17.AZK: Ernsts Volfs: „Globālā finanšu sistēma: Deglis deg”

AZK: Ernsts Wolfs: „Globālā finanšu sistēma: Deglis deg”

20.01.2020

Ivo Saseka ievads: tagad mēs paliekam pie tēmas “nauda”. Haka kungs mums ir devis pamatskolas kursu, tad tagad nāk augstskola. Pie mums ir vīrs, kurš dzimis Ķīnā 1950. gadā. Tas mums palīdzēs mazliet uzspodrināt mūsu ķīniešu valodu. [Publika smejas]. Ja jūs netiksiet līdzi, es iztulkošu. [Publiks smejas] Nē. Jokus pie malas. Viņš ir Vācijā. Viņš ir brīvais žurnālists un publicists. Viņš raksta izcilas grāmatas un visā pasaulē lasa lekcijas par finansu sistēmas attīstību un finansu politikas aizkulisēm. Kā jau teikts, iepriekšējais referāts bija pamats, kas ļauj no pamatiem saprast, kas vispār ir nauda vai kam tai būtu jābūt. Un tagad mēs dodamies uz augstskolu – uz finansu-politiskajām aizkulisēm. Un šis vīrs, kas tagad runās, ir īsta kapacitāte, mēs viņu pazīstam no Kla.TV, viņš ir daudz runājis kā finansu eksperts. Un tas nav neviens cits kā Ernsts Wolfs. Es Tevi sveicu. Ernsta Wolfa dzīves gājums • dzimis 1950 Tianjinā, Ķīnas TR (tautas republikā) un ir uzaudzis Dienvidaustrumāzijā • skolā gājis Vācijā • studējis ASV filozofiju un vēsturi. • Strādājis dažādās specialitātēs, visvairāk par politikas un ekonomikas tēmām. • Tagad kā brīvais žurnālists viņš dzīvo Berlīnē, raksta regulāri un lasa referātus par dažādiem aktuāliem notikumiem sakarā ar finansu-politiskām aizkulisēm. Publikācijas • 2014: „Pasaules vara IWF (Starptautiskais Valūtas Fonds): kādas laupīšanas hronika“ nokļuva “Spiegel” bestselleru sarakstā. • 2017: „Finansu cunami - : kā globālā finansu sistēma mūs visus apdraud”. • 2017: „Fasādes demokrātija un “Dziļā valsts” “, kur viņš ir viens no autoriem, un • 2019: „Dziļā valsts ķeras klāt”, kur arī viņš ir viens no autoriem. • Viņš publicējas online- žurnālos, kā “Telepolis” und “Rubikon” • un producē video-raidījumus ar “KenFM”, “NuoViso”, “Kla.TV” un citiem kanāliem. Viņs šodienas referāts saucas „Globālā finansu sistēma: Deglis deg”. Liels paldies par jauko uzņemšanu. Un liels paldies principā arī par uzaicinājumu šeit runāt. Man ir jāsaka, ka esmu dziļi aizkustināts. Vispirms jau lielais paldies visiem brīvprātīgajiem palīgiem, kas visu šo te ir darījuši iespējamu. Arī tiem, kas ir aiz skatuves un kas strādā tiešām neticami profesionāli. Man referāts ir jāsāk ar mazu brīdinājumu. Pirms kāda laika es lasīju referātu Hamburgā, un tur kādam skatītājam izgāja ne tik labi. Atnāca neatliekamās palīdzības ārsts un konstatēja viņam stipri augstu asins spiedienu. Tad man tas ārsts ieteica, varbūt pirms maniem referātiem paziņot, ka tie ne obligāti iedarbojas asinsspiedienu pazeminoši. Paldies. Tātad – ja šodien paskatās apkārt pasaulē, tad kopējo ainu vispirms nosaka viena īpašība - nestabilitāte. Ja, piemēram, paskatās uz Eiropas Savienību (ES), tad Lielbritānijā jau 3,5 gadus redz ilgstošu cīņu par Breksitu, kas, starp citu, kaut ko stāsta par demokrātijas raksturu ES. Jo tur tauta ir nolēmusi pamest ES, un tā ir pavisam normāla izvēle, un šo izvēles lēmumu valdošie jau 3,5 gadus vienkārši ignorē. Un tas pats vai līdzīgs attiecas uz situāciju Katalonijā, kur arī cilvēki vairs nav gatavi sekot centrālajai valdībai, un viņi pretendē paši uz savu teritoriju, uz ko tiem tiek atbildēts ar brutālu varu. Brutāla vara valda arī Francijā dzelteno vestu protestos, kur patiesībā ir daudz sliktāk, nekā pie mums Vācijā tas tiek attēlots. Un separātiskā kustība Katalonijā nav vienīgā, separātiskas tendences ir arī Skotijā, Beļģijā un Itālijā. Ja tad paskatās uz politiskajām struktūrām atsevišķās zemēs, tad tur iezīmējas daudzu cilvēku novēršanās no agrākajām tautas partijām. Pie tam acīs sevišķi krīt sociāldemokrātijas izšķīšanas process, kas Francijā jau ir attīstījies sevišķi tālu, un Vācija klibo tai tikai nedaudz nopakaļ. Un es ticu, ka tā jau ir mūsu laika zīme, kad apskatās, kas šobrīd kandidē uz priekšsēdēšanu Vācijas sociāldemokrātijā. Bet, ja skatu no Eiropas vērš uz ASV, tad tur neizskatās labāk. Pasaules visbagātākajā valstī šobrīd nabadzībā jau dzīvo katrs sestais pilsonis. Sabrūk infrastruktūra un veselības aizsardzība, kamēr parāda pakāpe eksponenciāli pieaug, un politiskie procesi caur prezidenta impīčmenta procedūru ir paralizēti. Šis impīčmenta process arī ir jāapskata ļoti kritiski, jo tas acīmredzami kaitē abām partijām, abām partijām ir jārēķinās ar šo kaitējumu, un es domāju pat, ka visa šī procedūra kalpo tam, lai novērstu uzmanību no norisēm ASV finansu sistēmā, jo šobrīd tur notiek pavisam ievērojamas lietas. Ja paskatās uz Dienvidameriku, tad tur bilde ir vēl sliktāka. Venecuēla, zeme ar pasaulē vislielākajiem naftas krājumiem, sabrūk, un tas ir izraisījis līdz šim vislielāko bēgļu straumi Dienvidamerikas kontinentā. Čīlē valda pilsoņu karam līdzīgs stāvoklis – pirmo reizi kopš Pinočeta diktatūras laikiem. Un Bolīvijā, zemē ar vislielākajiem litija krājumiem pasaulē, pirms 2 nedēļām prezidentam vajadzēja pamest savu zemi. Litijs, starp citu, elektro mobilitātes dēļ, šobrīd ir pasaulē ārkārtīgi pieprasīta prece. Tuvajos Austrumos pa šo laiku, mums ir darīšanas ne tikai ar karu Sīrijā, bet arī ar pilsoņu karam līdzīgu stāvokli Irākā un Irānā. Āfrikā tagad, tāpat kā agrāk, valda vislielākā sociālā nevienlīdzība visā pasaulē. Kamēr industriālo valstu bankas un koncerni ar nemazinošos spēku izlaupa kontinentu, dienu no dienas augs spiediens uz cilvēkiem, kas savā dzimtenē vairs neredz nekādu nākotni, un tādēļ savu laimi meklē migrācijā. Un Āzijā bildi veido jaunā supervara Ķīna, kas cenšas caur Jauno Zīda ceļu, visu laiku vislielāko ekonomisko projektu, uzcelt tiltu starp Tuvajiem Austrumiem un Eiropu, un tādā veidā izaicināt līdzšinējo Nr. 1 pasaulē – ASV. Sekas ir tādas, ka starp abām zemēm savelkas arvien bīstamāks konflikta potenciāls, kas varētu postoši ietekmēt visu pasauli, kā pagājušajās nedēļās un mēnešos to varēja redzēt Honkongā. Tas viss parāda sekojošo: pasaules kārtība, kas pēc 2. Pasaules kara gandrīz ¾ gadsimtu ilgi nodrošināja zināmu stabilitāti, pieder pagātnei, un tā ir atkāpusies nestabilitātes priekšā, kuru veido nedrošība un nākotnes bailes. Tomēr - kas pirmajā acu uzmetienā izskatās absurdi – pašreizējā situācijā pastāv kāds lielums, kas uzrāda pagājušajos gados nekad neredzētu stabilitāti – un tie ir finansu tirgi. Kamēr sociālajā jomā galvenokārt ir bijuši tikai pieaugoši nemieri, politiskajā jomā – sabrukums, ekonomikas jomā stagnācija un, ja vispār – tad tikai nīkulīgs pieaugums, - tad finansu tirgi kopš 11 gadiem pazīst tikai vienu virzienu: uz augšu. Vienalga, kas notika, vienalga, kādus apvērsumus vajadzēja izdarīt pasaulei, finansu tirgi nav ļāvuši sevi nekam satricināt. Un tas – neskatoties uz to, ka 2007./2008. gadā mēs pārdzīvojām pasaulē visu laiku vislielāko finansu krīzi. Kā to var izskaidrot? Vai finansu tirgiem vairs nav nekā kopēja ar atlikušo pasauli? Vai tie ir vienīgie veselie pasaulē, kuru šodien var apzīmēt vairs tikai kā slimu? Nepavisam nē! Finansu tirgi ir viss kas cits, tikai ne veseli. Un tas fakts, ka mēs tieši esam piedzīvojuši visgarāko tendenci uz augšu to vēsturē, nav nekāda pozitīvā zīme, bet tieši pretējais. Šo tendenci uz augšu var salīdzināt ar temperatūras līkni smagi slimam pacientam, kuru var uzturēt pie dzīvības tikai ar arvien lielākām medikamentu devām. Tas, ko mēs pēdējos 11 gados esam piedzīvojuši ar finansu tirgiem, ir visaptverošākā un neapvaldītākā manipulācija, kāda ir bijusi visā cilvēces pastāvēšanas laikā. Un rezultāts ir tāds, ka mēs šodien dzīvojam vispārāko pakāpju (superlatīvu) pasaulē. Šodien mums ir vislielākais naudas daudzums. Mums ir vislielākais akciju burbulis, aizņēmumu un nekustamo īpašumu tirgu burbulis. Visu laiku visaugstākie parādi, kā valstu, tā arī uzņēmēju un privāto mājsaimniecību. Un mums ir visu laiku vislielākā īpašumu koncentrācija. Vēl nekad tik nedaudziem cilvēkiem nav piederējis tik daudz, kā mūsu laikā. Piem., ASV 3 vīriem - Jeff Bezos (Amazon dibinātājs un šefs), Bill Gates (Microsoft dibinātājs un šefs) un Warren Buffett (Berkshire Hathaway šefs un visas zemes vislielākais investors) pieder tieši tikpat daudz, kā pusei ASV iedzīvotāju - tātad 160 milj. pasaules visbagātākās zemes pilsoņu. Un līdz ar to mēs nonākam pie mūsu laika vissliktākās parādības - sociālās nevienlīdzības eksplozijas. Vēl nekad atšķirība starp tiem, kam ir jādzīvo no sava darba un tiem, kas drīkst dzīvot no saviem īpašumiem, nav bijusi tik liela, kā mūsu laikā. Un vēl nekad tiem cilvēkiem, kas dzīvi sāk sociālo kāpņu apakšgalā, nav bijis tik grūti atbrīvoties no šāda stāvokļa un spēt panākt sociālo augšupeju. Kā tas var būt? Kā var būt, ka laikā, kad zinātne un tehnika cilvēcei piedāvā arvien jaunas, gigantiskas dzīves standarta uzlabošanas iespējas, lielajam vairumam cilvēku šis standarts pasliktinās? Kas notika 2007./2008. gadā, kas bieži tiek salīdzināts ar 1929. gada sabrukumu - ar Ņujorkas biržas Melno ceturtdienu, kura noveda pie lielās depresijas? Un tieši šis salīdzinājums mūs vada uz visu izšķirošo punktu. Starp abām šīm krīzēm pastāv viena fundamentāla atšķirība. Toreiz, 1929. gadā, sistēma atveseļojās ar saviem spēkiem. Bija gan liela depresija. Bija masveidīgs bezdarbs, bezpajumtnieki, bezgalīgas cilvēciskās ciešanas, bet toreiz sistēma, pēc ļoti grūtas fāzes, atguvās. 2008. gada rudenī izskatījās citādi. Pretēji 1929. gadam, 2008. gadā sistēma bija klīniskajā nāvē, un tai vajadzēja reanimāciju. Tas nebija nekāds vienkāršais vingrinājums. Tādēļ valdībām vajadzēja iejaukties, un privātie institūti bija jāglābj ar sabiedrisko naudu. Bet tas bija izdarāms tikai caur visu laiku vislielāko īpašumu pārdalīšanu, un proti – caur pārdalīšanu no apakšas uz augšu. Bet tas vēl nebija viss. Pēc šīs reanimācijas sistēma vēl bija jāuztur arī pie dzīvības. Un šo uzdevumu tad uzņēmās Centrālās bankas. Tās pacientam, tas ir – finansu industrijai, pasniedza divus medikamentus: no viena puses – radīja milzīgu daudzumu naudas un, no otras puses, par summu izsniegšanu prasīja arvien zemākus procentus. Cilvēkiem toreiz tika skaidrots, ka tas esot vajadzīgs, lai atkal uzkurbulētu ekonomiku. Šodien mēs zinām - tie bija meli! Lielākā daļa no tās naudas neiegāja reālajā ekonomikā, bet gan atkal ieplūda finansu spekulācijās un tikai turpināja uzpūst finansu tirgus. Normālais cilvēks no šīm biljonu summām neredzēja tikpat kā neko. Bet tā kā radušies burbuļi pēc kāda laika draudēja pārplīst, Centrālās bankas gāja vēl par soli tālāk. Stabilizācijas nolūkos tās iejaucās tieši tirgos. Tās uzpirka bezvērtīgos papīrus, lai bankas noturētu virs ūdens. Tās pārņēma sliktos kredītus, lai glābtu uzņēmējus no maksātnespējas. Tās uzpirka valsts aizņēmumus, lai neļautu iet bojā veselām valstīm. Tās uzpirka uzņēmēju aizņēmumus un stabilizēja uzņēmējus, lai gan tie vairs nebija “kredītu cienīgi”, un tiem patiesībā jau sen bija vajadzējis pasludināt bankrotu. Tās pirka akcijas, lai aizkavētu kursa krišanos un lielo investoru zaudējumus. Un tās pat pirka atvasinātos finanšu instrumentus - derivatīvus, tieši tos papīrus, kas 2007./2008. gada krīzē bija darbojušies kā ugunsgrēka paātrinātāji. Kam bija izdevīga šī sistēmas stabilizēšana? Tieši tiem, kas bija vainīgi krīzes izraisīšanā. Kopš 11 gadiem viņi ir ieguvēji, viņiem ir labums no šīs glābšanas. Un ne tikai tas. Viņi sev šo statusu pirms 11 gadiem vēl ir arī nodrošinājuši uz ilgu laiku. Viņi ir likuši politiķiem sevi pasludināt par sistēmiski nepieciešamiem un obligātiem, tātad – “Too big to fail”, un tā ir pacēluši sevi pār tiesībām un kārtību un pasludinājuši sevi par neaizskaramiem. Arī tā vēl nekad nav bijis, ka pasaules vislielāko finansu institūciju darbinieki, jau pirms vairāk kā 10 gadiem, var atļauties praktiski jebkuru, lai vai cik riskantu spekulāciju, un to drošā apziņā, ka tiem neļaus krist, bet vajadzības gadījumā garantēti izglābs. Līdz ar to mums šodien finansu sistēmā ir darīšana ar tādiem stāvokļiem, kā absolūtisms un patiesībā – pat vēl sliktāk. Absolūtismā ķeizariem un karaļiem bija savas ģeogrāfiski ierobežotas valstiņas. Turpretim finansu industrija šodien valda līdz pat šīs pasaules pēdējam stūrītim. Un tādēļ mūsu laikā sev vispirms ir jāuzstāda trīs jautājumi: 1. Kā mēs esam nonākuši tādā stāvoklī? 2. Kas mūs sagaida tuvākajā nākotnē? … un 3. visu izšķirošais jautājums: vai mēs tam esam padoti bez iespējām ko mainīt, vai arī mēs varam pret to kaut ko darīt? Iesāksim ar pirmo jautājumu: Kā mēs esam nonākuši tādā stāvoklī? Lai pareizi atbildētu uz šo jautājumu, ir jāzina, ka mums Eiropā ir vairāk kā 500 gadus veca banku sistēma, bet mūsu pašreizējā finansu sistēma ir ¾ gadsimtu veca (75 gadi), un tās saknes atrodas ASV. ASV, kas no Otrā Pasaules kara izgāja kā Zemes pirmā supervara, izlietoja savu toreizējo pārsvaru, lai 40-to gadu vidū visai pasaulei uzspiestu finansu sistēmu, kura vispirms ir derīga vienai nācijai un valūtai – ASV un tās dolāram. Šī sistēma pirmajos 3 gadu desmitos pēc Pasaules kara parūpējās par to, lai pasaule tiktu pārpludināta ar Amerikas precēm un valūtu. Šis, tā saucamais pēckara bums, bija sava veida zelta bedre vispirms jau bankām, jo varenais pieprasījums pēc kredītiem bankām piešķīra tikpat varenu peļņu. Kad tad 70-to gadu vidū šis bums sāka iet uz beigām, tad arī vieglās naudas pelnīšanas laiks bankām bija garām. Tagad kļuva redzams, cik stipras tās bija kļuvušas iepriekšējos gadu desmitos. Tās spieda politiķus atvērt tām jaunas iespējas naudas pelnīšanai un pieprasīja, lai tās atbrīvo no tiesiskajiem traucēkļiem. Un patiešām, politiķi padevās – un ne tikai ASV, bet visā pasaulē! Kopš 70-to gadu vidus sākās globālais deregulācijas process, par ko tika runāts jau iepriekš. Tas iezīmējās ar to, ka politiķi arvien vairāk atcēla finansu industrijai traucējošos tiesiskos šķēršļus. Visā 20. gadsimtā nav neviena cita politiķu un ekonomikas iedarbināta procesa kā šī deregulācija, kas tik fundamentāli un noturīgi būtu izmainījis dzīvi un turpinātu to formēt arī šodien. Absurdais tajā ir tas, ka šo procesu, lai gan tas jau gadiem nosaka mūsu visu dzīvi, lielākā daļa cilvēku praktiski nav pamanījusi. Un, proti, tādēļ, ka šis vairākums vai nu uzskata, ka finansu sektors uz tiem neattiecas vai arī tie tic, ka tik un tā nav viņu spēkos to saprast , un tādēļ tie domā, ka šis sektors ir jāatstāj profesionāļu ziņā. Taču tas ir fatāli nepareizs lietas vērtējums, kuru, dabiski, finansu industrija un politiķi veicina. Bet tas traucē cilvēkiem atpazīt patiesos sociālā un politiskā stāvokļa nožēlojamības cēloņus un uz tiem reaģēt, beidzot saņemot savu likteni savās rokās un kaut ko izmainīt. Taču vairākuma izturēšanās veidam ir arī viens attaisnojošs izskaidrojums. No vienas puses, mēs visi šodien esam pakļauti tik milzīgiem informācijas plūdiem, ka mums kļūst arvien grūtāk orientēties. Un no otras puses ir jāsaka: mūsu laikos lielākajai daļai cilvēku vienkārši trūkst laika intensīvāk nodarboties ar šīm, ne tik vienkāršajām lietām. Un tādēļ, ka tas ir tā, es gribu īsi ieskicēt deregulācijas procesu un svarīgākās iedarbības, ko tas ir sev līdzi atnesis. Un tā, no 1948.-73. gadam pasaule piedzīvoja jau minēto pēckara bumu, kad pasaules ekonomika apmēram ceturtdaļgadsimtu nepārtraukti auga. Šīs attīstības vislielākie izbaudītāji bija, kā teikts, bankas, kuras šo augšanu, vispirms jau ar saviem kredītiem uzkurināja un, tādējādi gadu no gada tās kļuva arvien varenākas. Kad pēc tam 70-ajos gados ekonomika atvēsinājās, arī banku bizness sašaurinājās. Tas tām, dabiski, nepatika, un tādēļ tās izmantoja savu varas stāvokli un spieda politiķiem iedalīt sev lielāku spēles telpu naudas nopelnīšanai. Šim nolūkam tās pieprasīja atvieglot likumus, kuriem tām bija jāpakļaujas, tas ir – pieprasīja deregulāciju. Sevišķi aktīvas 70. un 80. gados bija ASV un britu bankas, tātad Wall Street un City of London. Un tās saņēma palīdzību, kā mēs jau esam dzirdējuši, no diviem politiķiem, un tie ir – no Ronalda Reigana un Mārgaretas Tečeres. Tie abi atcēla arvien vairāk bankām traucējošos tiesiskos šķēršļus, kamēr Mārgareta Tečere 1986. gada oktobrī uzlika augstāko punktu ar savu, tā saucamo, Big Bang, tātad ar “pirmatnējo sprādzienu”, atceļot banku nošķiršanas sistēmu, tātad – normālo biznesa banku un investīciju banku nošķiršanu. Šī atdalīšana reiz tika ieviesta, lai pasargātu banku klientus. Tā aizliedza normālajām biznesa bankām spekulēt ar klientu noguldījumiem. Ar šo, vairākumam strādājošo ļoti svarīgo drošību, kopš Big Bang Lielbritānijā un kopš 1999. gada ASV nu ir cauri. Tā kā Mārgareta Tečere bez tam panāca, ka turpmāk arī ārzemju bankām ir jābūt spēkā tādiem pašiem noteikumiem, kā britu bankām, tad 80. gadu beigās City of London piedzīvoja milzīgu pieplūdumu un ātri attīstījās par vissvarīgāko globālo finansu centru blakus Ņujorkai. Tas savukārt radīja citu zemju finansu sektorā milzīgu spiedienu tā, ka lielākā daļa no tiem sekoja šim deregulācijas piemēram. Šādas attīstības sekas bija tādas, ko šodien apzīmē par pasaules ekonomikas finansializāciju. Tas nozīmē, ka finansu sektors auga ātrāk nekā visas citas ekonomikas jomas un pieņēma tādus apmērus, kādus līdz tam pasaule nebija redzējusi. Šīs finansializācijas divas vissvarīgākās seku parādības bija hedžfondu pieaugums un derivātu jomas bums. Kas šodienas pasaules stāvokli grib kaut nedaudz izprast, tam noteikti ir jāzina, par ko ir runā pie šīm abām parādībām. Tātad, vispirms par hedžfonds. Fondi vispārīgi ir uzņēmumi, kas savāc naudu no investoriem, lai to viņiem noguldītu un tādā veidā savairotu. Arī hedžfondi dara tieši to pašu, taču no parastajiem fondiem tie atšķiras vairākos punktos. Pirmā atšķirība attiecas uz to klientiem. Kas gribētu investēt hedžfondā kā privātpersona, tam ir jāpierāda savi ekstrēmi lielie īpašumi. Lielākā daļa cilvēku, kas savu naudu investē hedžfondos, pieder pie tā saucamajiem Ultra-High-Net-Worth-Individuals, tātad, pie šīs pasaules ultra-bagātajiem. Otrā atšķirība attiecas uz stratēģiju. Fondi lielākoties koncentrējas uz noteiktām noguldījumu jomām, piem., uz akcijām, aizņēmumiem vai uz nekustamiem īpašumiem. Savukārt hedžfondiem nav nekādu stingri noteiktu noguldījumu jomu. Viņu menedžeri nepārtraukti caurķemmē finanšu tirgus un pastāvīgi meklē iespējas sasniegt savu vissvarīgāko mērķi, kas ir – iespējami īsākā laikā sasniegt iespējami lielāku peļņu. Biežs hedžfondu stratēģijas smaguma punkts ir derības. Derības uz kursa vai cenu svārstībām, un protams, ne tikai uz izsitieniem uz augšu, bet arī uz izsitieniem uz leju. Tam sevišķi labi kalpo īstermiņa pārdošanas. Gribu to īsi paskaidrot. Piem., akciju tukšajā pārdošanā noguldītājs liek uz krītošu kursu. Viņš akcijas nepērk, lai vēlāk tās pārdotu ar peļņu par augstāku cenu, bet viņš tās aizņemas, tūlīt tās pārdod, tad nogaida, kad kurss ir krities, un tad atpērk tās atpakaļ un atdod atkal īpašniekam. Tādā veidā var izsist peļņu pat no akcijas kursa krišanās. Cits hedžfondu bieži lietots līdzeklis ir (Hebelung) – “svirošana”. Tas skan sarežģīti, bet pamatā tas ir pavisam vienkārši. Te hedžfonds noslēdz derības un aizņemas naudu, lai palielinātu savu derību ieguldījumu – bieži 30 līdz 40- kārtīgi. Citiem vārdiem runājot, - “svirošana” nenozīmē neko citu, kā spekulēšanu uz kredīta. Un līdz ar to mēs esam nonākuši līdz trešajai lielajai atšķirībai starp hedžfondiem un citiem fondiem, tas ir – gatavība uz risku. Ar savu ieguldījumu “svirošanu” hedžfondi uzņemas augstu risku, tātad, tā tie var dabūt ne tikai lielu peļņu, bet kļūdainas spekulācijas gadījumos tie var ciest arī ļoti lielus zaudējumus. Un, cik bīstami tas var kļūt – tas ir bijis redzams jau divas reizes. 1998. gadā kāds amerikāņu hedžfonds ar nosaukumu „Long-Term Capital Management“ “nospekulējās” valūtas jomā, un ar to pašu gandrīz nobruka visa globālā finanšu sistēma. 2008. gadā hedžfondi ar savām derībām bija izšķiroši dalībnieki pie tā, ka sistēmu varēja izglābt tikai caur valdību un centrālo banku iejaukšanos. Ceturtā atšķirība skar hedžfondu agresivitāti. Pamatojoties uz savu tirgus varu un uz īslaicīgo pelņu orientēto stratēģiju, viņi labprāt ķeras pie naidīgās pārņemšanas līdzekļa. Pie tam viņi aprij uzņēmumus pret to īpašnieku un līdzstrādnieku gribu, viņi nevada tos ilglaicīgi tālāk, bet tie “nogalina” uzņēmumus, ar peļņu pārdod to ienesīgākās daļas un atstāj aiz sevis drupu kaudzes. Piektā un sestā atšķirība starp hedžfondiem un normālajiem fondiem ir attiecīgi izvairīšanās no nodokļiem un necaurspīdīgums. Hedžfondu sēdeklis lielākoties ir šīs pasaules finanšu ārzonās, nodokļu paradīzēs, kur tiem nodokļos nav jāmaksā ne cents un kur, bez tam, tiem tiek sniegtas pilnīgas tiesības rīkoties pēc saviem ieskatiem. Tas atkal noved pie tā, ka īpašumu attiecības tur bieži ir ārkārtīgi necaurredzamas. Te rodas jautājums: vai hedžfondi nu ir kļuvuši par lielbanku konkurentiem? NĒ! Ir daudz ļaunāk! Tā kā hedžfondi drīkst operēt kā bankas, bet tās nav pakļautas tādiem ierobežojumiem, kā bankas, tad daudzas lielbankas ir nodibinājušas vai nu savus hedžfondus, vai arī tās liek visas tās darbības, kas tām ir aizliegtas, kārtot caur hedžfondiem. No otras puses, dažādi hedžfondi jau ir kļuvuši tik lieli, ka tiem jau pieder liela daļa no lielbankām. Tas nozīmē, ka starp hedžfondiem un lielbankām ir izveidojusies sava veida simbioze, kas vēl nekad neredzētā veidā ir veicinājusi varas koncentrāciju finansu sektorā, un tas – uz mūsu visu rēķina. Kamēr klasiskie spekulanti tomēr vēl ir mēģinājuši piedalīties uzņēmēju progresēšanā, hedžfondiem to labklājība ir pilnīgi vienaldzīga. Gluži otrādi, ja viņiem tas ir izdevīgi, viņi pat apzināti vada tos uz izputēšanu. Tas nozīmē, ka hedžfondi, kas mūsu laikā, blakus dažām lielbankām, ir pasaules vislielākās un varenākās finansu organizācijas, vairs nepilda ne ekonomiski, ne arī sabiedriski (sociāli) nekādas derīgas funkcijas. Tās kalpo tikai un vienīgi spekulantu bagātināšanai. Un šī bagātināšanās mūsu laikā notiek galvenokārt tādā sektorā, par kuru normālais pilsonis tikpat kā neko neuzzina, un tas ir – derivatīvu sektorā. Derivatīvu sektors pa šo laiku (ar atkāpi, ar distanci) ir finansu lietas vislielākā nozare, un tas jau divas reizes ir bijis atbildīgs par to, ka globālā finansu sistēma sevī gandrīz būtu sabrukusi. Un, neskatoties uz to, tas vēl šodien ir, pa lielākajai daļai, neregulēts un kalpo profesionālajiem finansu kazino zagļiem kā vissvarīgākā bagātināšanās platforma. Tātad jautājums: kas ir derivatīvi? Vārds derivatīvs nāk no latīņu darbības vārda derivare = atvasināt. Derivatīvi ir finansu produkti, kuru cena atvasinās no cita produkta cenas. Šis cits produkts var būt vienalga kas, piem., kāda izejviela, kāds akciju kurss vai arī nodokļa lielums. Pie derivatīviem der uz to, ka bāzes jeb pamata vērtība vai nu ceļas vai krīt (fjūčersi). Tas nozīmē, ka pamatā derivatīvs nav nekas cits kā derība! Un lai saprastu, kā šādi derivāti varēja kļūt tik svarīgi, ka šodien tie izšķiroši nosaka visas pasaules finansu notikumus, es gribētu ar jums iztaisīt mazu domu eksperimentu. Tādēļ jums ir jāiztēlojas pasaules ekonomika kā liels tirgus, kur zemnieku piedāvā savas preces, kur starpnieki uzpērk šīs preces un beidzot tālāk pārdod tās atsevišķiem tirgotājiem. Blakus šim tirgum atrodas banka, kas pilda klasisko bankas funkciju – tātad izdod kredītus un, proti, zemniekiem un dažādiem tirgotājiem. Šīs bankas darbība noris labi tik ilgi, kamēr zemniekiem iegūst pietiekami daudz lauku, starpniekiem - pietiekami mašīnu un atsevišķie tirgotāji - nomaksājuši savu veikalu izveidošanu. Tad bankas kredītu izsniegšana apstājas. Zemniekiem gan reizēm ir vajadzīga jauna tehnika, starpniekiem reizēm jaunas mašīnas un atsevišķie tirgotāji pa reizei pārbūvē savus veikalus – bet ar tiem banka vairs nevar izvērst nekādu lielo biznesu. Šādā situācijā baņķierim ienāk prātā ideja. Viņš lielajā tirgū atver savu stendu un tur piedāvā derības. Vispirms viņš liek priekšā derēt uz to, vai kādu dienu tirgū tiks pārdots vairāk ābolu vai kartupeļu. Kad derību bizness sāk ieskrieties, viņš liek tiem derēt, kuras ābolu šķirnes tiek vairāk pārdotas, un pēc kāda laika viņa “bizness” attīstās tik labi, ka viņš visu laiku izliek arvien jaunas derības. Vai labāk pārdosies sarkanie vai zaļie āboli, iekšzemes vai importa, ar lielu vai ar mazu serdi? Un patiešām: baņķiera plāns iet augšup. Arvien vairāk zemnieku un tirgotāju, un arī arvien vairāk tirgus apmeklētāju piedalās viņa derību biznesā. Tā pamats – derības ir vienkāršas, tur nav vajadzīgs nekāds darbs, tikai derību iemaksa. Un bez tam – ar derībām var ātri iegūt lielas summas. Taču tas viss nepaliek bez sekām. Ar laiku arvien vairāk zemnieku un tirgotāju pamet savu pamata nodarbošanos. Preču kvalitāte tirgū pastāvīgi pasliktinās. Un beigās dažas zemnieku saimniecības, transporta parki un atsevišķie veikali sāk izjukt. Bez tam atkarībai no derībām ir vēl tālākas sekas - daži zemnieki un tirgotāji apzogas un bankrotē. Bet nedaudzi tie, kas koncentrējas uz derībām, iegūt milzīgu peļņu un pamet savu nodarbošanos, lai kļūtu par profesionāļiem “zagļiem”. Bet vislielākā ieguvēja – un tas ir visizšķirošākais – ir banka, kura jau no paša sākuma ir nopelnījusi no katras atsevišķās derības, un kura, pamatojoties uz savu informācijas apsteigšanu, beigās valda pār visiem dalībniekiem un var šo spēli savam izdevīgumam bezgalīgi manipulēt. Un tieši tāda ir situācija, kādā mēs visā pasaulē šobrīd atrodamies. Derivātīvu pārplūšana ir novedusi pie tā, ka iznīkst reālā ekonomika, bet derību kazino griežas kā vēl nekad. Un rezultāts ir tās, ka maza daļiņa cilvēku – baņķieri un profesionālie zagļi – kļūst arvien bagātāki un nosaka notiekošo, kamēr lielajai masai ir bezpalīdzīgi jānoskatās, kā tās dzīves standarts pakāpeniski grimst arvien zemāk. Kas tagad domā, ka tas viss ir galīgi atmetami, tas vēl neko nav dzirdējis par ko daudz ļaunāku, nekā visi derivāti – tas ir – kredītu izkrišanas apdrošināšanu, ko amerikāņu lielinvestors Warren Buffett jau 90-jos gados ir apzīmējis par finansiālo masu iznīcināšanas ieroci, un kas atklāj visu šodienas finanšu pasaules nekaunību un sirdsapziņas trūkumu. Šo kredīta izkrišanas apdrošināšanu 90-jos gados izgudroja J.P.Morgana baņķieru komanda, un tā jau 2 reizes ir izšķiroši novedusi pie tā, ka globālā finansu sistēma gandrīz kolabēja. Lai saprastu, kā funkcionē kredīta izkrišanas apdrošināšana, iztaisīsim vēl vienu īsu domu eksperimentu. Iztēlojieties sekojošo: Jums bankā ir kāda nauda, un Jūs gribat no tās zināmu summu dot kādam uzņēmumam kā kredītu. Tādēļ Jūs ar uzņēmumu noslēdzat līgumu, kur ir atrunātas visas detaļas. Lai būtu pavisam droši, ka Jūs noliktajā laikā savu naudu ar visiem procentiem dabūsiet atpakaļ, Jūs aizejat uz citu banku, un liekat apdrošināt savu kredītu. Tas nozīmē, ka Jūs tai bankai samaksājat noteiktu summu, bet banka par to Jums garantē, ka pat tad, ja uzņēmums šajā kredīta laikā bankrotētu, Jūs savu naudu dabūsiet atpakaļ. Tās visas ir skaidras vienošanās, kas nevienam nekaitē, bet noder visām darījuma pusēm un ļauj Jums mierīgi gulēt. Bet tagad spēlē ienāk baņķieri no J.P.Morgana. Viņu kredīta izkrišanas apdrošināšanas līgumu var noslēgt ne tikai kredīta devējs, bet gan jebkura persona vai institūcija, kas nav piedalījusies kredīta izsniegšanā. Un vēl ne tikai vienā bankā, bet vienalga, cik bankās. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka finansu amata profesionāļi, kuriem ir vairāk informācijas nekā citiem tirgus dalībniekiem, uzreiz sāk meklēt uzņēmumus, par kuriem tie pieņem, ka iespējamā kārtā, tie nebūs spējīgi atmaksāt savus kredītus, un tie uzreiz noslēdz uz šo vairākas kredīta izkrišanas apdrošināšanas. Un tikai tam jau ir varenas sekas. Tas rada to, ka zaudējums kāda skartā uzņēmuma faktiskā sabrukuma gadījumā daudzkāršojas, jo kredīta izkrišanas apdrošināšanas jākompensē (jāapmaksā) ne tikai kredīta devējam, bet gan visiem tiem, kas ir noslēguši kredīta izkrišanas apdrošināšanu. Bet tas iet vēl tālāk. Tā vietā, lai gaidītu kāda uzņēmuma maksātnespēju, vai cerētu uz to, lielinvestori, pamatojoties uz savu tirgus varu, var tam pat “piepalīdzēt notikt”. Viņi var paātrināt kāda uzņēmuma lejupeju vai, ekstrēmā gadījumā, pat paši to izsaukt. Un tā, kam ir ļoti daudz naudas, tas var rīkoties sekojoši: tas sameklē sev uzņēmumu, kas nestāv uz stingrām kājām, tad masveidīgi noslēdz uz to kredīta izkrišanas apdrošināšanas līgumus, beigās viņš uzņēmumu nopērk, nogalina un iztaisa no tā drupu kaudzi. Sekas: uzņēmums ir bankrotējis, darbavietas neatsaucami iet zudumā, bet posta izsaucējs iekasē sev naudu. Ārā esošais tam nespēj noticēt, bet finansu sistēmā tā ir prakse. Tam ir divi slaveni piemēri: ASV Tirdzniecības ministrs Wilburs Ross, kas tagad, Trampa laikā, ir Tirdzniecības ministrs, šādā veidā ir nopelnījis miljardus, un Baraka Obamas pēdējo vēlēšanu pretspēlētājs Mits Romnijs tieši tāpat ir viens no šādiem pelnītājiem. Un bez tam, šāda dilemma ir notikusi arī 1998. gadā hedžfonda Long-Term-Capital-Management gadījumā. Kad tas nonāca grūtībās, uz viņu tika noslēgti tik daudzi kredīta izkrišanas apdrošinājumi, ka to izmaksāšana noveda pie grīļošanās visu finansu sistēmu. Lai to noturētu pie dzīvības, toreiz palīgā metās daudzas skartās Volstrītas bankas un izglāba to hedžfondu. Tātad, tām bankām toreiz būtu vajadzējis kredīta izkrišanas apdrošināšanai samaksāt apmēram vienu miljardu, bet tā vietā tās nopirka par 4 miljardiem to hedžfondu, kā dēļ atkrita šādas pretenzijas. 2008. gadā tā spēle atkārtojās ar Amerikas apdrošināšanas gigantu AIG. Tajā gadījumā nepieciešamās summas bija tik augstas, ka bankām tās prasības bija par augstu, un vajadzēja iejaukties valdībai un Centrālajai bankai, lai aizbāztu radušos caurumu. Abi gadījumi rāda: kredīta izkrišanas apdrošināšana ir ne tikai kaitīga tautsaimniecībai un postoša, jo tā atsevišķiem tirgus dalībniekiem ļauj bagātināties par postu citiem. Tā ir arī augstākajā mērā bīstama, jo tai ir potenciāls nogāzt visu sistēmu. Un, neskatoties uz to, līdz pat šai dienai nekas nav uzsākts pret šo kredīta izkrišanas apdrošināšanu, ir gluži otrādi – tās apjoms ir pat palielinājies, un šodien ir pat hedžfondi, kas ir specializējušies uz tās lietošanu. Tātad, tik daudz par to, ko ir izraisījusi deregulācija. Tā globālo finansu sistēmu ir ne tikai pārvērtusi par vienu lielu kazino, bet par haizivju baseinu, kur darbojas tīrs finansu darvinisms. Kam ir nauda un, līdz ar to vara, tas var citiem uzņēmējiem pilnīgi legāli radīt zaudējumus, tos “nogalināt”, izpostīt, un caur to sevi netraucēti darīt bagātu. Un vēl vairāk – kam ir zelts un vara, tam par visu peļņu, ko viņš pie tam sev sagādā, tikpat kā nav jāmaksā nodokļi, jo visapkārt ir radīts pietiekams daudzums likumīgas aizbēgšanas caurumu, lai pavisam lielajiem atvērtu pieeju pie šīs pasaules ārzonu oāzēm. Par to, cik tālu iet šī pilnīgi likumīgā izvairīšanās no nodokļiem, šajā vietā tikai viens piemērs: pasaules koncerns Amazon pagājušajā gadā ir dabūjis gatavu to, ka tas vairs nemaksā nekādus nodokļus, un vēl ir licis Amerikas valstij sev atmaksāt atpakaļ pat vairākus simtus miljonus dolāru. Citiem vārdiem runājot, Amazon ir ieviesis negatīvo nodokļu principu. Un kam šajā vietā prātā vairs neienāk nekas cits, kā vārds “asociāli”, tam es varu tikai piekrist. Te darbojas parazīti, kuru rijība nepazīst nekādas robežas un kam cilvēciskās vērtības, kā kauns, pieklājība vai līdzjūtība, ir svešas. Un tagad paskatīsimies deregulācijas otru pusi. Ko šī deregulācija ir atnesusi strādājošajiem cilvēkiem? Tieši pretējo! Caur arvien lielākajiem kaitējumiem sistēmai, valstīm vai labāk teikt – valstu “mājsaimniecībām” jeb ekonomikai, tika un tiek atrautas jau ievērojamas summas, un tās sistēmas glābšanas, kā mēs jau esam dzirdējuši – ir aprijušas milzīgas nodokļu summas. Un šīs milzu summas valdības un likumdevēji nav uzlikuši uz tiem, kas šos kaitējumus ir izsaukuši – tātad šiem spekulantiem, bet gan – šo spekulāciju upuriem, un tas ir – strādājošajiem cilvēkiem, un, proti, taupības politikas veidā. Pagājušo gadu taupīšanas politika nozīmē neko citu, kā to, ka visa krīzes finansiālā nasta tika uzkrauta tiem, kuri nemaz un pilnīgi nemaz nav piedalījušies šīs krīzes izraisīšanā, bet gluži otrādi – ir iznesuši tās vislielāko slogu. Un tas vēl nav pagājis garām! Tieši šī politika šobrīd tiek forsēta tālāk un caur papildus mēriem tiek pastiprināta. Un tas liek nākotnē sagaidīt vēl ko daudz ļaunāku. Tas nozīmē, ka mums ir jārēķinās ar to, ka priekšā esošajā periodā uz mums visiem nāks citi jauni, vēl drastiskāki un vēl stiprāki uzbrukumi mūsu dzīves standartam. Lai parādītu, kā izskatīsies šie uzbrukumi, es gribu izcelt trīs punktus: 1. skaidrās naudas atcelšana, kas mūs sagaida, 2. ģenerāluzbrukums vidusslānim caur jauno “platformas ekonomiku” un 3. marša turpināšanās uz negatīvo nodokļu politiku. Es sākšu ar pēdējo punktu, ar negatīvajiem nodokļiem, kas šeit, Šveicē ir ieviesti jau kopš kāda laika, un kas pavisam droši mūs visus pavadīs tālāk nākotnē un pieņems vēl būtiski asākas formas. Ar šiem negatīvajiem nodokļiem - kas attiecas uz naudu - mēs dzīvojam vienā absolūti vienreizējā laikā. Runājot par negatīvajiem nodokļiem – tas ir fenomens, kāda nav bijis visā 5000 gadus ilgajā naudas pastāvēšanas vēsturē, un piedevām vēl par fenomenu, kas pastāvošās nauda sistēmas funkcionēšanu pilnīgi nostāda ar kājām gaisā. Negatīvo nodokļu princips ir vienreiz konsekventi jāpārdomā un ir sev jānoskaidro, ko tad tas nozīmē. Tam, kas naudu aizdod, tas nozīmē, ka beigās viņš saņems atpakaļ mazāk, nekā ir aizdevis. Bet kas mūsu sabiedrībā, mūsu naudas sabiedrībā, brīvprātīgi ielaistos uz tādu darījumu, uz darījumu, par kuru viņš jau no paša sākuma zinātu, ka viņš zaudēs? Ir kāds tāds! – Centrālās bankas! Taču tam, kas naudu aizņemas, negatīvajiem nodokļiem ir pavisam cita iedarbība! Viņam tas nozīmē, ka beigās ir jāatdod mazāk naudas, nekā sākumā bija saņēmis. Bet tas taču nenozīmē neko citu, kā tādā režīmā teorētiski varētu veidot ienākumus, nemaz nestrādājot, tikai taisot te, šur un tur parādus! Un ir kāds, kas to var, un kas to arī dara – ultra bagātie! Bet, ja nu kāds normālais pilsonis tagad iet uz banku un tur lūdz kredītu, tad viņam pavisam droši šie negatīvie nodokļi nepienāksies, pat, ja viņš ļoti pieklājīgi tos sev lūgtu. Negatīvie nodokļi uz normālo cilvēku attiecas tikai tad, kad tas paskatās uz savu kontu. Tad viņš redzēs, ka viņam caur negatīvajiem nodokļiem tiek atņemta daļa no labā ticībā bankai kā uzticības personai nodotās naudas. Arī te darbojas tas pats princips, kas pie visiem jauninājumiem, kuri tika ieviesti šīs deregulācijas sakarā: kamēr lielajiem rodas peļņa, parastais pilsonis tā efektu sajūt augstākais, kā zaudējumu. Un tomēr rodas jautājums - vai uz ilgu laiku tas var tā labi turpināties. Jo galu galā, šie negatīvie nodokļi pakāpeniski grauj no iekšienes šo, 5000 gados izaugušo banku sistēmu. Atbilde uz šo jautājumu ir skaidra un viennozīmīga: nē! Tā tas nevar iet tālāk. Bet kādēļ tad vispār tika ieviesti negatīvie nodokļi? Ja visā naudas pastāvēšanas vēsturē bija iztikts bez tiem, un ja pie tam vēl zina, ka beigās tie izpostīs visu sistēmu? Tam ir relatīvi vienkāršs, bet ļoti atskurbinošs pamats - aiz tīrā izmisuma, jo vairs nepastāv nekāda cita iespēja, mākslīgi uzturēt pie dzīvības šo sistēmu. Negatīvie nodokļi nav nekas vairāk vai mazāk, kā apliecinājums tādas finansu sistēmas pastāvēšanai, kas normālas, parastas funkcionēšanas apstākļos vairs nav dzīvotspējīga. Bet to, ka neskatoties uz to, tiek darīts viss, lai visos apstākļos un ar visiem līdzekļiem sistēmu noturētu pie dzīvības, pierāda nākamais pasākums (solis), kas ir negatīvo nodokļu sekas. Progresējoša skaidrās naudas likvidācija, kas jau ilgāku laiku mūs visus pavada. Šo skaidrās naudas likvidāciju forsē galvenokārt divu iemeslu dēļ: lai cilvēkiem nogrieztu izbēgšanas ceļu no negatīvajiem nodokļiem un, lai viņus nākamajās vētrās labāk varētu uzraudzīt un kontrolēt. Ir ļoti svarīgi šo skaidrās naudas likvidēšanu pareizi izprast, tādēļ šeit vēl pāris iemesli. Visā pasaulē nauda pastāv divos veidos: kā skaidrā nauda - monētas un banknotes, un otrs veids – kā “grāmatu” jeb bezskaidrā nauda. Šodien vairs gandrīz tikai elektroniskā formā. Abas naudas formas eksistē blakus un līdztiesīgi. Tas nozīmē: vai es maksāju ar skaidro naudu vai ar bezskaidrās naudas maksājumu – ar pārskaitījumu, ar kredītkarti vai caur mobilo telefonu, vienmēr summa, kas man ir jāsamaksā, paliek vienāda. Un tomēr starp abiem procesiem pastāv fundamentāla atšķirība. Skaidrās naudas maksājumos piedalās divas “partijas” - pircējs un pārdevējs, un vairāk neviens. Bet bezskaidrās naudas maksājumos ir citādi. Tur bez pārdevēja un pircēja vienmēr piedalās vēl trešais, un tas ir – finansu pakalpojuma sniedzējs. Tātad, kāda banka vai kredītkaršu institūcija vai interneta maksājumu kalpotājs. Šis trešais zina ne tikai par visām maksāšanas norisēm, bet viņš šīs informācijas var arī nodot tālāk. Piemēram, ieinteresētajiem uzņēmumiem vai arī valsts organizācijām. Mums visiem tas nozīmē, ka katrs atsevišķais maksājums, kurā mēs piedalāmies, tiek reģistrēts. Mēs tiekam pilnībā caurgaismoti, izkontrolēti un novēroti. Un tā kā Centrālās bankas jau nākamajā krīzē noteikti būs spiestas vēl vairāk pazemināt nodokļus, tad mūs sagaida sekojošais: kamēr mēs savu naudu uzticēsim finansu institūcijām, mums pat pie mazākām summām vairs netiks maksāti nekādi procenti, bet tie tiks novilkti. Un kā pretvērtība paliktu tikai iespēja likt sev izmaksāt skaidrā naudā. Bet tieši šī izeja caur skaidrās naudas likvidāciju mums tiks nogriezta. Un tas nozīmē, ka mums vairs nebūtu nekādu iespēju aizstāvēties pret Centrālbanku norīkotu daļēju atsavināšanu caur negatīvajiem nodokļiem. Kas tagad domā, ka tā ir pārāk drūma nākotnes vīzija, jo vēl jau skaidrā nauda nav likvidēta, tam vajadzētu apskatīt priekšlikumu, par kuru pasaules visvarenākā finansu organizācija – Starptautiskais Valūtas Fonds (IWF) ir runājis jau 2018. gadā. IWF Plāns paredz visu esošo naudas daudzumu sadalīt divās paralēlās valūtās. No vienas puses skaidrā nauda, no otras puses – elektroniskā nauda, bet uz skaidro naudu uzlikt soda nodokļus. Tas nozīmē, ka pērkot būtu vairāk jāmaksā ar skaidro naudu, nekā maksājot ar bezskaidro. Šāda, valsts norīkota skaidrās naudas vērtības pazemināšana, absolūti droši novestu pie spēcīgas sabiedriskās pretošanās. Taču kā valsts, tā arī finansu elite pagātnē vairāk kā vienu reizi ir parādījušas, ka tad, ja runa ir par pastāvošās finansu sistēmas noturēšanu, tās ir gatavas ķerties pie arvien ekstrēmākiem līdzekļiem. Katrā ziņā, šādu soda nodokļu noteikšana būtu visiedarbīgākais veids, kā novest pie skaidrās naudas gala. Ātri, efektīvi un pāri visām zemju robežām. Labi, es ceru, ka Jūs vēl neesat pilnībā iegrimuši depresijā, jo man ir vēl viens punkts, un tas ir frontālais uzbrukums vidusslānim. Tas ne tikai stāv mums priekšā, bet tas jau ir ievadīts un tas jau ir maksājis eksistenci vienai daļai no vidusslāņa. Runa ir par platformu ekonomiku. Pie platformu ekonomikas pieder visi uzņēmumi, kas lieto internetu kā digitālo platformu. Daļēji tehniskām inovācijām, lielākoties IT jomā, bet galvenokārt mākleri un starpniecības kalpotāji. Pie pirmās grupas skaitās koncerni, kā Microsoft un Apple, , pie otrās tādi kā UBA, Airbnb, Booking.com vai Amazon. Apskatīsim Amazon. Uzņēmumu 1994. gadā nodibināja imformātiķis Jeffs Bezos, kurš toreiz kā viens no pirmajiem atpazina iespējas, ko piedāvā internets kā tirgus platforma. Amazon sākās kā online-grāmatu tirdzniecība, tad īsā laikā eksplodēja, un šodien tas jau ir globāli vadošais online tirgotājs. Amazon ir ne tikai padarījis Jeffu Bezos par visbagātāko pasaules vīru, tas ir nodibinājis arī jaunu biznesa kultūru, kura strauji izplatījās, un šodien tā tālejoši veido platformas ekonomiku. Milzīgie panākumi pievilināja lielu skaitu lielinvestorus, kam pieder milzīgas naudas summas un kas domā tikai ekstrēmos par to, kas attiecas uz peļņu un arī uz metodēm, ar kādām šī peļņa ir jāsadabū. Tā kā internets operē pa visu pasauli, tad platformu ekonomikas uzņēmumi ātri izplatās pāri nacionālajām robežām. Viņu tirgus, kā pie klasiskajiem uzņēmējiem, nav vispirms reģionāls, vēlāk nacionāls un tikai beigās – starptautisks. Šis tirgus no paša sākuma aptver visu pasauli. Šis mērķis - globālā tirgus ieņemšana , kas sola vislielāko peļņu, liek lielinvestoriem savus platformas uzņēmējus bieži spiest uz nežēlīgu cīņu par tirgus pārvaldīšanu. Bieži viņi gadiem ilgi rēķinās ar lieliem zaudējumiem tikai tādēļ, lai savus konkurentus vai nu iedzītu bankrotā un tos pārņemtu vai uzspiestu tiem savus noteikumus. Pie tam viņu upuri ir ne tikai citi platformu koncerni, bet arī vidusslāņa uzņēmumi. Piemēram, amatniecības, gastronomijas, hoteļu saimnieki vai transporta uzņēmumi. Tie visi caur cenu dempingu tiek spiesti pieslēgties platformas uzņēmumiem un pakļauties viņu diktātam. Ja viņi to nedara, tad viņiem draud smagi zaudējumi un beigās bieži – bankrots. Par brīdinošu paraugu visiem vidusslāņa uzņēmējiem vajadzētu kalpot Booking.com vai Flixmobility. Booking.com internetā var atrast zem nosaukuma Booking.com, bet arī zem Expedia un Trivago un tie galvenokārt ir vidutāji hoteļu rezervācijā. Booking.com ik gadus maksā vienu miljardu Googlei, lai Booking.com sludinājumi pēc iespējas parādītos internetā pirms konkurences, kad uzklikšķina uz kāda hoteļa nosaukuma. Tādā veidā booking.com ir izdevies pievākt sev varenu daļu no pasaules hoteļu biznesa kā vidutājiem. Tam ir fatālas sekas attiecībā uz vidējiem un mazajiem hoteļu uzņēmumiem. Booking.com rezervēšanas gadījumā tiem diktē savus noteikumus un tostarp arī to, ka rezervācija pat īsi pirms salīgtā termiņa var tikt atteikta. Lielajiem hoteļu uzņēmumiem tas nenozīmē neko, bet mazajiem viesu namiem ilgstoši ar to sadzīvot ir ļoti grūti. Bet problēma ir tā, ka mazie un vidējie hoteļu uzņēmumi nevar atļauties to, ko var Booking.com. Pat, ja tie internetā atver mājas lapu, tad tā parādās kaut kur dziļi apakšā, un lielākā daļa klientu piedāvājumu atrod augstāk, zem Booking.com un rezervē hoteļa istabas caur platformu, jo tā jau piedāvā klientiem arī priekšrocības. Un līdzīgi kā ar Booking.com notiek arī gastronomijas jomā, kur platformas, kā piemēram Foodora šobrīd uzrāda neticamu pieaugumu. Arvien vairāk cilvēku, un visvairāk jau pilsētu blīvi apdzīvotajos rajonos, šodien pasūta sev ēdienu caur šīm platformām; tās viņu pasūtījumus nodod tālāk maziem ģimenes restorāniem, protams, pret starpniecības naudu. Bet šie mazie ģimenes uzņēmumi konkurē ar ķēdēm, kas savukārt pieder investoriem, kas stāv aiz platformām, un kas, dabiski, arī tiek viņu apkalpoti. Tas nozīmē, kā šeit starp mazajiem restorāniem un mazajiem kiosku piedāvātājiem, piemēram, rodas sacensība ar ķēdēm, kas patiesībā nav nekāda sacensība, jo daudzajiem ģimenes uzņēmumiem ilgstošā laikā nav nekādu izredžu pret ķēdēm. Cits un pēdējais brīdinošais piemērs ir Flimobility jeb agrāk Flixbus. Šis uzņēmums tika nodibināts tikai pirms 6 gadiem, un tam pašam nepieder neviens buss, šodien pārvalda vairāk kā 80% no vācu un ap 60% no Eiropas autobusu uzņēmumiem. Tas izveidojās tādēļ, ka finansiāli ļoti spēcīgi partneri tam (Flix) atļāva ienākt autobusu uzņēmumos ar nedzirdētām dempinga cenām, tā arvien vairāk nospiežot tos ceļos, un tādējādi piespiežot tiem kļūt par Flixmobility līdzstrādniekiem. Viņiem būt par dalībniekiem nozīmē to, ka par katru pārdotu biļeti viņiem ir jādod zināma maksa Flixmobility. Un, kas attiecas uz uzņēmuma darbības brīvību, tad tā ir atkarīga no platformas uzņēmuma. Šādas platformu ekonomikas attīstības upuri ir ne tikai mazie un vidējie uzņēmumi, bet arī tie, kas savu darbaspēku nodod platformu uzņēmumu kalpošanā. Tā kā šie platformu uzņēmumi oficiāli ir nevis darba devēji, bet gan tikai vidutāji, tad viņu pienākums nav rūpēties par darba aizsardzību un apdrošināšanu. Tā sekas lielākoties ir šķietama patstāvība bez jebkādas sociālās nodrošināšanas, un tas, pie tam, ar viszemākajiem ienākumiem. Upuris ir arī visa sabiedrība, jo platformu uzņēmumi bieži gan mērķē uz ļoti lielu apgrozījumu, bet, kā likums, tie praktiski nemaksā nodokļus, jo tie strādā starptautiski un savu firmu sēdekļus gandrīz vienmēr novieto ārzonu nodokļu paradīzēs. Labi, kopš 2007./2008. gada pasaules finansu krīzes, Centrālo banku sistēmā iepumpētā, un par arvien zemākiem nodokļiem lielinvestoriem aizdotās ārkārtīgi lielās naudas summas, ir devušas šai platformu ekonomikai vēl papildus vēju burās. Un tā kā globālā ekonomika tikai rāpus atkal ir atguvusies un ražojošajā biznesā nebija sagaidāma nekādā pārāk lielā peļņa, tad ievērojama daļa no jaunradītās naudas ieplūda spekulācijai tā saucamajos “start-up” uzņēmumos. Tur to uztvēra jauni, kreatīvi informātiķi, kuriem tā palīdzēja īstenot viņu idejas, kuras, tikko kā parādījās panākumi, tika uzpirktas, kompensētas vai tie tika nodarbināti tikai kā līdzīpašnieki, lai sagatavotu vietu tēraudcietajiem tirgus profesionāļiem. Es esmu pārliecināts, ka daudziem no šiem jaunajiem dibinātājiem nebija ne jausmas, kādas sekas reiz būs viņu idejām, kuras tie pašpārliecināti izjuta kā progresu – ka viņi veicinās vidusslāņa daļas iznīcināšanu, radīs zemu atalgotu darbinieku masas, izpostīs pagātnes sociālos sasniegumus un atbalstīs mūsu laika vissliktāko parādību – sociālās nevienlīdzības eksplozijas vētrainu attīstību. Labi. Pēc tam, kad es tagad jums esmu, varbūt, uzjundījis prātus ar tik daudzām trakām lietām, mēs esam nonākuši pie visu izšķirošā, trešā jautājuma. Vai mēs esam nevarīgi nodoti šo darboņu rīcībā, vai arī mēs varam kaut ko pasākt tam pretī? Lai arī šajā vietā, pēc visas šīs satriecošās informācijas, var izskatīties dīvaini, tomēr es esmu pārliecināts, ka mēs patiešām varam kaut ko pret to pasākt. Dabiski, ne atsevišķi, jo atsevišķi mums pret tik koncentrētu pārspēku nav pat iespējas ēnas. Un arī kā grupai mums būs grūti kaut ko likt pretī šim pārspēkam. Bet ir kaut kas, kas spēlē par labu mums, kas mums, iespējams, dod pavisam īpašu un, proti, vēsturisku iespēju. Un tas ir šis laiks, kurā mēs dzīvojam. Tā kā pastāvošā sistēma spēj tikt uzturēta tikai caur šādiem pasākumiem, kas pasliktina cilvēku dzīves standartu, tad vairums cilvēku mums priekšā esošajā laikā nonāks arvien asākā konfliktā – gan ar mazākumu, kas grib uzturēt šos sistēmu, gan arī ar pašu nepareizajiem priekšstatiem. Un tieši šis konflikts paaugstinās gatavību tikt skaidrībā ar sistēmu un ar jautājumiem, kas sakarā ar to rodas. Un tā, ja izdotos lielajam vairumam cilvēku likt saprast – vismaz pamatvilcienos - pašreizējo naudas un finansu sistēmu, tad varētu arī izdoties caur fundamentālu, sabiedrisku apvērsumu radīt jaunu, citādu sistēmu, kas kalpotu nevis 1 %, bet gan cilvēku lielākajai daļai, un kas spētu naudu padarīt ar produktu, kas nevalda pār cilvēkiem, bet kuru pārvalda cilvēku vairākums. Tādēļ, pēc manām domām, viens no mūsu laika vissvarīgākajiem uzdevumiem ir - izlietot uz mums nākošo konfliktu un apskaidrot cik vien iespējams daudz cilvēkus par pašreizējās naudas sistēmas raksturu un funkcionēšanas veidu. Lai tādējādi atvērtu vārtus citai sistēmai, tādai, kas kalpotu nevis mazākumam, bet gan vairākumam, un kas nebūtu uzbūvēta uz alkatības, uz dzīšanās pēc varas un uz Zemes resursu izlaupīšanas un noplicināšanas, bet uz šo resursu mierīgas, saprātīgas un sociāli pieņemamas lietošanas pamatiem – par labumu mums visiem. Ja mans referāts tam ir pielicis kaut mazu daļu, tad šis referāts ir izpildījis savu mērķi. Paldies! Paldies! Ivo Saseka noslēguma vārds: Ernsts Wolfs! Brīnišķīgi, wow! Super! Es domāju, ka tas nebija mazs devums, tas bija fundamentāli svarīgs devums. Jo tādi vārdi – nekad tos neesmu sapratis. Kādas derības? – Punkts, vai ne? Jā, nu vājprāts, vai ne? Pat par deregulāciju nekad nebiju dzirdējis. Putna brīvība likuma priekšā krāpniekiem! Vai es pareizi esmu sapratis? Un tā, mēs tagad esam dzirdējuši par lietām, kas ir tik krasas, te var tikai atkal teikt: justīcija – ejiet, ejiet klāt tiem maisiem, maksājiet savu cenu, kodiet skābajā ābolā, tādēļ jūs to amatu esat izvēlējušies. Tā tagad nav mūsu lieta, bet mēs tikai izskaidrojam. Tā bija brīnišķīga vīzija, paldies! Paldies, Ernst Wolf, arī par šo izeju, mēs to darīsim! Paldies, paldies! O.k.!

no --

Avoti: www.anti-zensur.info