redzi – es saku vēlreiz, Bībele ir viena vienīga posta dienasgrāmata. Cilvēku nespējas, gribēšanas labāk zināt, viņu ego individuālisma dienasgrāmata. Viena vienīga dienasgrāmata, bet no otras puses Bībele ir arī viena vienīga slavas dziesma panākumiem, tā ir nostatīta svaros viena otrai pretī. Jā, panākumu slavas grāmata, bet mums pavisam godīgi un atklāti ir jāredz kļūdīšanās/neizdošanās daļa, jo cilvēki neievēro Dieva darbības, neievēro Dievu, kāds Viņš ir, kāds Viņš ir likumsakarīgi un pamatprincipiāli. Tādēļ Bībele pamatos vairāk ir neizdošanās nekā panākumu dienasgrāmata. Bet tā tomēr ir panākumu slavas grāmata un, proti, varenu panākumu slavas grāmata. Tā ir slavas grāmata iespējām un spēkiem, Dieva cīnītāja uzvaras un triumfa slavas grāmata cīņā pret visļaunākā veida sātanismu, pret neaptveramu ļaunumu. Tie ir Izraēla uzvaras ziņojumi! Izraēls pēc nozīmes ir Dieva cīnītājs. Tagad vienkārši jānoliek malā tas, ar kādu jēgu tu esi piepildījis šo vārdu “Izraēls”. Tu dabiski uzreiz domā par Izraēlu tur, lejā. Un par kaut kādiem sazvērniekiem utt. Bet mēs par visu to nerunājam. Mēs runājam par seno Izraēlu, par vienīgo Izraēlu, kas tika izvēlēta kā totāli vārga tauta, lai viņi būtu tas, kas mēs visi kopā tagad drīkstam būt. Viņi vienmēr zināja labāk – un to Bībeles Vecā Derība pavisam atklāti parāda gandrīz katrā lappusē. Viņi vienmēr gribēja lietot savu galvu, paši zināja, kā ir labāk un pastāvīgi visu atkal sabojāja. Taču tajā fāzē, kad viņi paļāvās uz Dieva iedarbībām un vārdiem, tad tu redzi, kā tauta strauji kāpa augšup. Tad vēl nebija pasaules valstības, nebija antikrista valdības, kā šodien teiktu. Neviena velna pasaules valstība vēl nevarēja būt tik stipra. Ņemsim, piemēram, Bābeli, ņemsim seno Ēģipti tās ziedu laikus utt… Visas tās zemes ar visu viņu sātanismu, kas tur valdīja, viņi vienkārši visu iznīcināja ar stumbru un saknēm, viņi tās pārvarēja. Tās bija tautas, kas upurēja bērnus. To iznīcināšana bija dienas kārtībā. Tur bija sodomija, visšausmīgākās lietas, un tās varētu uzskaitīt dienām ilgi. Kad Izraēls gāja kopā ar Dievu, tad viņi spēcīgi cēlās augšup, un to visu viņi Dieva spēkā uzvarēja. Tādēļ Bībele bija arī slavas dziesma viņu panākumiem. Mums šādi pamati ir jāapskata un par tiem jārunā, jo Bībele vispirms stāsta par vainas un grēka jautājumiem un par apsūdzības problemātiku, kas ir jāpārvar. Un vai zini, šeit lejā ir velns. Viņš atkal ir avīžu virsrakstos stipri nostājies pret mani un mums šeit. Un tieši apmelošanas kopsakarā kaut kas nav pareizi, kas tiek teikts presē. Bet fakts ir tāds, ka velns šeit lejā ir un viņš ir apsūdzētājs. Vainas un grēka jautājums Bībelē ir centrālā tēma, jo Dievs vienmēr no jauna rāda: ja tu nepaliec manā straumē, manas dzīvības straumē, mana spēka straumē, manā būtībā tā, kā es esmu – tad nāk apsūdzētājs, nāk velns un izrauj tevi un tu esi beigts. Kad tu aizej prom no manis, tad viņš ķeras pie tevis un apsūdz tevi un viņš ir tiesību cīnītājs. Un tad es jautāju: kas atbrīvos saistītu dvēseli, ja tu esi nomaldījies no kursa, aizgājis neceļos, saistīts vai nocietinājies? Man šis pamats jāpiemin, jo mēs gatavojamies kļūt par vienu komandu. Kopējais briedums nozīmē visiem kopā veidot vienu komandu un kopā kaut ko dzīvot! Ja tu nevari lietot, piemēram, airētāju vai kādu citu komandu, jo puse no taviem airētājiem guļ un ir kaut kur saistījušies, vai tie vemj, jo ir pārāk daudz iepriekšējā vakarā dzēruši, pārēdušies vai tml. Tev komandā ir vajadzīgi cilvēki, kas ķeras pie airiem, kuri funkcionē, nevis cilvēki, kuri nāk un saka: “Man šodien ir problēmas.” Un sēžas iekšā laivā. Kas atraisīs tevi, ja tu būsi sasaistīts? Kas būs tavs advokāts, kad brāļu apsūdzētājs, kā Bībele sauc velnu, pieprasīs no tevis nodevas; un prasīs Dieva priekšā? Tā viņš dara, viņš stāv Dieva priekšā un saka: “Dievs, Tu esi taisnīgs un viņš ir grēkojis.” Tas ir tā, kā ar laulības pārkāpēju Jaunajā Derībā – pēc bauslības viņa tagad ir jānomētā ar akmeņiem. Bet velns balstās uz tiesībām, viņš saka: “Tev ir jābūt taisnīgam.” Ja Dievs nebūtu atradis risinājumu šai atkritušajai Rīta Zvaigznei (velns), tad mēs visi būtu pa galam. Ticiet labāk, jo iedarbība nāk no labā un no ļaunā. Jau agrāk, tāpat kā tagad, cilvēkiem grūtības sagādā Vecās Derības rituāli ar dzīvniekiem, kad tos nogalina un tamlīdzīgi. Bet vai ziniet, šie dzīvnieku upuri, mums gribēja pamācīt kādu faktu- vienkārši kādu realitāti, tas ir- to, ka katra kļūdīšanās, kad cilvēks iziet no Dieva darbībām un nonāk velna nagos- pamatā, katra kļūdīšanās maksā asinis. Tā tas vienkārši ir. Velns ir asins atriebējs, asins cīnītājs un konsekvents soda pieprasītājs. Tādēļ Bībelē Ebr. 22 ir teikts:” Bez asins izliešanas nav grēka piedošanas.” Jo velns saka: Asinis pret asinīm, aci pret aci, zobs pret zobu- tas ir velna likums, vai saprotat? Mēs dabiski to pazīstām tikai kā Dieva likumu. Mēs sakām: ”Dievs mums ir iedevis šos likumus.” Nē! Dievs mums ir tikai pateicis, kā notiek šī spēle. Velns, kā tiesību cīnītājs pieprasa atmaksu. Viņš saka: ”Es cīnos par taisnību.” Bet viņam nav sirds.. Vai saproti, viņam nav sirds, viņš ir brutāls Dieva pretinieks. Viņš ir brutāls Dieva pretinieks. Viņš saka, ka sodam ir jābūt taisnīgam. Sieva bija pārkāpusi laulību: ”Nonāvējiet viņu, nositiet ar akmeņiem!” viņš saka, jūs zināt to ainu. Vēl ar Jēzu, tad Jēzus saka: ” Kas no jums ir bez grēka, tas lai met pirmo akmeni.” O, tas ir sitiens velnam sejā, un tad Jēzus saka: ”Kas ir bez grēka….” Un visi aiziet prom, kas gribēja to sievu nogalināt, viens pēc otra aiziet. Beigās paliek tikai Jēzus ar laulības pārkāpēju un ko Viņš viņai saka? “Redzi, kas tevi ir apsūdzējis? Un sieva saka- neviens, - kādēļ? Tādēļ, ka vainīgi ir visi, neviens nav labāks. Un Jēzus saka: ”Tad labi, es arī tevi neapsūdzu.” Redziet, tāds ir Dievs. Viņš nostājas vidū un cīnās pret slepkavu, pret velnu, kas viņus ir pamudinājis uz šo visu. Tas jau nāk viņu vainai vēl klāt. Velns ir netaisns, bet visu laiku pieprasa citiem taisnīgu sodu. Tādēļ 10 baušļi ir pirmais fundaments, pirmais pamats barbariem, ar kuriem tu par Garu vēl nemaz nevari runāt. Bet viņiem ir vajadzīga kaut kāda pasargāšana. Tādēļ Dievs ir teicis: Ja tu to darīsi, tad tu uzskriesi uz viņa naža, uz viņa naža….Un dabiski, mēs sakām: mēs uzskriesim uz Dieva naža. Jā savā ziņā jā, jo, ja tu to neievērosi, ko Viņš tev dod, tad Viņam tev tas būs jāpieļauj, tad nāks velns un dabūs tevi. Viņš ir konsekvents soda pieprasītājs. Redziet, un tādēļ Jēzus pravietojumu vidū, kad pravietoja Daniēls 70 tajā gadu nedēļā-kā viņš pravietoja, tā arī upuri tika izbeigti; visa upuru kalpošana Jeruzalemē tika izbeigta. Tas būtu sprediķis pats par sevi, bet to es tagad nedarīšu, to mēs varam izdarīt kādā citā dienā. Tad nāca Dieva ienaidnieki un to nogrieza un pārcēla uz mūsu laiku, uz nākotni, kas vēl joprojām nāk. Tas ir tieši tas nepareizais fundaments, nepareizā pravietošana. Tie saka, ka tas vēl nāks, kad tiks uzbūvēts templis Jeruzalemē utt. Tagad to atstāsim, šī tēma šodienai ir par lielu. Jēzus ir atnācis un precīzi pravietotajā datumā. Bībelē to vari lasīt, jau gadsimtus agrāk. 700 gadus pirms tā laika tika noteikts datums, kad Izraēlā nāks Pestītājs. Un tieši tajā laika punktā arī parādījās Jēzus. Ar sevis paša upuri pie krusta, Viņš toreiz atcēla šos upurus. Redziet, par to ir liecināts: Dievs pats nostājas upura vietā, Dievs pats saka: “Es samaksāšu par taviem grēkiem, ja tev uzbruks velns, tad viņš uzbruks man. Es to nesīšu, tu varēsi būt brīvs. Bet es gribu, lai tu kaut ko no manis iemācies. Es gribu, lai tu dzīvotu kopā ar mani, bet es samaksāšu visus parādus, kādus vien tu uztaisīsi.” Un tad Viņš izpērk mūs ar savām asinīm. Tāda ir kristīgā mācība un tā ir pareiza. Un to es piedzīvoju jau no 1977. gada. No tā laika es ik brīdi piedzīvoju to, kā es tieku atbrīvots no nospiestības, no posta, no slimībām, no sliktas sirdsapziņas, no katras sliktās sirdsapziņas. Tā ir noticis vienmēr, kad es esmu kļūdījies, bet man tev jāsaka tas- tas noticis ir tikai tad, kad arī es to pats esmu atzinis. Kad es esmu bijis sasaistīts, nocietinājies, izmisis vai tamlīdzīgi, kad es to atnesu pie tā, kas mani ar savām asinīm ir izpircis brīvu. Viņš par to ir samaksājis un es uz vietas esmu brīvs. Un tā jau 46 gadus nepārtraukti. Es redzu citus, kas tā nedzīvo, viņiem ar savām problēmām ir galā jātiek pašiem, pašiem ar savām kļūdām. Kļūdīšanās nozīmē to, ka tev nav dzīvības straumes, kas tevi navigē un vada. Kad navigācijas iekārta sabojājas, tad tev ir problēmas. Manējā funkcionē pastāvīgi, tikko es saku: “Palīdzi man!” Tā mans tehniķis uzreiz ir klāt. Un mans aparāts funkcionē atkal. Vai tu saproti? Bet man IR jāiet pie Viņa un jāsaka: “Tas nestrādā!” Es pats to salabot nevaru. Tā ir augstāka instance, augstāka par mani pašu. Viņš iejaucas no ārienes, bet vienlaicīgi arī no iekšienes. Un tā ir atšķirība. Viņam ir vara pār mums, pār visām būtnēm. Viņš ir aizstāvis, kuram līdzīga nav. Un es tev saku: vai nu tev ir šāds pamats, šādas spēka darbības tavā dzīvē, tāds svētīgs partneris, kā es Viņu gribētu nosaukt, vai nu arī tu kaut kad nogrimsi. Kā es esmu redzējis nogrimstam jau neskaitāmus cilvēkus. Un es tev lūdzu: atceries, es te nespēlējos ar šiem vārdiem, ar šīm norādēm, par it kā tikai kādu manu ceļu, tāds nav mans nolūks, saprotiet? Es vienīgi apliecinu, ka ir nepieciešams kāds funkcionējošs, stabils pamats, kā neatņemams priekšnoteikums. Tas ir obligāts priekšnoteikums. Tikai kā tu to sev iegūsi, tā ir tava problēma. Bet tev tas ir jāiegūst, ja tu gribi kopējā briedumā kļūt par komandas spēlmani. Jo kopējais briedums dzīvo tikai no katra atsevišķā locekļa. Tas ir apvienotais jeb kopējais organisms, kas sastāv no katra atsevišķā. Tāpat kā ķermenim ir nepieciešams katrs no tā locekļiem. Un galu galā ikvienam ir jāvar, bez sava meistara, dvēseles aprūpētāja 100% stāvēt uz savām kājām. Vai jūs to saprotat? Citādi nobriedušais organisms nefunkcionē, tas nav iespējams. Šis līdz šim ir bijis ievads, pamats. Šāds pamats man bija jāieliek, riskējot ar to, ka viens vai otrs mani vairs tik labi neieredzēs. Jā, viņš teiks: vai šis te man evanģelizē, vai kā? Nē, tev pašam tas ir jādabū rokā, es tikai saku: mani pamati funkcionē. Dari tu kā tu gribu, ja tu zini labāk. Bet, ja tu gribi kļūt par komandas spēlētāju, uzklausi visu, kas vēl tiks teikts. Paliec sprediķī! Tagad mēs ieiesim īsti dziļi tēmā par kopējo briedumu. 2.DAĻA DZIMUŠI BRIEDUMAM, Ivo Saseks Jā, šodien ir svētku diena: visi šie cilvēki (mākslinieki) jūs šodien apdāvinās un es ceru, ka jūs tiksiet apdāvināti arī ar Vārdu, lai jūs ar to varētu dzīvot un tas jums dotu spēku. Jo šis laiks, kas mums stāv priekšā, to pieprasa. Tas mums prasīs to, kas ir daudz pārāks par to, ko mēs saucam par cilvēciski normālo, es apzīmēšu to tā. Jo pašlaik mēs vēl atrodamies lielo pārbaudījumu vidū. Viss pasaules stāvoklis saasinās un mūsu lielā daļa tajā ir to izmainīt. Bet es vienmēr jau iepriekš gribu jums pateikt, ka mums ir cerība, un tā ir varena cerība. Tā ir pamatota un viss beigsies labi. Bet – tikai tad, ja mēs iesim tiem notikumiem līdzi. Un tagad mēs ieejam tieši tēmā: kopīgais briedums. Un šajā otrajā daļā mēs ieiesim svētnīcā. Pirmā daļa bija mazliet kā priekšpagalms, bet trešajā daļā mēs ieiesim pilnveidojumā, tas ir vissvētākajā. Tā mēs sprediķus parasti sadalām trīs daļās, un tās ir attīstības pakāpes. Tagad mēs savā ziņā apskatīsim mūsu dzīvi. Pārcelsimies uz mūsu dzīves stāstu, un es tagad vēlos, lai katrs, ikviena persona, kas manī klausās un redz mani – lai tajā atrastu pats sevi. Katra persona, vienalga no kādas vides tu nāc, es vēlreiz uzsveru, ka tas, ko mēs runājam, ir pilnīgi neatkarīgs no reliģijas. Es gribētu pat teikt: mēs pret reliģiozo esam gandrīz alerģiski – pret reliģiozo, kas saistās ar uzvešanos, žestiem, pienākumiem un visu iespējamo. Bet mēs gribam pieskarties kaut kam, kas mūs veido. Kas mūs satver, dzīvina un, it sevišķi - šajā laikā. Redziet, es gribu ņemt jūs līdzi mūsu stāstā. Es pat varētu teikt: es gribu tevi ņemt līdzi tavā stāstā. Un laikam sevišķi tad, ja tev nav nekādas darīšanas ar Dievu un arī ne ar “pasaules dvēseli”, “pasaules garu” vai ar “matricu” un tamlīdzīgām lietām. Šeit ir ļoti daudz cilvēku, bet es jo sevišķi runāju uz jums, kam nav darīšana ne ar kādu no dievbijības formām, ne ar ko reliģiozu vai ezotērisku, ar jums, kuri ar “abām kājām stāvat uz zemes”. Protams, es runāju jums visiem, jo runa ir par principu. Tas ir princips, kas attiecas uz visiem cilvēkiem, un es ar savu stāstījumu vēlos jūsos modināt kādas atmiņas. Es tagad vienkārši attēlošu tavas un manas dzīves gaitu, mūsu dzīves gaitu. Un tagad šo brieduma noslēpumu es uzbūvēšu tā, ka, cerams, tu varēsi tajā atrast sevi. Es lūdzu par to, lai tu saņemtu “deja – vus” – tavas dzīves atmiņas, kur tieši ir noticis tas, ko es tev tagad attēloju. Uz tā tu varēsi būvēt un atrast ceļu, kas tevī jau ir ielikts, un to attīstīt līdz pilnībai. Tātad, kopumā briedums nozīmē šo lielo principu. Un runa ir par briedumu. Bet tā mērķis ir – es atkal runāšu no sava kā kristieša, kā ticīgā skatu punkta – manas un mūsu dzīves, mūsu OCG-iešu dzīves mērķis ir tāds, lai mēs būtu Viņa godības slavinājums. Bībelē Ef 1:2 tas ir rakstīts. Šis Dievs, kurš mūs ir radījis, grib tikt pagodināts. Taču nevis ar muti, vai ziniet. Nevis ar muti! Bet Viņš grib mums tā pieskarties, apvienoties ar mums, piepildīt mūs ar Sevi, Pats darīt mūs spējīgus tā, lai mēs paši kļūtu par šo godināšanu. Lai būtu tā, ka redzot tevi ikdienā, cilvēki teiktu: “Wow, kāds cilvēks tu esi! Kas te notiek? Kā tu to vari? Kā tu vari tā dzīvot un reaģēt? Kā tev var būt tāda laulība?“, vai tamlīdzīgi. –“Es godinu Dievu!” Mēs (ģimene) to nesen piedzīvojām. Un to es saku par godu Tam, kas pie mums darbojas. Mēs bijām ārzemēs pie galīgi svešiem cilvēkiem, bijām kā kristieši starp musulmaņiem. Un mēs nerunājām nevienu vārdu. Bet tā bija īsa redzēšanās, un tad pieaugušie pienāca pie mums. Mēs nebijām runājuši nevienu vārdu. Bet kāds vecāks vīrs – musulmanis, bija ievērojis, kuri ir mani bērni, mana sieva. Tas bija, laikam, kaut kur iepērkoties. Viņš pienāca un skaļi sauca pūlī: “Tā ir mana ģimene! Tā ir mana ģimene!” Viņš pienāca un slavēja manas meitas. Viņš pienāca un skūpstīja manu sirdi. Viņš mani uztvēra tā: “Tu esi mana ģimene!” Viņš skūpstīja manu sirdi. Pa īstam, ar muti. Viņš skūpstīja arī manas rokas. Nekad agrāk viņš neko tādu nebija redzējis. Tās bija tikai pāris minūtes – un tieši to es arī domāju. Un es arī nerunāju tādēļ, lai izceltu mūs kā kaut ko īpašu, bet es runāju tādēļ, ka Dievs saka: “Es gribu tevī dzīvot tā, lai tu būtu Dieva godības slavinājums.” Viņš caur mani, kā kristieti, slavēja Dievu, kā musulmanis. Un dabiski, tad tas notiek abpusēji. Es atkal un atkal slavēju Dievu par to godību, kādā Viņš dzīvo musulmaņos, un kā Viņš izpaužas caur viņiem. Bet man ir jāuzsver – īstos musulmaņos. Lai arī šeit šūplādītes necirstos ciet. Un tagad mēs esam nonākuši pie mūsu stāsta. Tajā es gribu tevi vienkārši paņemt tajā līdzi. Es jums vienkārši saku, ka mēs visi esam dzimuši pilnīgumam, briedumam. Tas ir tas smaguma punkts. Tu esi dzimis briedumam. Mēs visi iedzimām vienā kopīgā pasaulē, un ārkārtīgā spriedzē. Šajā nozīmē mums visiem ir kopējais liktenis – ārkārtīga spriedze ap mums. Mēs esam liktenīgajā liktenī ar visu cilvēci, ar tās neskaitāmajām reliģijām, ar tās bezdievību, apjukumu un pazudumu. Mēs tajā iedzimām. Un pāri visam, pasaules atmosfēra ir pielādēta ar spriedzi, ar gala laika pasaules bojāejas noskaņas un jaunā sagaidīšanas maisījumu. Ar jaunās pasaules izlaušanās sagaidīšanu. Vai spējat man sekot līdz šim? Un tu atrodies šī, visdažādāko veidu sajaukuma, vidū. Un izskatās, ka visi vienmēr zina, kas notiek, izņemot tevi. Viņi izskatās tik pārliecināti, nevis tādi, kā tu. Viena daļa zina visu gandrīz ar dogmatisku noteiktību. Citi ir entuziastiski, viņi dzīvo fantāzijās. Vēl citi dzīvo Mesijas gaidīšanā, komunistiskā vai vēl kādā citā ideoloģijā. Tu dzīvo, kā tādā tārpu maisā, kur visi rāpjas augšup. Bet nekas nevar ilgstoši palikt augšā. Jo visi tārpi, katrs no tiem, pastāvīgi grib tikt augšā. Bet uz ilgu laiku tas nevar notikt. Tādēļ viss atkal iet lejā. Un tādā pasaulē dzīvo tu, un dzīvoju es. Un tu tur esi šķietami, kā vienīgais nezinošais. Un tomēr šur un tur ir arī cilvēki, kuriem ir jautājumi, kuriem ir daudz jautājumu, tāpat kā tev. Ar to es tev attēloju vienkārši dzīves gaitu. Es reizēm ieeju tajā, lai parādītu, kā tas veidojas. Mēs vienmēr runājam par nobriedumu, par iedzimto briedumu. Kaut kad tavā jaunībā vai citā laikā – kaut kad tu ievēro kādu izteicienu. Manā jaunībā pēkšņi kāds radinieks man teica: “Mums visiem ir jāmirst. Visi mirst.” Un es biju mazs bērns, un manī kaut kas notika. Man bija kādi 4 vai 5 gadi. Un es sapratu tieši tā: “Mums visiem ir jāmirst.” Ak! Tie ir meli! Manī tas radīja pretēju iedarbību, kāda iekšēja, nedzirdama balss, kāda totāla zināšana man teica: “Tie ir meli. Es nemiršu.” Es zināju, ka es esmu mūžīgā eksistence. Tad es vēl neko nebiju dzirdējis ne par Bībeli, ne par reliģijām. Tā bija kristālskaidra zināšana: tikko man tika melots! Un es vēl biju pavisam, pavisam mazs bērns. Es sevī teicu: “Tas nav pareizi! Es nemiršu!” Kas tas bija? Redziet, Bībelē ir rakstīts, ka mums ir mūžīgā eksistence, ka mēs eksistēsim tālāk arī tad, ja miesīgi nomirsim. Bet te man, kā mazam bērnam, mēģināja iestāstīt, ka mana eksistence tiks izbeigta. Bet man bija ārkārtīgi skaidra zināšana, ka tie ir meli. - Kas tas bija? Tas, iespējams, bija embrionālā brieduma uzplaiksnījums, kas bija ielikts manī jau no dzimšanas. Tur nebija nekādas reliģiozitātes, nekā. Varētu runāt arī par iedzimtā brieduma pirmreizējo acu atvēršanu. Un tu tagad padomā par savu dzīvi un atrodi paralēles, kad es stāstu šādas lietas. Un tagad es runāju par saviem piedzīvojumiem agrā bērnībā. Iedzimtais briedums, tas varētu būt starpvirsraksts, un ar to es tev gribu parādīt, ka tu to nes sevī jau kopš dzimšanas. Tā ir droša zināšana, it kā pilnīgi bez jebkāda pamata. Bībele to sauc par pieredzi no žēlastības un patiesības. Bībele aprakstītu to ar šādiem jēdzieniem. Žēlastība būtu jāsaprot kā galīgi nenopelnīta darbība ar radoši atbrīvojošu ietekmi. Tai nav nekāda sakara ar domāšanu vai gribēšanu. Tas vienkārši notiek. Radošā atbrīvojošā iedarbība, jo es zināju – nē, tas ir nepareizi! Es dzīvošu! Žēlastība un patiesība ir jāsaprot, kā radošā atklāsme no Dieva. Tad tu nejūties kā Pilāts, kurš saka: “Kas ir patiesība? Vai šis vai tas ir patiesība?” Nē! Tad patiesība ir kā radoša atklāsme. Tā pār mani nāca kā gaisma no augšas, no nekurienes. Tā bija 100% pārliecība par realitāti, kāda tā ir. Tā ir pieredze. Arī tev ir tādas pieredzes dzīvē, vienalga, no kurienes tu nāc. Citi, dabiski, to nosauc citādi. Atcerieties sprediķa sākumu. Ja cilvēks nepazīst Bībeli, tad viņš arī nesaprot vārdus “žēlastība” un “patiesība”. Tādēļ es atkal un atkal attēloju iedarbības un notikumus, jo Dievs ir notikums. Precīzāk varētu teikt, ka Dievs ir drāma. Arī tevī kaut kad jau no mazotnes pēkšņi piesakās augstāka veida cilvēciskums, kāda būtība no augstākas Dievišķas izcelsmes. Un šī tava īsti sākotnējā būtība tad nonāk konfrontācijā, ko var nosaukt par apliecināšanas pārbaudījumu. Katrs, kurš to jau ir piedzīvojis, dzīvo vidē jeb apkārtnē, kas arī tiek veidota. Rodas jautājums: vai tu to jauno, to, kas tu esi, ko tu esi aptvēris, vai tu to arī paturēsi? Man šis jautājums uzstādījās jau agrā bērnībā, pirms es biju dzirdējis par reliģijām. Vai tu pasargāsi sevī šo iedarbību, šo atklāsmi, vai kas tas bija? Vai tu jau no mazas bērnības iesi līdzi šiem brieduma impulsiem – tāds tagad ir jautājums. Vai arī tu kļūsi tāds pats, kā visi citi ap tevi, un tikai tādēļ, ka viņi ir citādi? Un kad es saku, ka no agras bērnības, tad ar to es nedomāju vispirms vecumu gados, bet gan bērnišķīgo, neaizspriedumaino būtību, tikumīgo uztveri, kāda mums vēl ir saglabājusies. Un pat tad, kad tev jau ir 21 gads, kad tas turpinās, un tu to uztver bērnišķīgi, neaizspriedumaini un tikumīgā domāšanā. Un te es gribu pieminēt, ka tipiskā kristīgā mācība par iedzimto grēku, kas mums uzreiz iedod liktenīgu “nāves triecienu”, ir tīrais interpretācijas jautājums, jo Bībelē tiešām nekur tā nav rakstīts. Vai ziniet, Bībeli var “izskaidrot”, to var “ieskaidrot”, taču tipiskais iedzimtais grēks, uz kādu mēs esot nolādēti, un neizbēgamais spiediens arī kļūt tādiem, tas ir, kļūt par tipiskiem grēciniekiem – tas vispār neeksistē! Redziet, kad bērniņiem aizliedza iet pie Jēzus – stādieties priekšā, liels pulks bērnu, kuri spiežas un grib pie Jēzus, šie mazie “dīdekļi”, viņus ļoti velk pie Jēzus, viņi noteikti grib tur nonākt – bet pieaugušie stumj viņus prom: “Nē, ejiet prom, ejiet prom!” Kad Jēzus to redzēja, notika sekojošais: Mk 10:14 apraksta to sekojoši: “Kad Jēzus to redzēja, viņam tas nepatika un viņš teica: ”Ļaujiet šiem mazajiem nākt pie manis un neaizliedziet viņiem to.” Tagad labi ievērojiet, ko Viņš tiem teica: “Ļaujiet bērniņiem nākt pie manis, neaizliedziet viņiem to! Jo tādiem pieder Debesu valstība.” …Pieder!... Pieder! – un nevis: “…nevis viņi atzīst…!” Nevis: ” …viņi reiz…” Bet – “Tādiem pieder Debesu valstība” Grieķu valodā šis vārds nozīmē: “…pieder ķēnišķīgā valdīšana”, tā arī var to tulkot. Mt 19:14 to tulko pat tā: “Tādiem pieder Debesu valstība”, nevis: “… tādi reiz nonāks Debesīs.” Vai dzirdat atšķirību? “Tādiem pieder…” – tas ir īpašums, tas pieder tagad, šeit un šodien, šeit lejā, tas ir iedzimts. Viņi ir Debesu pilsoņi, tie mazie, katrs bērns. Viņš to izsaka ar citiem vārdiem. Un tādēļ es šajā runā vispirms to gribu tev darīt skaidru: iespējamais briedums dzīvo tevī jau no pašas dzimšanas, ir tev ģenētiski dots. Vai saproti? Redziet, un es tagad ņemšu, piemēram, mūsu OCG bērniņus. Un, lai jūs nemaldina tas, ka mēs te esam dievbijīga vide. Pārbaudi šo uz saviem bērniņiem, varbūt viņi šobrīd ir pie tevis? OCG bērniņi, es runāju par 3-4 līdz 6-gadīgiem, bieži ir mūsu sapulcēs, kas ilgst 6-7 stundas. Bieži viņiem šīs sapulces šķiet par īsām. Un viņi sāk raudāt: “Nē, vēl nav cauri, vēl, vēl!” Lai gan, iespējams, viņi nav daudz sapratuši no tā, kas te tiek runāts. Vai spējat man sekot? - “Viņiem pieder Debesu valstība.” Tur, kur ir Dieva spēks, kur darbojas Dieva dzīvība, tur viņi vienkārši grib būt. Tur viņi var būt pavisam vienkārši pat 12 stundas ilgi. Bet, ja tu viņus paņemsi līdzi uz reliģioziem pasākumiem, kur nav nekāda Dieva spēka, nav Dieva dzīvības un klātbūtnes, nav miera – tad viņi jau pēc 10 minūtēm sāk dīdīties. Taču tāpat ir arī ar pieaugušajiem. Redzi, bet šeit pēc 7 sapulces stundām viņi raud un negrib vēl beigt. Es jums saku, ka tam nav nekāda sakara ar reliģiozo audzināšanu. Tādi ir bērni, tā saka Jēzus. Tādēļ viņi pulkiem vien vienmēr gribēja… Viņi lipa Viņam klāt, burtiski kā mušas. Un, redziet, arī mūsu 11 bērni (mums ar Anniju ir 11 bērni, iespējams, ka tu to zini), tie mums to ir pierādījuši jau kopš dzimšanas. Jo realitāte ir tāda, ka katrs jaunpiedzimušais cilvēks ir jauna būtne, jauns, īpašs cilvēciskās būtības eksemplārs. Un punkts ir tāds, ka mūsu bērni vienmēr visu saprata, arī to, ko lielie nevarēja saprast. Un viņi prata runāt jau no mazotnes. Viņi vienmēr nāca līdzi tam, kas te tika runāts. Viņi bija Garā ne tikai iekšēji, bet spēja sekot arī ar prātu, jo es katru sprediķi pēc tam ar viņiem pārrunāju. Jo es gribēju noskaidrot, vai viņi sprediķi ir sapratuši. Un nekad nebija problēmu. Viņi spēja atkārtot bez problēmām pat to, ko pieaugušie vispār nevarēja saprast. Ar to es gribu parādīt, kad tev ir iedzimts briedums no Dieva, kad tev ir patstāvīga domāšana, kas nav no tevis, bet ir no Dieva tevī – jau no pašas bērnības. Un, lūdzu, nerunāsim ne par kādām reliģijām, ne par atgriešanos un visām šīm lietām, kas ir vēlākas, kuras cilvēki ir tajā iekombinējuši. Tātad, katrs jaundzimušais, var teikt, vienlaicīgi ir arī jauna sākuma iespēja, jaunas pasaules kārtības iespēja, jaunas cilvēces rašanās iespēja. Vai saprotat mani? Te es dabiski dzirdu visai skaļu pirmo kristīgo iebildumu. Jā, es dzirdu: 1Kor 2:14. Tipiskais Bībeles kristietis sauc: te taču ir rakstīts: “Dabiskais cilvēks neuztver to, kas ir no Gara, jo viņam tā ir muļķība, un viņš to nevar uztvert, jo tas ir jāapspriež garīgi.” Bībeles kristietis te man saka: ”Redzi, tas nevar būt, jo bērns ir dabīgais cilvēks, viņam vispirms ir jāatdzimst Garā.” Bet, redziet, tā ir tipiskā dogmatika, Bībeles mācība, Bībeles skaidrojums. Bet šo vārdu dabiskais cilvēks vajag papētīt grieķu valodā. Tur ir teikts “psychikos” – cilvēks. Tam nav nekāda sakara ar mūsu zemišķo izcelsmi, bet gan ar mūsu būtības stāvokli. Grieķu vārds “psychikos” apraksta pasaulīgi orientētu, dvēseliski orientētu, jutekliski orientētu cilvēku. Es varētu skarbi teikt, ka kārīgs (iekārees vergs) lempis neuztver neko no Dieva Gara un tad es būtu trāpījis mērķī. Bet ar to nav domāts cilvēks, kurš ir dzimis pasaulē, un tādēļ viņš ir cilvēks ar miesu un asinīm. Šāds skaidrojums ir galīgi nepareizs. Tas nemaz neatbilst realitātei un nav saskaņā ar Dieva spēku. Bet grieķu tulkojums saskan tar to, ko tu esi mācījies no Jēzus. Un dabiski, jau uzreiz es dzirdu nākamo kristīgo iebildumu, jo viņi jau nepadodas tik ātri; viņiem vienmēr un vienmēr ir iebildumi: kāds man saka - paklausies, ko Jēzus saka Jņ 3:37. Te mēs uztaisīsim mazu pārbaudi. Te Jēzus saka Nikodēmam, kurš viņu apmeklēja naktī: “Patiesi es jums saku: ja kāds nepiedzimst no jauna, tad viņš neredzēs Dieva valstību. Kas ir dzimis no miesas, ir miesa. …” “Ak, tu dzirdi, tu redzi, te tas ir”, saka Bībeliskais iebildējs – “Kas ir dzimis no miesas, ir miesa, un kas ir dzimis no Gara, tas ir Gars. Nebrīnies, ka es tev teicu, ka jums ir jāpiedzimst no jauna.” Tagad iebildējs saka: “Redzi, tagad es tevi esmu pieķēris, no Jēzus mutes. Viņš saka, ka tev ir jāpiedzimst no jauna.” Bet es arī šeit saku atkal: “Vai tu šo tekstu esi lasījis arī grieķu valodā? Grieķiski “anothen” nozīmē “no augšas”. “No augšas” nozīmē, ka tev vispirms ir jāpiedzimst nevis “no jauna”, bet gan “no augšas”. Un grieķiskais “gennao”, tas ir grieķu pamatvārds, sakne, “gennao” nozīmē “tapt radītam/izveidotam”. Tev ir jābūt radītam no augšas. Tev ir jābūt dzemdinātam no augšas. Tā ir realitāte, kam ir sakars ar mūsu iekšējo būtību, prātu. Tātad, ar dzimšanu tam ir mazs sakars, ar “dzimšanu” no jauna, no augšas. Dabiski, pamatā tas ir pareizi. Bet skatoties ļoti precīzi, šis teksts liecina gluži pretējo iebildumam, kāds tika izteikts. Jo bērni uztver Dieva valstību tikai tādēļ, ka tā viņiem jau pieder. Šīs pūles bērnu mēģināt ievest jaunatdzimšanā… ak, cik bieži es esmu to piedzīvojis pie kristiešiem! Viņi savus bērnus ir pilnīgi sagandējuši. Šie biblicisti saviem bērniem no mazām dienām ir mācījuši: “Jums ir jāatgriežas no grēkiem, jums vispirms ir jāatgriežas, jums vispirms ir jāpiedzimst no jauna, citādi jūs esat pazuduši, jūs esat nolādēti grēcinieki, jūs esat nolādēti miesas cilvēki ar nolādētu dabu, jūsos ir iedzimtais grēks!” Vai saprotat, par ko es runāju? Un tā viņi šos maziņos ir tādā mērā padarījuši nedrošus, viņi vairs nespēj sekot līdzi, viņi pārakmeņojas un, tēlaini runājot, “kļūst par sālsstabiem”. Jo viņi skatās atpakaļ un identificējas ar pazudušajiem. Viņos viss nomirst. Viņi tiek nobloķēti uz visiem laikiem. Bet ja bezdievīgie vecāki saviem bērniem no mazām dienām būtu mācījuši un teikuši: “Klausieties, Dievs dzīvo jūsos, vērojiet savu sirdi un klausieties, ko Viņš jums saka.” - Tad viņu bērni būtu kā Jēzus, būtu uzauguši kā mazais Jēzus, ja viņi būtu tikuši tā mācīti. Bet viņiem visu laiku tiek mācits gluži pretējais. Un tā ir tā problēma. Un tādēļ Jēzus pasaulīgi noskaņotajiem “psychikos”, dvēseliski jutekliskajiem cilvēkiem sludināja Mt 18:3 ”… Ja jūs neizmainīsieties un neapgūsiet tādu eksistenci kā bērni, tad jūs nevarēsiet tikt izglābti.” Arī šis teksts ir pavisam cilvēciski un nepareizi iztulkots mūsu Bībelēs. Te ir rakstīts Aorist 2 ciešamajā kārtā un apakšā ir Aorist 2 ciešamās kārtas vidējais deponents. Tas tev neizsaka vispār neko. Bet es gribu tev teikt, kas te Bībele ir ir nepareizi tulkota. Tas nav Jēzus uzaicinājums - mums pašiem kaut ko izmainīt. “Ja jūs nekļūsiet kā bērni,” tā ir teikts mūsu tulkojumos. Un tad kristieši saka: “Man ir jākļūst kā bērnam, es pūlēšos tagad kļūt kā bērns”. Vai tu dzirdi, ko viņš saka? Viņš pūlas kļūt kā bērns. Bet kāds ir bērns? “Es pūlos kļūt kā bērns”. Un tad viņi kļūst par kaut kādiem dumjajiem vīriem, vienkārši par bērnišķīgajiem. Bet šeit ir rakstīts ciešamajā kārtā. Aorist 2 laikā ir lietota ciešamā kārtā. “Ja jūs netiksiet izmainīti “ no augšas, caur Dieva darbībām tā, ka jūs kļūstat kā bērni un iegūstat jaunu esamību. Jūs tiekat atkal padarīti mazi. Ja tas ar jums netiks izdarīts no augšas, - es izteikšu brīvi ar saviem vārdiem – ja jūs netiksiet padarīti mazi, tad jūs neieiesiet. Un atkal – mēs atkal runājam par Dieva darbošanos. Tava glābšana ir atkarīga no tā, lai dzīve tevi padarītu mazu. Un tādēļ šie notikumi šeit, šajā pasaulē šobrīd nemaz nav tik ļauni. Tie ir labs priekšnoteikums – mēs tiekam padarīti mazi. Mēs kļūstam bezpalīdzīgi. Mēs kļūstam pasīvi no ārpuses, jo paši mēs to nevaram izdarīt. Bet caur visiem kariem, caur visām krīzēm, caur visiem šiem noziedzniekiem, kas te pie mums darbojas, mēs kļūstam, kā mazi bērni. Mēs jūtam, ka mums nepalīdz nekādi tiesību sargi jeb justīcija. Viņi mūs ir atmetuši. Tūkstošiem raidījumu – un tu redzi, ka visi mūs ir atmetuši! Kas tas ir? - Mēs tiekam padarīti mazi, līdzīgi bērniem! Un mums tas ir jāpieļauj – un tas arī ir tas “Deponens Medium” (vidējais deponents) – mums tas ir jāpieļauj! Medium – (vidējais) tas ir domāts attiecībā uz tevi. Tev tas ir jāpieļauj, šis process. Tu nedrīksti izrādīt sevi stipru savā paša spēkā. Vai spējat sekot? Tā tas ir jāsaprot. Un tikai tāds ir atpakaļceļš uz nobriedušā cilvēka sākotnējo bildi. Tit 3:5 pirmteksts runā par mūsu jaunatdzimšanas peldi, kā tas tiek saukts mūsu Bībelēs. Bet grieķu “palingenesia” nozīmē peldi atpakaļ uz pirmsākumu. Kad mēs runājam par jaun- (vai atpakaļ) -atdzimšanu, tad mēs, tad Bībele ar to domā..., jā, ka mums ir jāmācās beidzot atkal atrast un akceptēt to, kas mums tika ielikts jau šūpulī. Tev ir tikai jāatgriežas pie tā, kas tu jau esi. Dievs dzīvo tevī jau kopš tavas dzimšanas. Bērniņiem pieder Debesu valstība. Tev no jauna ir jārodas – grieķ. “palingenesia” – kā tam, kas tu jau esi. Un tādēļ daudzi to neatrod, jo tiem ir teikts, ka tam ir jānāk no ārienes. Un tad tev ir jāvar šeit un tur. Daudz kas, dabiski, ir arī pareizi, tikai pieredze tiek dažādi interpretēta, skaidrota. Bet punkts ir tas, ka tevī viss JAU IR IEKŠĀ. Tev tikai ir labāk jāaptver, Kas tevī dzīvo iekšā un tev ir jāzina, kādas tev ir potenciālās dotības. Tev ir jānonāk atpakaļ līdz taviem pirmsākumiem tā, it kā tu būtu no jauna piedzimis un tev ir jāattīstās. Un, kad uz tevi nāk šīs iedarbības, tad tev ir jāiet tām līdzi. Tādēļ ir teikts: atpakaļ uz pirmsākumiem un uz Sv. Gara darbošanās atjaunošanu, atpakaļ zem Sv. Gara darbošanās, atpakaļ uz Dieva briedumu, kas iziet uz tevi caur Viņa Garu. Katrs jaunpiedzimušais ir jauns brīnums, kas potenciāli var brīnišķīgi pasargāties un saglabāties šīs līdzšinējās kritušās cilvēces vidū un izkristalizēties no tās. Katrs atsevišķais bērns var potenciāli izspiesties te cauri, ja mēs atkal sāksim pamācīt bērnus, k a s viņi ir, kādas dabas viņi ir. Viņiem pieder Debesu valstība. Līdz ar to, katram cilvēkam ir iespēja, es atkārtoju, sākt no jauna, Jaunā pasaulē. Taču – pat visaugstākā un labākā vēlēšanās, pat vispilnīgākie priekšstati par Jauno pasauli vai valstību, diemžēl, pat dīglī nenes sevī spēku uz tā sasniegšanu vai piepildīšanu. Pat vislielākā vēlēšanās pati sevī nedod neko. Un arī visstiprākās ilgas veido vienīgi... uzņemšanas gatavību, atvērtību jaunam sākumam, jaunai apaugļošanai. Bet redziet, pat visaugstākā uzņemšanas gatavība nevar aizstāt nepārtraukti jauno, Dievišķo apaugļošanu un dzemdināšanu. Ir nepieciešami šie pastāvīgi jaunie Dieva pieskārieni, jaunās Gara kustības, jaunie impulsi, kas nāk. Ar uzņemšanas gatavību vien nepietiek, tev ir vajadzīga šī saskaršanās. Dievišķā jaundzemdināšana, pēc kuras ilgojas mūsu iekšējā, nobriedusī būtība, - ievērojiet labi, ko es tagad teikšu – tā nekad nevar notikt tikai no ārienes! Mēs, kristieši, vienmēr visu sagaidām tikai no ārienes, lai kaut kas notiktu mums tikai no ārienes. Tas nozīmē, ka tas nekad nav kaut kāds debesu Pestītāja solo akts. Nekāds debesu Pesatītāja solo akts, bet tas notiek vienīgi caur mūsos jau ielikto brieduma Pirmavotu, un nekā citādi. Caur sirds iekšējo balsi, var teikt. Caur mūsu sākotnējo būtību, kas eksistē mūsos – un tā ir tā apaugļošana un jauntapšana. Tas nozīmē, ka mēs to nekādi nevaram sev istrādāt. Tas nav iespējams! Mēs nevaram saspringt tā, lai saniegtu pilnīgumu! Jo tas nevar īstenoties caur sasniegumiem, bet vienīgi caur sākotnējo, Dieva radīto būtību, caur to, kas mūsos iekšā darbojas no iekšienes. Un tā, mums ir jānoorientējas uz to, kas notiek mūsos iekšā, un nav jāsaspringst, lai izcīnītu to sev pats. Tādēļ mēs paši – es teikšu ar šādiem vārdiem – esam cilvēku dievišķās idejas miesīga izpausme. Katrs jaundzimušais ir tāds. Tā Dievs Ps 82:6 caur savu pravieti ir pasludinājis: “Jūs esat radušies no Dieva, jūs esat Dieva dēli!” Te mums atkal ir vispārējs pasludinājums no debesīm: visi cilvēki. Mēs līdz pat šodienai vēl strīdamies, vai Jēzus bija Dieva Dēls vai nebija, un vai tāds Dieva Dēls vispār pastāv vai nē. Bet tas pats Dievs, kurš ir radījis šo pasauli, ir teicis: jūs visi esat radušies no Manis, jūs visi esat Mani bērni. Ebreju pirmtekstā ir rakstīts burtiski tā: “Jūs visi esat dievības.” Tātad, Dieva bērni, dievības, dievi, mēs varam tulkot tā. Es par to noturēju veselu konferenci, jūs varat to noklausīties: “Jūs esat dievi”. Jņ 10:34 Jēzus attaisno sevi ar Vecās Derības izteicienu: “Kādēļ jūs brīnaties, ja es saku, ka es esmu Dieva Dēls? Jūs visi esat Dieva dēli, jūs visi esat dievišķā pilnīgā cilvēka ideja. Tā atrodas jūsos iekšā”. Tā atrodas mūsos iekšā. Vai tu to sadzirdēji labi? Arī tad, ja tu Dievu nepazīsti, tad neskatoties uz to, tas ir tevī iekšā. Tas nav nekas reliģiozs, tas tev ir dots no Dieva tāpat kā, piemēram, kakls zem tavas galvas. Tā tev ir viss. Tas tev jau ir Dieva dots. Bet tagad nāk šīs smagais punkts – viss skaistais kopš pašas dzimšanas tiek ielenkts un, proti, tam uzbrūk velnišķie spēki un to izaicina. Un tam ir galīgi jāpierādās šajā laikā, ka šeit lejā darbojas velnišķīgie spēki. Tagadējā laikā velns rāda savu spēku, kā nekad agrāk, viņš ir burtiski nonācis lejā pasaulē, un tas ir tādēļ, ka viņam ir iedots tik daudz telpas, tik daudz ir iets līdzi viņa meliem un slepkavībām. Bet, redziet, pret visiem šiem uzbrukumiem jau no bērnības ir iespējams gūt pārsvaru. To pierāda ļoti daudzi stāsti/gadījumi cilvēcē. Un, protams, vispirms jau Jēzus un praviešu stāsti, kas ir aprakstīti visur, visos rakstos. Taču visur pasaulē atrodas cilvēki, kuri visšausmīgākajos apstākļos vienkārši paliek uzticīgi savam iedzimtajam briedumam, tas ir savam Dieva dēla stāvoklim. To jūs varat atrast visās reliģijās, visos grupējumos/organizācijās, visur jūs to atradīsiet. Vai nu tie nāk no zemākajiem slāņiem, vai no bagātām mājām, vai no melnās maģijas aprindām, vai no politiskiem ekstrēmistiem, vai no reliģioziem fanātiķiem, vai no narkomāniem, vai arī no dzērājiem... Ņem, ko gribi: visur, visos laikos ir bijuši atsevišķi cilvēki kā Jēzus, kurš varēja pateikt saviem vecākiem, kas ir jādara, ja viņi grib staigāt ar Dievu un ar savas nobriedušās iekšējās pasaules darbībām. 12 gadu vecumā Jēzus teica saviem vecākiem – tas ir rakstīts Lk 2:49 – kad vecāki ar bailēm Viņu meklēja. 3 dienas Viņš bija pazudis un viņi meklēja dēlu. Kad Jēzu atrada, vecāki bija panikā, bet Viņš pavisam mierīgi teica: “Vai jūs nezinājāt, ka man ir jādarbojas sava Tēva lietās?” Līdz šim mums vienmēr ir mācīts, ka Viņš te saka: “Man ir jābūt Templī.” Tāds ir baznīcas tulkojums. Tā tur nav rakstīts ir rakstīts tikai: “Man ir jābūt mana Tēva (…)”. Tā ir pirmtekstā, tātad, “tajās lietās”. Es tur ievietotu “darbībās”. Bet nevis templī. Mēs neesam nekādi baznīcnieki. Viņam vajadzēja būt Tēva darbībās. Un tajā dienā Viņu ļoti vilka uz templi, jo Viņš juta: “Man tur vajadzēs saņemt kaut ko, kas man būs vajadzīgs vēlāk.” Un te tu redzi, kā bērni var izspiesties cauri/pastāvēt savā. Jā, bērni var nostāvēt, tas man jums nav jāsaka. Bet kā likums, bērni parasti izsitas cauri uz to, kādi ir apkārtējie. Un visi, kas kaut kā – es tagad teikšu, kā ir – visi, kurus velns kaut kā ir novedis neceļos, tie aplipina cits citu, un ņem arī citus līdzi uz nepareizo ceļu. Un, redziet, neskatoties uz visām farizeju vajāšanām, toreiz bērni uz ielām atklāti kliedza: “Hozianna Dieva dēlam!”, tātad, “Kungs, palīdzi Dieva dēlam!” Un viņi meta uz ielām palmu vēdekļus un farizeji un Rakstu mācītāji par to sašuta, un viņi nāca pie Jēzus un viņu apvainoja: “Vai tu redzi! Vai tu nedzirdi, ko tie te saka?” Tas ir apmēram tā, kā: tu esi sektas boss! Bet Jēzus tikai atbildēja: “Ja šie bērni, šie mazie klusēs, tad es jums saku, akmeņi kliegs.” Tā Viņš tiem atbildēja. Un te atkal ir rakstīts: katrs bērns varēja uztvert, kas tur notika. Viņi varēja atpazīt, ka te nāk Dieva Dēls, ka te notiek kaut kas sevišķs. Bet citi to neatpazina. Un tagad mums ir svarīgi atzīt, ka katrs bērns – tu un es, mēs visi - bez šaubīšanās izaugam savā pilnīgajā naivumā. Un tomēr pavisam neapzināti un nepastarpināti, ik pa laikam arī savā nobriedušajā būtībā. Ir svarīgi to atpazīt, jo neviens to tev nekad nav nedz teicis, nedz sprediķojis. Tas, ko tu šeit dzirdi, notiek vienkārši sporadiski, reizi pa reizei, šad un tad. Ik pa laikam atkal parādās nobriedusī būtība, iedzimtā nobriedusī būtība, neapzinātā zināšana no Dieva bērnos, kas parādās nepastarpināti un sporadiski. Un tomēr visiem bērniem ir tieksme vienmēr sevi apšaubīt. Kādēļ tā – tādēļ, ka visi pārējie bērni un līdzcilvēki rīkojas pavisam citādi, nekā viņi. Un, redzi, neskatoties uz to, katrā jaunā radījumā, viņam pašam to neapjaušot, tas tomēr ik pa laikam šur un tur parādās, kā šī nobriedušā Gara dzīvības impulsi. Šis Gars viņos dzīvo kā gaismas stars, viņa sākotnējās būtības gaismas stars, kuru viņš nes sevī kopš dzimšanas. Un viņš pats pat neapjauš, kādēļ viņš izstaro kaut ko. Kādreiz arī to, kādēļ viņš runā vai dara šo vai to – tas notiek pats no sevis, pavisam pēkšņi, negaidīti. Ar mani bija tā. Man bija 7 vai 8 gadi, manam brālim bija vajadzīgas ļoti biezas brilles. Es biju mazs zeņķis un radinieki man teica: “Arī tu dabūsi brilles.“ Ups… Un atkal notika tas pats, kā toreiz, kad apgalvoja, ka miršana ir nenovēršama. Manī atkal kliedza tas pats briedums – nosaukšu tagad to uzreiz pareizi. Kliedza tas pats iedzimtais briedums. “Nekad, tas nav pareizi, tu nedabūsi nekādas brilles, tas ir nepareizi.” Es to zināju ar dievišķu noteiktību. Vai zini, vēl ilgi pēc 30 gadiem man bija redze kā ērglim, bet manam brālim bija tālskati acu priekšā. Redzi, tu pats vari izšķirt. Ja es toreiz būtu to pieņēmis, tad man jau 10 gadu vecumā būtu biezās brilles. Pavisam droši. Un par to ir runa, tev ir jāpazīst, kas tevī ir iedzimis. Un tā, tas atkal bija iedzimtā brieduma spontāns izteiciens. Bet jautājums ir tāds: vai es palikšu tam uzticīgs? Šis jautājums paceļas atkal un atkal. Arī tad, ja jūs to dzirdat kā bērni – vai es palikšu uzticīgs? Vai arī es iešu līdzi ar to? Bet es paliku uzticīgs, kā jau teikts. Reiz “kāda meitene” man stāstīja – kad viņa bija pavisam maziņa – tad viņa uz kādas zīmītes uzrakstīja: “Tāda es nekad negribu kļūt. Tāda es negribu kļūt nekad.” Tad viņa to cieši salocīja un kaut kur noslēpa. Tā zīmīte bija tik maziņa, ka uz tās knapi varēja kaut ko uzrakstīt. Un šodien mēs esam 39 gadus kā precējušies. Jā. Es to nevaru pateikt neraudot. Mēs mīlam viens otru vairāk kā jebkad. Vai tu saproti? Vairāk kā jebkad, vairāk kā jebkad. Un kādēļ? Kādēļ mēs mīlam viens otru vairāk kā jebkad? Jo nobriedusī mīlestība mīl, tā mīl, tā mīl, tā mīl, tā mīl! Vai saprotiet? Tā mīl! Tā ir tāda. Tāda ir tās būtība, ja tu ej tai līdzi. Tā neapdzēš uguni. Jā, redzi, un tā tas ir: mūsos rosās dievišķais briedums. Un jau kopš bērnības, es gribu teikt. Bet vai mēs esam šai iekšējai rosībai uzticīgi kā bērni? Tagad es speciāli runāju ar bērniem, jo bara dziņa diemžēl slēpjas mūsos visos, un dziļi. Taču pāri visiem, kas iet līdzi nobriedušajam Garam, skan balss no debesīm. Tas ir attēlots Mt 3:17. Protams, es to domāju tēlaini. Bet Jēzum gan “nāca balss no debesīm” – tur ir rakstīts, ka tu dzirdi Dieva balsi – “Šis ir mans mīļotais dēls…” - mūsu tulkojumos mēs lasām – “pie kura man ir labs prāts”. Tas ir jau pareizi. Taču grieķiskais teksts izsaka ko vairāk. Patiesībā Dievs tur ir teicis: “Šis ir mans mīļotais Dēls, kurā es gribu man patīkami.” “Šis ir mans mīļotais Dēls, kurā es gribu man patīkami.” Tātad, Jēzū bija Dieva griba, gribēšana - to Viņš tur izpauda. Un, redziet, šī balss no debesīm bija simbols mums visiem, bija norāde, mājiens. Debesis liecinās par visiem cilvēkiem, kuri iet kopā ar nobriedušo Garu, kuri paliek uzticīgi nobriedušajam Garam. Viena un tā pati nobriedusī dzīvība staro un apstaro katru atsevišķo jaunpiedzimušā cilvēka sirdi un arī vēlāko cilvēku, kā ir rakstīts. Un tagad ievērojiet labi. Te tas atkal ir, ja jūs gribat koriģēt Rakstus Jņ 1:49: ”Viņā, Logosā, bija dzīvība! Un dzīvība bija cilvēku gaisma!” Mēs par to jau esam runājuši. Jņa1:49 ir rakstīts: “ Šī”, tas ir dievišķā dzīvība “bija patiesā gaisma, kas nākot pasaulē, apstaro katru cilvēku!” Cik daudzus cilvēkus? Katru! Pateiksim to visi kopā: [publika: “Katru cilvēku!”] Jā, tā gaisma, Dieva briedums, Dieva dzīvība apstaro katru cilvēku. Tātad, nevis atgrieztos, nevis Bībeles lasītājus, nevis – un te tu atkal vari uzskaitīt visus. Katram cilvēkam, kurš ienāk šajā pasaulē, ir šī pieredze, kuru es te vienmēr no jauna attēloju ar dažādiem piemēriem. Īsi – tātad, tā pieredze ir viss, pēc kā vien cilvēki ir ilgojušies un vēl ilgojas. Mēs varam teikt, pēc patiesā, labā, skaistā un visaugstākā, pēc dievišķā – un tas jau ir ielikts katrā jaunpiedzimušā cilvēkā dīgļa veidā. Tā ir patiesība. Jau ir ielikts. Un tas atraisās pats no sevis. Sākotnēji, nepastarpināti, dziņas veidā – ja vien tas netiek nomīdīts. Ja vien tas netiek nomīdīts, tas ir tas punkts. Ja tas nepaliek neievērots, apšaubīts, noniecināts utt, ja tas neiet zudumā. Un tā ir cīņa! Šis dīglis ir jāsargā, lai tas varētu attīstīties. Tu nevari to izaudzēt arī nereliģiozā ceļā un to izglītot, izveidot. Tu pats nevari izdarīt neko. Tu nevari saliekt ne pirkstiņu, lai to uzlabotu. Tam tu vari iet tikai līdzi, būt atvērtam iedarbībām, kuras mūsos grib augt. Un, redzi, šī dzīvība tiks duļķota no visām pusēm. No visām pusēm apspiesta un tai tiks uzbrukts. Un tā tiks vilināta prom no iekšējās dabiskās nepieciešamības un no Dieva dotās spēju varas. Un tā ir mūsu problēma. Bet, redzi, no otras puses, šī likumsakarīgā tieksme tiek uzreiz no jauna atdzīvināta caur katru patiesās dievišķās dzīvības pieskārienu. Tātad, ja tev ir darīšana ar cilvēkiem, kuri nes šo dzīvību, šo dievišķo briedumu, tad tie uzreiz tevi pievelk. Tāda ir mūsu pieredze. Tad tas izaug tā, kā dzērājs pamostas no sava dzēruma, no savas žļurgas dzeršanas vai kā. Tātad, Dievišķā dzīvība mūsos tev vienkārši ir jāzina, tā ir zinošāka un gudrāka nekā visi cilvēki, augstāk zinoša, nekā visi pasaules zinātnieki, un tas ir tevī ielikts potenciālā veidā jau no pašas dzimšanas. Mt 11:25 ir rakstīts: pēc tam, kad pasaules augstie, farizeji, Rakstu mācītāji un visi vadoņi bija Jēzu vajājuši, bet mazie, bet bērni to bija sapratuši, tad Jēzus lūdza skaļi un teica: “Es slavēju tevi, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka Tu šo”, ko viņš tagad bija sludinājis, “esi apslēpis no gudrajiem un sapratīgajiem, bet esi to atklājis nenobriedušajiem. Jā, Tēvs, tā Tev ir labpaticis.” Redziet, te atkal ir vārdu spēle. Miesīgi nenobriedušie bērni atkal šeit parādās kā garīgi nobriedušie. Un, redzi, šeit tu vari atpazīt, ka mazs bērns var nest sevī briedumu. Un pavisam vecs cilvēks var būt iestidzis totālā nenobriedumā. Bet vismaz jūs zināt, ko es ar to domāju. Redziet, pat vismazākie bērni, kā spēlējoties, varēja saprast to vārdu, ko Rakstu mācītāji, atkal sarūgtināti, bija atmetuši. Un tāpat arī visi Jēzus sprediķī norādītie cilvēki un pilsētas, kas bija nocietinājušas sirdis, kad viņos bija darbojies nobriedušais Gars. Viņi visi nesaprata neko no tā, ko mazie bija sapratuši uzreiz. Viņi bija sapratuši visu sprediķi par Sodomu un Gomoru un visu citu – par Tiru, Sidonu un kas te vēl ir nosauktas – tie visi nespēja to aptvert, jo viņi bija savu briedumu atmetuši. Un tādēļ es došu vispārējus, izšķirošus Jēzus vārdus par šīm problēmām no Mt 18:6, jo viņi vienmēr no jauna pasludināja bērnus par dumjiem. “Ja kāds kādu no šiem mazajiem,“, viņš tur sprediķoja, “kas uz mani paļaujas, pavedinās, tad tam būtu labāk, ja tam ap kaklu piesietu dzirnakmeni un viņš tiktu iemests jūras dziļumā.” Redziet, te Jēzus runā par nobriedušo Garu bērnos. Tas nozīmē, ka mums atkal ir jāmāca bērniem ieklausīties viņu iekšējā balsī, un ticēt jau viņos dzīvojošajam Dievam, vai viņi ir reliģiozi vai nav. Jo šajā “dzirdēšanā un ticēšanā” nav nekā reliģioza. Te jums nav jāritualizē nekādas lietas, bet tie ir pašas Dzīvības impulsi, tie ir tādas pašas dzīvības norises kā elpošana, ēšana un dzeršana, kā miegs un nomods. Tagad es tev pastāstīšu kādu piemēru no maniem skolas laikiem, un es ceru, ka mans stāstījums pamodinās arī tavus stāstus. Lai tu pamanītu, ka es runāju taisnību. Es sēdēju vēstures stundā un pastāvīgi skatījos ārā pa logu. Kad tika runāts par pasaules vēsturi, tad es to sajutu – kā lai es to pasaku – kā vienus vienīgus melus. Bet citi jau zināja labāk. Izskatījās, ka visi seko runātajam, viņiem tas bija interesanti un tā, bet Jēzus bija teicis: “Dzirnakmeņus!” Kādēļ? Jo: es tur sēdēju, un beigās es biju dumjais, man bija sliktas atzīmes, jo man tas izraisīja vēmienu, ko es te dzirdēju. Tas man lika justies tik slikti, ka es nezināju, kur likties. Tas bija šausmīgi. Vai redzi? Un tad tevi pasludina par dumju. Tikai pēc 50 gadiem es aptvēru, kādēļ tas tā bija. Manas sajūtas toreiz bija 100% pareizas, jo tajā priekšmetā man pastāvīgi tika melots. Vai jūs to saprotat? Visa uzrakstītā vēsture, kas mums tiek mācīta, ir taču tīrākie meli. To es te saku pavisam atklāti. Šodien mēs neapskatām smalkāk to saturu, bet mēs pietiekami to darām Kla.tv raidījumos utt. Bet, redziet, šīs dievišķā brieduma pamata spējas mūsos izpaužas! Tās parādās mūsos. Un – vai mēs to gribam vai nē. Tad es vēl biju ļoti tālu no reliģijas, no ticības un visām šīm lietām. Un tomēr tas izpaudās. Un tagad nāk kas īpašs: šīs brieduma izpausmes mūsos nenotiek paša sajūtu formā. Vai saprotat? Es nesēdēju un nedomāju tur: “Es zinu labāk!” Nē, es jutos kā dumjais! Es biju tas, kurš negāja līdzi ar citiem. Un arī vēlāk, kad es sapratu, ka es pazīstu patiesību, mani tas “nepiepūta” (nelika justies pārākam, pacelties pār citiem). Šī dabīgā brieduma dāvana neparādās kā īpašs mūsu talants, lai mēs ar to varētu lielīties vai tamlīdzīgi. Tādēļ katrs cilvēks savā ziņā pielāgojas savai apkārtnei un, cik iespējams, dzīvo padevīgi - es izmantoju šo briesmīgo vārdu (padevība). Vai saprotat? Var teikt, ka sevis paša un arī līdzcilvēku priekšā it kā apslēpti un, nelecot citiem acīs, sekotu savam aicinājumam. Protams, ja tu to vispār jau esi atpazinis. Bet to mēdz neievērot, neatzīt. Es esmu dzirdējis ļoti daudzus stāstus, esmu runājis ar ļoti daudziem cilvēkiem, kuri apkaunoti ir atkāpušies, kuri kaunējās par to runāt, jo viņus uzskatīja par nenormāliem, slimiem vai sapņotājiem. Tātad, tu redzi, ka visas šīs kņadas vidū, kur vieni ar ilgām dzenas pēc jaunā, bet citi apjūk un visam atmet ar roku un veģetē tik nost, tur tomēr šur un tur, tevī, mūsos vai vienā vai otrā atkal un atkal pamostas vāja nojausma, ka es vai mēs esam saistīti ar metafiziskām dimensijām, ar debesu matriksu vai ar Dievu (es atkal nosaukšu tā), daudz vairāk, nekā mēs jebkad esam iedomājušies; ka mēs esam ciešākās attiecībās ar Dievu, nekā līdz šim mēs esam uzskatījuši par iespējamu. Vai saprotat? Tā mūsos attīstās briedums. Tā tas sāk izspiesties cauri un tu lēnām ienāc apziņā, ka tevī kaut kas snauž, ka tas ir kaut kas vairāk, nekā tev stāsta, un nekā tu pats zini. Un, redziet, vieni var vienkārši paši no sevis visneticīgākajā vidē izlauzties līdz Dievam, un jau kā mazi bērniņi, kuriem vienkārši ir attiecības ar Dievu, kuriem ir antena uz augšu. Citi jau kopš bērnības, varbūt, jau pēc dabas, var lasīt domas. Viņiem ir tādas spējas, kādas cilvēkiem vispār nedrīkstētu būt: viņi redz auras, krāsas, redz cilvēku noskaņojumu; citi varbūt redz fragmentus no nākotnes, jauš briesmas utt. Ir tūkstoši, ir miljoni visdažādāku talantu, kuru īpašnieki jūtas apkaunoti tādēļ, ka viņi gribētu būt tādi paši, kā citi. Redziet, tad, pašiem neapzinoties, no arvien dziļākas mirkļa sajūtas cilvēks, kas ir uzticīgs brieduma dziņai – es teiktu – sāk iet ceļu ar mēnessērdzīgā drošību. Ar mēnessērdzīgā drošību. Es pirms daudziem gadiem reiz uzrakstīju rakstu par mēnessērdzīgajiem. Ja tu to darītu dienas laikā, tad nenotiktu nekas. Ar laiku tu aptvertu, ka vari uz to paļauties. Arvien vairāk tevī atveras iekšēja zināšana, uz kuru tu vari paļauties bez noteikumiem. To tu gribi no savas dziļākās sirds, tu tam nododies, jo tas tevī dzīvo, tas tevi dzen. Un šinī laikmetā notiek pamošanās. Visi, kas tagad ir pamodušies, pēkšņi arvien vairāk sāk izteikt un darīt lietas, kuru nozīmi un iedarbības plašumu viņi vienmēr sāk aptvert tikai vienlaicīgi vai pat pēc tam. Tā notika arī man, kad es pēkšņi apzinājos, kas te īsti notiek. Es atkal un atkal notvēru sevi pie tā, ka es zināju un varēju izteikt lietas, kuras es aptvēru un sapratu tikai pēc tam, un tā bija patiesība! Tas bija tālu pāri manam apvārsnim, vienkārši tas tā bija. Jo brieduma Gars ir nepastarpinātības Gars. Vai mēs to saprotam? Tas ir nepastarpinātības Gars. Mūsos dzīvo pilnīga zināšana, un mēs ar galvām un prātu to nevaram kontrolēt. Nevaram un nevajadzētu. Bet vienmēr, kad šī dievišķā zināšana vai atpazīšana mūsos uzliesmo, tad uzreiz vairs nav nekādu jautājumu un nav nekādu šaubu. Tad tu vienkārši zini, ka tā tas ir. Tā ir pilnīgā zināšana. Tad pēkšņi tu bez domāšanas izrunā to, jo tajā ir patiesības zīmogs pilnīgas pārliecības veidā. Un vēl viens piemērs no manis: laikam es biju 10-gadīgs, tātad, vēl tālu no reliģijas, no ticības, no Dieva un šīm lietām. Mēs bijām ceļā un vajadzēja pienākt kādam paziņam. Tur bija pūlis no 100 cilvēkiem, visi kustējās krustu-šķērsu un es kā 10-gadīgais Cīrihes Parādes laukumā pēkšņi zināju: “Tas ir tas cilvēks.” Un zināju arī vārdu, vai saproti. Lielās masas vidū! Un tas viņš arī bija. Viņš gribēja nākt pie kāda no mūsu paziņām, un es nekad agrāk viņu nebiju redzējis. Redzi, tā bija vienkārši pilnīgā zināšana. Vai vēl iespaidīgākais piedzīvojums – varbūt pats interesantākais no mana laika posma, pirms es saskāros ar Dievu. Man bija 13 vai 14 gadi. Mums bija fizkultūras stunda un vajadzēja trenēties. Un skolotājs teica: “Es jums parādīšu, kā to darīt.” Un brīdī, kad viņš vēl runāja, es ar dievišķu precizitāti zināju, kas tagad notiks. Es zināju, ka viņš tagad ieskriesies un kas ar viņu notiks. Es vērsos pie sava drauga, kurš atradās blakus, un iečukstēju viņam ausī: “Ievēro, tieši šajā lecienā, kuru viņš tagad izpildīs, viņš salauzīs kāju.” Pēc tā var pārbaudīt pravieti, vai viņš runā taisnību. Jo jau pēc 5 sekundēm tā jau ir redzama, vai saproti? Es viņam teicu: “Šajā lecienā, ko viņš tūlīt izpildīs, viņš salauzīs kāju.” Un pirms mans draugs šausmās paspēja man kaut ko atbildēt, tas bija jau noticis. Viņš skrēja, nolika kāju šķērsām, krita un kaut kas nokrakšķēja. Redzi, kas tagad ir loģiski? Man šis notikums kaut kā bija pilnīgi loģisks, un es nezinu kādēļ. Nē, tagad es zinu kādēļ. Tas bija pilnīgi bez iekšējas uzpūtības/lielīšanās sekām. Es nedomāju: “O, es esmu kaut kas īpašs, es to jau zināju!” Nē, tas vienkārši tā bija, tas vienkārši radās no nekā – kā teikt – pavisam dabīgas spējas. Un arī mans draugs ne par ko nebrīnījās. Arī viņš pēc tam neteica citiem: “Wow, tas ir pravietis vai tml.” Tas vienkārši tā bija. Mēs dzīvojam ar zināšanu, ka tas mūsos dzīvo. Un tādēļ nemaz nav jābrīnās, ja tā notiek. Grūtāk būs tikai tad, ja tu to izstāstīsi un kāds tev teiks: “Tevī ir velns, tevī ir dēmons, tevī ir pareģa gars!” vai tamlīdzīgi. Bet tad, kad mans laiks bija pienācis, tad brieduma Gars no neapzinātības ienāca manā apziņā. Viņš jau vienmēr ir bijis manī. Nepastarpināti viņš bija vienmēr, objektīvi viņš bija vienmēr, bet manā apziņā, manā paša objektivitātē un subjektivitātē viņš vēl nebija. Bet tad viņš ienāca manā apziņā un tajā brīdī es zināju, ka tagad sākas pilnīgi jauna dzīve – tajā brīdī šis brieduma Gars, kas jau ilgi bija manī, izauga tālāk. Pēkšņi es biju pie absolūti drošas izvēles, ka tagad es tieku aicināts , un tikai vienu vienīgu reizi. Pie manis nebija neviena cilvēka, neviena apustuļa, neviena sprediķotāja, nekā. Pat neviena kristieša, neviena. Neviena, kurš mani būtu ietekmējis. Es nebiju nevienā baznīcā. Man bija vai nu jāpakļaujas šai dievišķajai darbībai, tā jāpieņem, jāiet tai līdzi, vai arī - ar visu to būtu cauri uz visu manu atlikušo mūžu. Es to vienkārši zināju. Tā atkal bija tāda pilnīgā zināšana. Tātad, es sekoju brieduma Garam, kas manī darbojās. Tā bija mana piedzimšana, var teikt – tagad jau kopš 1977. gada ar pamodinātu apziņu. Un tā ir atšķirība. Lai iemarķētu šo jauno ceļu, mani toreiz vilka – kā reiz Jēzu - aprakt manu veco dzīvi kristībā. Tāda bija kristības atbilstības bilde (aprakšana). Bija cauri ar to dzīvi, kas nebija dievišķā brieduma Gara nesta, pavadīta, stiprināta, apdāvināta. Tagad bija jāceļas augšām jaunai, nobriedušai dzīvībai un turpmāk jāiet līdzi ar to – ar Garu, kas darbojās manī: tas ir dzīvības Gars, miera Gars, spēka, gudrības un atziņas Gars utt. Bet visi šie notikumi un šī attīstība nevadīja mani uz to, lai es justos kā kaut kas īpašs vai izvēlēts. Nekādā ziņā nē. Bija pat gluži otrādi. Brieduma Gars līdz pat šodienai liek man nepārtraukti atzīt manu absolūto vājumu, manu personīgo absolūto neziņu un manu pilnīgu nepietiekamību visās ziņās. Visās ziņās. Tas pastāvīgi man pierāda, ka tas, kas notiek, nav no manis paša, bet ir no brieduma Gara manī. Jā. Vai saproti? Pilnīgi nekas nenotiek no mana paša spēka vai vienkārši tāpat. Tas notiek ticībā, vai nekā, ja es gribu Viņam iet līdzi. Kad brieduma Gars ir izlauzies mūsu apziņā, tad tālāk ir jāiet vai nu ticībā, vai nekā. Tev vienmēr ir pavisam apzināta izvēles iespēja, un impulsi kļūst arvien biežāki. Bet, neskatoties uz to, gadu un gadu desmitu gaitā, kļuva arvien skaidrāk un atklātāk, ka šis brieduma Gars, kas mani vadīja un piepildīja, bija mani iepriekš nolēmis tieši šai kalpošanai, kuru es tagad jau gadu desmitiem daru. Un, redziet, mana kalpošana ir vadīt visus cilvēkus zem šī dievišķā dzīvības spēka, un, proti, kā apvienoto organismu. Tas ir tas. Briedums mani ir izvedis uz to, šis brieduma Gars. Un tagad mūsu kopīgais uzdevums ir līdzdalīt cilvēcei šo brīvās navigācijas apziņu, ka tā dzīvo jau viņos iekšā, un ka tā notiek (navigācija) caur izmērāmu dzīvības principa darbību. Tā ir mūsu kalpošana. Un tādēļ mēs pastāvīgi aicinām cilvēkus uz mērīšanu. Un tajā mums ir vienkārši leciens uz priekšu. Šeit mēs esam, es teikšu, laikam priekšā. Bet par cik – par to mums nav jāspriež/jāspekulē. Mēs esam laikam priekšā. Tas, kas visiem nāk virsū, mums jau notiek pilnā gaitā, un jau gadu desmitiem. Tas ir kā pavasaris – daži koki uzzied ātrāk par citiem. Un tas nemaz nenozīmē to, ka tie citi būtu sliktāki. Tie vienkārši ir citādi. Viņiem ir cits laiks. Bet tagad ir klāt laiks, kad sāk ziedēt visi koki, tas nozīmē to. Jo mūsos tie jau zied. Un Nostradamusu mēs atliksim malā. TAGAD ir tas laiks – un nevis pēc 1000 gadiem, vai saprotat? Tagad mēs tajā augam iekšā! Un tas notiek no sitiena, uz sitienu, uz sitienu, vai saprotat? Un, redziet, tieši šo pašu izjautāšanu, arī mērīšanu, jūs varat prasīt visām savām kontaktpersonām. Tās jūs trenē, lai jūs varētu iemācīties šo piedokošanos pie šīs realitātes, kas jau pēc dabas ir jūsos ielikta. 2-3 dienās jūs būsiet izmācīti, ja jūs tam iesiet līdzi, ja jūs tam iesiet līdzi, un pēc tam paši varētu to turpināt un mācīties tālāk mērīt kopā ar citiem – tas nav nekas cits, kā tavas iekšējās navigācijas sistēmas pieregulēšana, lai tu atkal zinātu, kā tas funkcionē. Sava sprediķa laikā es to vēl pastāstīšu sīkāk. Šis uzdevums ir arvien vairāk kļuvis par neapgāžamu manas apziņas pamatu, par to es te pastāstīšu vairāk. Jo vairāk es uzticos šai nobriedušajai realitātei, es teikšu, jo vairāk šī realitāte iziet ārā no dievišķās nepastarpinātības un personīgās zemapziņas reģiona, un arvien vairāk kļūst par manu personīgo piedzīvošanu, par pavisam personīgu domāšanu un rīkošanos. Redzi, tā tev tam ir jāpieiet, tā ir atpakaļdzemdināšana uz pirmsākumu, un tā ir patiesā tā saucamā atkal atdzimšana. Un tas nav nekāds reliģiozais akts, nekāda kaut kā svinēšana, bet tā ir vienkārši līdziešana. Tad neapzinātais iznāk apzinātajā un sāk darboties kopā ar tevi, un mācīt nobrieduši domāt un rīkoties. Nobriedušais Gars mūsos – tas atkal ir jāredz – jo nobriedušais Gars mūsos ir cilvēka skatam neredzams, bet tomēr piedzīvojams, tāpat kā Dievs ir mums uztverams dabā. Vai kā Dievs ir mūsu likteņos un dzīves norisēs un vietās. Viņš ir šeit, bet viņš nav šeit, un tu tomēr viņu vari uztvert. Bet, neskatoties uz to, tu viņu nevari pierādīt, ja tu to gribētu. Un, redzi, tādēļ Jēzus varēja pēkšņi saviem mācekļiem - kā tu lasi rakstos – “Viņi nav no šīs pasaules tāpat, kā es neesmu no šīs pasaules”. Wow, vai tad arī viņi ir dzimuši no jaunavas? Vai arī viņi ir nākuši no debesīm? “Viņi nav no šīs pasaules, tāpat kā es neesmu no šīs pasaules”, pēkšņi Jēzus saka par saviem mācekļiem. Bet, redziet, tas mums tikai parāda to, ka ar to Viņš nav gribējis pārcelt savu tiešo izcelšanos no Dieva vai piedzimšanu no jaunavas uz saviem mācekļiem. Viņi nebija no šīs pasaules tāpēc, ka viņi ļāva brieduma garam sevi atgriezt atpakaļ. “Ja jūs nebūsiet atgriezušies un nonākuši līdz bērnu eksistences veidam, vai nebūsiet kļuvuši kā bērni”, es gribētu tā teikt – nebūsiet atgriezušies pie sākotnējām iespējām. Tad ir tas noticis. Bet nobrieduma Gars ir gars, kas darbojas mūsos. Es to saku vienmēr no jauna: nobrieduma Gars ir reāla Dieva ķēnišķīgā valdīšana starp mums. Šī valdīšana mums vienmēr ir mācījusi caur gara dzīvajām darbībām, un, proti, visā un ikvienā – jautājums ir tikai tāds, vai mēs viņu dzirdam. Vai arī vienkārši ejam tālāk. Es gribētu to kuplināt ar bildēm – ievērojiet, lai jūs saprastu, par ko mēs runājam, Radībā viss notiek tā, ka tev tas ir jāsajūt vai jāpieredz, vai jāiemācās caur pieredzi. Jo, piemēram, nekur pasaulē nav norādes: “Uguns ir karsts, lūdzu, nepieskarties!” Vai tu esi kaut kur lasījis tādu brīdinājumu? Vai: “Uzmanību: dziļš ūdens, tikai labiem peldētājiem!” Un vai Dievs kādreiz kaut ko tādu dara? Šādus uzrakstus izliekam mēs. Kādēļ mēs to darām? Mēs to darām tādēļ, ka pieredze mūs māca, ka uguns ir karsts un ka ūdenī var noslīkt. “Uzmanību: plāns ledus – lūdzu nekāpt virsū!” No Dieva tu nekad neko tādu neuztversi. Vai: “Uzmanību: rīt būs vētra, lūdzu, visu cieši piestiprināt!” To tev neiemācīs neviens debesu eņģelis, tev pašam ir jāiegūst šī pieredze! Ja vajag, tu pieredzēsi to 1000 reizes, kamēr tu beidzot savus krēslus piesiesi pie balkona, lai tie no rīta neatrastos uz tavas mašīnas jumta. Cilvēkam ir viss jāiemācās no darbībām, un pilnīgi viss. Šīs darbības mūs pamāca par objektīvo realitāti, par garīgo realitāti un par patiesību! Citiem vārdiem runājot, patiesība ir jāmācās caur darbībām. Redziet, tāpat ir arī garā. Un to mēs saucam par dzīvības gara likumu, kam mēs esam pakļauti – tas ir vienīgais likums, kas man ir un kam es pakļaujos. Pār mani vairs nevalda neviens cits likums, lai gan arī tie citi ir pareizi. Jēzus saka: “Neviena ķeksītis no bauslības nebūs atņemts”, taču dzīvības gara likums darbojas tur, kur pulsē Dieva dzīvība. Un tagad: kad tas ved augšup, es eju tam līdzi, kad tas velk lejup, es neeju līdzi. Vi es to daru vai nedaru – vai es to domāju vai nedomāju – vai es to saku vai es to nesaku? Visur, kur Gars signalizē, es eju līdzi. Nevienam citam garam, kā tikai brieduma garam, dzīvības un miera garam, es neeju līdzi! Un tas dvēseles “augšā” vai “lejā” mūs māca par to, vai ir pareizi vai nepareizi. Un tāpat tas notiek arī visā vienotajā organismā, viens un tas pats princips darbojas no indivīda līdz visam organismam. Palasīsim vēlreiz, iedziļināsimies rakstos: Kol 3:15:”Kristus miers lai valda jūsu sirdīs, uz to jūs arī esat aicināti vienā miesā!” Vienā miesā. Mēs esam aicināti šim dievišķajam mieram mūs vadīt kā vienu ķermeni. Tu jau dzirdi, kad tevī valda miers, tad tu ej no tā prasības un prasību, un tu dari to, kur tev ir dziļš miers. Un tu nedari neko uzspiestu! Un vēl viena vieta Jņ 1:4 “Logosā bija dzīvība un dzīvība bija cilvēku gaisma” – to es esmu jau paskaidrojis. Sak 25:2 pasaka to vēlreiz: “Dieva gods ir kādu lietu apslēpt, cilvēka gods ir to izpētīt.” Un tā tas ir, vai redzi, tev ir jāpētī, pamatojoties uz Gara darbībām – kādēļ iet augšā, kādēļ iet lejā, kāda tur ir kopsakarība? Un brieduma spēks tevi par to pamācīs. Un tev nav vajadzīgs neviens, ja uz to būs vērsta tava uzmanība, ja tevī būs dievišķais skolotājs. Tad tu vari zināt lietas, kuras vien tu gribi, tad tās tevī vienkārši parādās. To tu vari redzēt no Jēzus, kurš nebija apmeklējis nekādas skolas vai universitātes. Un tu redzi: viņš zināja vienkāršu visu. No viņa mutes nāca tādas lietas, kuras Viņš nekādi nevarēja zināt, kuras neviens nevarējis būt viņam mācījis. Bet pilnīgais nobriedušais Gars zina visu tevī, tikai tev ir jāiemācās piedokoties pie viņa. Tas nozīmē, ka mums nav jāatlaižas no šīs lietas tik ilgi, kamēr mēs visi kā VIENS vīrs varēsim palikt “augšā”. Augšā! Tā ir svētnīca, kur nevar būt viens augšā, bet otrs apakšā. Kur kopīgajā laivā nevar būt tāda šūpošanās pie airiem. Un tas ir mūsu uzdevums, mūsu disciplīna un arī mūsu paklausība, kā es to saucu. Un es gribu, lai paklausība tiktu saprasta tādā domā, kā to izteica Jēzus. Jņ 5:17 “Mans Tēvs joprojām darbojas, tādēļ arī es darbojos”. Un, kad viņam teica: “Tu nedrīksti sabatā dziedināt”, visa viņa atbilde bija: ”Tēvs darbojas un arī es darbojos, es eju Viņam līdzi”, vai redzi. Tā ir paklausība, tas ir pavasaris un es sēju. “Tagad tev uz lauka nav nekas darāms.” “Ir gan, ir taču pavasaris, mans Tēvs darbojas, un es darbojos līdzi, es tagad sēju, jo tagad ir tas laiks.” Vai es ievācu ražu, jeb es vācu malku apsildīšanai, jo nāk ziema, es blīvēju savu māju, es eju līdzi – tāda ir brīvā paklausība. Un ievērosim to labi: tikai tur, kur ir patiesība jeb objektīva realitāte, mūsos iet augšā. Un augšā iet mūsos visos, un arī paliek augšā. Tā mēs varam staigāt pilnīgumā, kā Jēzus ir teicis: “Jums jābūt pilnīgiem kā jūsu debesu Tēvs.” Tātad, tas nenozīmē pašiem kārpīties uz augšu un ar pūlēm kaut ko mācīties, domāt, kā man to paveikt, bet vienkārši – iet līdzi ar Dieva pilnīgumu, kamēr tas sāks vienkārši funkcionēt, un, proti, kopīgi. Un, redzi, kamēr mēs kļūdamies, kā Bībele saka – grēkojam, tikmēr mēs tiekam vesti lejā. Tam, ka mēs kļūdamies, nav nekā kopīga ar mūsu atsevišķiem darbiem. Bet jautājums šajā lietā ir tāds: “Vai tevi navigē spēka pilnais dzīvības Gars, kas gribētu tevi dzīvot un vadīt uz pilnību, Vai tu no tā atkrīti vai ne? Un tas tā arī ir – tā grēkošana. Ja tu kļūdies, tad iet lejā, tad tu garā sāc sajust spiedienu, tad galvā rodas apjukums vai tamlīdzīgi, un tu nejūties labi. Bet, redzi, šī lejup-vadīšana ir lejup-satikšanās! Bībele šo procesu sauc par “katantano” grieķu valodā, tā ir lejup-satikšanās. “katantano” – tas vienmēr ir šīs audzināšanas mērķis, kurā mēs atrodamies. Lejup-vadīšanai ir mērķis satikt Dieva ķēnišķīgo valdīšanu. Tu atkal Dieva vietā vari teikt - pasaules dvēsele, pasaules gars, matrica, vari to saukt par brahmanu, vienalga kā. Tas tev ir jāatrod, tev ir jāmācās sērfot ar to kopā – ar mūs vadošo un navigējošo Dieva spēka lauku, kā tu to arī vari saukt. Mūsu ticībai ir jābūt balstītai uz Dieva spēku, tā mūs mācīja jau pirmie apustuļi. Mūsu ticībai ir jābalstās nevis uz vārdiem, uz tēzēm, dogmatiku, uz teorijām, filozofijām vai ideoloģijām, bet uz Dieva spēku. Apskatīsim vēl to 1.Kor 2:4 “Mans sprediķis nepastāvēja pārliecinošos vārdos”. Viņš negribēja viņus pārliecināt ar gudrību, bet gan tā, kā ir rakstīts tālāk: “… ar Gara norādījumiem un spēkā.” Tātad, izšķirošais nebija ne sprediķis, ne vārdu saturs, bet spēks, kas darbojas viņos. Tas bija Gara norādes un spēks – tādēļ mūsu ticība nav balstīta uz biblicismu, uz Bībeles zināšanām, uz dogmatiku, bet uz dzīvo Dieva spēka darbošanos, uz atklāsmi, kuru Viņš tieši rada. Un šīs iedarbības, kas mūs pamāca, tās mēs, protams, drīkstam pierakstīt, paturot zināmus pamatprincipus. Bet, redziet, šie Svētie Raksti, kā tos sauc, kad Dievs kaut ko dara – tu to pieraksti, un tie ir Svētie Raksti. Bet tie nekad neaizstās jaunu, aktuālu darbību, kas norit pastāvīgi. Un tā ir tā kļūda, ko visas reliģijas dara. Tās stingri turas pie pagājušiem notikumiem, un tādā veidā palaiž garām aktuālo, dinamisko Gara darbošanos. Un, redzi, ja mēs izlasītu kaut vai 10 000 grāmatas par Gara darbībām vai staigāšanu garā, vai par likumsakarībām – tad tomēr tu ar to nevarēsi aizstāt navigēšanu no augšas. Tev ir jātiek live-navigētam (navigētam dzīvajā). Tātad, lasīšana nav nepastarpināta Dieva spēka darbības, Viņa vadības un “augšā – lejā” aizstājēja. Šajā ziņā tā nedod neko. Dzīvajam pārnesumam nav aizstājēja, var teikt. Redziet, un mūs vada šī spēka navigācija! Bet ne tikai caur “augšā un lejā”, caur “jā un nē”, bet arī caur visu mūsu apkārtējās vides ietekmi. (Vai jūs vēl varat izturēt? Šodien mēs varam, šodien mēs varam, šodien ir liela diena! Es apņēmos šodien iekļauties 45 minūtēs, bet es baidos, ka es savu solījumu nevarēšu noturēt, jo jūs taču esiet tikai vienreiz gadā šeit – tad ejam tālāk!) Un, redzi, tas notiek caur visas mūsu vides vadību. “Viss kalpo Viņam”, ir teikt Rakstos. Jā, tam ir jākalpo mums kopā ar Viņu. Rom 8:28 ir teikts: “Visām lietām ir jādarbojas mums par labu.” Un tā tu redzi, ka šis nobriedušais spēks bīda visu pasauli šurpu un turpu, tas atbild par visu, koordinē un kombinē to tā, ka tas kļūst par tavu un par visu labumu, kas iet ar šo brieduma spēku kopā. Tu vari to grozīt un locīt, kā tu gribi: viss sliktais, kas tev notiek, tiks izmainīts par labu. Galu galā no visa radīsies priekšrocības, ja tu iesi līdzi, tā tas ir domāts. Un tajā nav nekā reliģioza, ir tikai pamodināta sirds un paļāvības pilna līdzi plūšana. Dievs mums pieved iepriekš sagatavotus svētītus darbus: viņš rada satikšanās, dāvināšanas, saskarsmi, apaugļošanu utt. – visos iespējamos veidos. Un, jo paklausīgāk mēs plūstam līdzi Viņa Gara “augšā – lejā”, jo intensīvāk un biežāk mēs to piedzīvosim. Tas nepārtraukti pieņemsies spēkā! Par Jēzu ir teikts JŅ 21:25 Viņa apustulis saka: “Ja visus darbus, kādi ir izplūduši no Jēzus, atsevišķi pierakstītu, tad man izskatās, ka pat visa pasaule nespētu aptvert sarakstītās grāmatas”, tas nebūtu iespējams. Un, redziet, tā ir arī ar mums, ja mēs ejam līdzi, to kļūs arvien vairāk un vairāk! Taču organisma briedums nenozīmē vienkārši perfektu varēšanu uz sitiena, un tas ir svarīgi. Mēs mācāmies un augam, un nogatavojamies. Mēs nevaram producēt uzreiz kaut ko gatavu. Piemērs: ja tu brauc ar mašīnu un navigācijas ierīce tev saka vienu lietu, bet karte saka ko citu un līdzbraucējs vēl kaut ko trešo. Tas ir tipisks piemērs. Tad jums kopā ar kopēju mieru ir jāatrod: kā rīkoties šādā situācijā. Katra garākā ceļojumā mēs atkal mācāmies mazliet vairāk plūst Garam līdzi, kopīgi atrast risinājumus, lai kopīgi nokļūtu pie mērķa. Un kaut kad mēs nonākam pie vienošanās un zinām, kā ar to apieties un pārvaldām to lietu. Un tas arī ir kopīgais briedums, vai saprotat? Tātad, nav nekādas nekļūdīgas, no paša sākuma perfektas varēšanas, ir tikai “mierā līdz mieram nonākšana” jebkurā situācijā. Un tas tas ir. Un dzīvības gara likuma ievērošana – tā sākas un notiek vismaigāko domu un sajūtu līmenī, un tālāk pieaug visas mūsu dzīves laikā. Un tādēļ lejup velkošas domas ir jāvalda uzreiz. Kad tu pamani, ka kāda doma velk tevi uz leju – uzreiz apstājies, uzņem jaunu kursu un zini: nobriedušais Gars tevi vienmēr vedīs tikai uz ceļiem, kas tevi vedīs uz augšu, bet nekad uz leju. Lejup vilkšanā ir kaut kas nepareizs. Un Gars tevi uzreiz pamācīs, ja tu ievērosi to, kas tas ir. Ja tikai tu ļausi sevi pamācīt. Savā dzīvē nekad neskrien pēkšņi, iepriekš neapdomājot, kamēr jau plīst. Tas ir kā autobraucējs, kurš ievēro tikai tad, kad būdams uz ielas, viņš uzskrien kādai apmalei labajā vai kreisajā pusē. Un tikai tad viņš lēnām atrod vidu. Bet tā nav jādara. Tā nav jādzīvo. Un tādēļ Bībelē ir dota šī slavenā formula: “Atgriezieties no grēkiem!”, kas kristiešus vairāk ved uz paššaustīšanu un pašmocīšanu, nekā uz kaut ko citu… “Metanoia” grieķu valodā patiesībā nozīmē neko citu, kā – domājiet līdzi! “Domājiet līdzi darbībām, kādas ar jums notiek! Un uzticieties šai labajai lietai!” Un tā ir īstā atgriešanās, patiesā atgriešanās tā, kā ir rakstīts pirmtekstā. Tātad, nepārtraukti, katru minūti, katru sekundi. “Kāds lejup velkošais spēks ir visstiprākais?” Mēs noslēgumā vēl gribētu pārrunāt. Un tā, ir stipri un mazāk stipri spēki, kas darbojas mūsos. Tagad pateikšu 2 ekstrēmus variantus: kādi lejup velkošie spēki ir visstiprākie un kādi augšup ceļošie spēki ir visstiprākie? Kas slēpjas aiz tiem? Es tev saku, tu nevari piedzīvot stiprāku lejup velkošu spēku – ja runa ir par kopējo, par apvienoto brieduma tapšanu – tu nevari atrast nevienu vairāk lejup velkošu spēku, kā to, kad tu pats savus trūkumus, savas kļūdas projicē uz citiem un pasludini viņus par vainīgajiem tajā. Tas apmēram ir tikpat smagi, kā grūtsirdība. Grūtsirdība ir vissliktākais gars, ko es savā dzīvē esmu iepazinis. 1994.gadā man bija totāla sabrukuma fāze. Un tad viss tika likts zelta svaros. Un tad es atklāju, ka grūtsirdība ir viena no visļaunākajām lietām, kas varētu ienākt manā dzīvē. Un, redzi, to sauc par šķelšanos, tad jūs tiekat atšķelti viens no otra un nostājieties viens pret otru. Tad jūs izsakāt pārmetumus viens otram, apsūdzat viens otru vai vienkārši savas kļūdas projicējat uz viņu. Un arī tas pēc svara ir tas pats, kā grūtsirdība. Tas tevi velk lejā līdz pat ellei. Tad tu nevari tikt atkal augšā, ja nu vienīgi tu ļauj sevi atgriezt, tu ļauj sev kaut ko izskaidrot un nonāc atpakaļ gaismā. Un beidzot vēl: “Kas ir visaugstākā dzīves sajūta, varētu teikt arī augstākā dzīves bauda, kādu tu kā cilvēks zem debesīm vari piedzīvot?“ un es tev saku, ka augstākā dzīves bauda, kādu tu vari pieredzēt, ir nepārtraukta līdzi plūšana ar brieduma Garu, tā vērošana un vienādi runāšana ar to, vienāda rīcība, soļot reizē ar Dieva nobriedušo Garu, kas tevī darbojas. Un es tev saku, nav augstākas dzīvības sajūtas, nav augstāka ieguvuma, kā tieši šī tiešā saistība uz augšu, uz augšu. Nav nekā augstāka! Es taču esmu jau dažus gadu desmitus šeit lejā ceļā, un es tev varu teikt: tā ir patiesība. Tā ir patiesība! Un tas ir tādēļ, ka šo pasauli pieredz Dieva dimensijā, dievišķā vērtībā un kopsakarībā, dievišķā gudrībā un pilnībā, dievišķā brīnišķīgumā un greznumā, un varā. Tad tas notiek mūsos. Taču katra grozīšanās ap sevi vai paša domāšana no sava spēka, katra nepareizo mācību atzīšana vai mācīšanās, katra pašu darbība vada mūs prom no šīs dzīves sajūtas, no šīs dzīves substances un jāsaka, no šīs dzīvības pilnības. Taču līdzi plūšana ar Viņu – to mēs varam nosaukt arī par līdzi plūšanu ar dzīvības straumi – un dievišķais briedums ir šī dzīvības straume – tas ir kā debesu deja, kā dievišķa deja, kurā ir vispilnīgākais piepildījums, tad tu negribi būt vairs nekur citur un negribi domāt vairs ne par ko citu, tu vairs nekāro neko citu un tev nav neviena cita mērķa, jo tu saki: tagad man ir tas, ko es vienmēr esmu meklējis! Tagad es esmu tas, kas esmu gribējis būt! Tagad es esmu iekšā pilnībā! Āmen, āmen, āmen. Labi, tas bija salīdzinājumam, lai tu atrastu savu stāstu, bet tagad trešajā daļā mēs iesim dziļumā. No svētnīcas mēs pāriesim uz vissvētāko. Bet pirms tam mums būs atelpas pauze. Un tad nāciet ar svaigu sagaidīšanu, ar atvērtiem traukiem… Tagad mēs tiešām ķersimies pie ievārījumiem, vai ne? Un tas būs brieduma pilnveidojums.

no is

Avoti: Freundestreffen2022-Gemeinsame Mündigkeit