22. AZK: „Sataniskās rituālās vardarbības kontroles sistēma sadarbībā ar slepenajiem dienestiem” no Sandra Raš, Šantala Frai un Marsels Polte

15.01.2026 | www.kla.tv/40041

Sandras Raš īsa biogrāfija Sandra Raš (Rash) ir rituālās vardarbības izdzīvotāja no Vācijas. Viņa un viņas māsa Antje uzauga sātanistiskā ģimenē. Jau bērnībā viņas tika pārdotas pedofiliem un smagi izmantotas. Sandra un viņas māsa bija spiestas piedalīties daudzos sātanistiskos rituālos. Tajos notika upurēšana un kanibālisms. Abas māsas tika sistemātiski šķirtas viena no otras, tāpēc viņas pārtrauca saziņu. Liz Wieskerstrauch filmā „Höllenleben” [Elles dzīve], kas balstīta uz Guido Grandt pētījumiem, Sandra un Antje atsevišķi un bez iepriekšējas saskaņošanas liecina par vieniem un tiem pašiem rituāliem visos sīkumos. Pirms tam desmit gadus viņas nebija sazinājušās. Viņu detalizētajā stāstījumā ir runa par Antjes rituālajām dzemdībām, pēc kurām bērns tika nogalināts. Filma „Höllenleben – Der Kampf der Opfer: Ritueller Missbrauch in Deutschland” [Elles dzīve – upuru cīņa: rituāla vardarbība Vācijā] tika pārraidīta 2003. gadā ARD televīzijā. Tajā upuri stāsta par rituālo sātanisko vardarbību. Viņi nosauc rituālās vardarbības vietas un vainīgos. Tomēr filmai nesekoja mediju sašutums, un policija pēc dažiem gadiem izmeklēšanu pārtrauca. Neviens netika saukts pie atbildības par šiem šausmīgajiem noziegumiem, nemaz nerunājot par notiesāšanu. Ir acīmredzams, ka šo šausmīgo noziegumu izmeklēšana un juridiskā izskatīšana nebija vēlama. Pašlaik filma ir izdzēsta no ARD mediatēkas un ir atrodama tikai privātos kontos. Sabiedriskie mediji ir attālinājušies no sātānisko rituālo vardarbību izmeklēšanas vai pat izsmej upurus, piemēram, Böhmermann no ZDF vai Rehmann no SRF. Sandra Rasch šodien ir speciāliste terapeitiskajā atbalstā cilvēkiem, kuri ir piedzīvojuši rituālo vardarbību vai citas smagas traumas, piemēram, pedofiliju, piespiedu prostitūciju, prāta kontroli, vardarbību, izvarošanu vai pamestību. Savā tīmekļa vietnē raschheilen.de cietušie var pieteikties, lai izstrādātu savas traumātiskās pieredzes un atklātu savu iekšējo gaismu. Viņa ir uzrakstījusi grāmatu par savām pieredzēm ar nosaukumu: „Pirms tu padodies: traumu, rituālās vardarbības un prāta kontroles pārvarēšana”. Loīze : Es redzu, ka Sandra jau ir šeit, vai tu mūs dzirdi? . Brīnišķīgi. Jā, sveiki, mīļā Sandra. Mums ir liels gods, ka šodien varam ar tevi runāt 22. AZK! Sandra: Jā, sveiki, Loīze . Man ir gods būt kopā ar jums. Es sirsnīgi pateicos par iespēju piedalīties šajā pasākumā. Loīze : Paldies. Jā, filmā „Höllenleben” galvenā uzmanība bija vērsta uz tavu māsu Antje. Bet arī tu esi dzimusi šajā sātaniskajā ģimenē. Ko tu esi piedzīvojusi? Ko tu mums vari pastāstīt par sātanismu? Sandra: Šī filma faktiski atspoguļo mūsu bērnības attiecības. Bet es gribētu paskaidrot, kāda ir dzīve šādā sātaniskā sektā, jo esmu pamanījusi, ka ļoti daudziem nav nekādas priekšstata par to. Un tā patiešām ir. Cilvēki tur dzīvo divos līmeņos. No vienas puses, ir šis vardarbības līmenis, un, no otras puses, šie bērni dzīvo ikdienas līmenī, tāpat kā es. Bet arī ikdienā tu vienmēr dzīvo bailēs. Tā ir pastāvīga, ilgstoša „uzmanības” pozīcija, jo tu vienmēr esi spiests skatīties, kā tu domā, kā tu jūties, ko tu saki. Tiek novēroti skatieni, un viņi arī pārbauda, vai tu izrādi pareizo uzvedību. Viņi kontrolē draudzības, sakarus, kā tu uzvedies skolā, ar ko tu esi skolā. Viņi kontrolē vienkārši visu, jā, praktiski katru elpas vilcienu. Un, ja tu novirzies, piemēram, ja tev ir draudzene un viņa kļūst pārāk tuva, tad jūs tiekat šķirtas. Nav absolūti nekādu glābšanās iespēju. Viņi irarī mūsu prātā, viņi novēro domas, skatienus, jūtas, visu būtību, un viņi uztver visu. Un, kas ir svarīgi: bērni ir šīs sektas absolūtā īpašumā, viņi ir kā iezīmēti. Loīze : Un ko tu tur, šajā sektā, praktiski piedzīvoji? Sandra: Manas pieredzes – tagad ir gandrīz pirmizrāde, ka es patiešām stāstu par sevi, jo iepriekš es vienmēr gribēju stāstīt tikai par dziedināšanu. Bet es domāju, ka tagad es to varu darīt. Tātad, mani katru nakti aizveda, man deva narkotikas. – Tieši tā, manu uz galvas uzbāza maisus, aizveda. – Man agri sāka dot hormonus. Tātad man nebija normāla pubertāte, bet man deva hormonus un apzināti mērķtiecīgi izraisīja grūtniecību. Tos izņēma no manis dažādās stadijās. Es zinu, ka vienu es biju iznēsājusi diezgan tālu, un tas būtu bijis dzīvotspējīgs, un vienu man izņēma, un es tur gulēju, asiņojot, un manu acu priekšā šim bērnam novilka ādu. Man bija vajadzīgi ļoti, ļoti daudzi gadi, lai kaut kā saprastu, kā ar to sadzīvot, jo tas ir kaut kas... Tad vēl ir tāda tēma par šiem aizsargātajiem un neaizsargātajiem bērniem. Vienmēr tiek jautāts: „No kurienes nāk visi šie bērni?” Bet tieši šo mērķtiecīgo un apzināto grūtniecību dēļ un ārkārtīgi daudzie bērni – un to patiešām ir simtiem tūkstošu – dzīvo šķūņos, būros, tuneļos, un tos kaut kur aprūpē. Un tā arī man daļēji bija jāaprūpē šie bērni, lai viņi kaut kā izdzīvotu, un viņus tik ilgi izmanto, ņem un izmanto, līdz kaut kā vairs nekas nedarbojas. Un tad viņi tiek vai nu upurēti un viņu orgāni pārdoti, vai – nav ne jausmas, ko viņi vispār dara. Tātad, viņi izmanto patiešām visu. Un šis ir ļoti traumatisks stāvoklis, šī adrenohroma iegūšana – tas ir, asins noņemšana, lai ražotu adrenohromu, tas ir pastāvīgs ļoti traumatisks stāvoklis, milzīgs stress, ko ķermenis vairs nevar izturēt. Kas man vēl notika: viņi arī ”iniciē” bērnus. Reiz mani ielika kapā un sāka to aizbērt. Tātad bērns guļ kapā, jo pārējie bērni ir tik pakļāvīgi kultam, ka aprok dzīvu citu bērnu. Jā, tā ir sava veida iniciācija, un es arī biju tā, kas gulēja kapā, bet mani izvilka pietiekami agri, lai es izdzīvotu. Kad es kļuvu vecāka un vairs nebiju piemērota bērnu seksam, mani izmantoja prostitūcijā. Man iemācīja dejot vīriešu priekšā, kuri tad izvēlējās. Un, lai mani nosacītu, man iedeva pilna ķermeņa tērpu, kura iekšpusē bija adatas, un, ja es nebija pietiekami griboša, man uzvilka šo tērpu. Tātad tu vari iedomāties, ka katra kustība tad ir patiešām nežēlīga! Vēl viens punkts ir tas, ka ir ļoti, ļoti, ļoti daudz bērnu upuru. Runāšana un arī bērnu padarīšana par noziedzniekiem. Pastāv psiholoģiska kondicionēšana, kad bērniem ir jāizvēlas, kurš mirs. Viņiem ir jāpieņem lēmums, viņiem vienmēr ir sajūta, ka viņi pieņem nepareizu lēmumu, ka viņi vienmēr ir vainīgi un vienmēr kaut kā kļūdās, un arī nekad nevar glābt nevienu. Kad es biju maza – man bija kādi pieci, seši gadi –, mani arī padarīja par vainīgo un man bija jāuzgriež vēl silts ķermenis. Man vadīja roku, lai izņemtu sirdi. To viņi dara gandrīz visiem, kas tur ir. Loīze : Jā, es to esmu dzirdējusi atkal un atkal! Sandra: Jā, tieši tā. Un vēl viens ļoti svarīgs rituāls ir tas, ka trīs gadus veciem bērniem tiek rīkotas patiesi sātaniskas kāzas. Jā, es to arī esmu piedzīvojusi, tev tiešām uzvelk melnu kāzu kleitu un plīvuru un tevi precina – un tas, protams, ir masu orgija. Loīze : hmm Sandra: Jā, tieši tā. Reiz mani aizveda uz Beļģiju, un tas bija kā Dutroux lietā, kur bērni gaida tumšās telpās – bez logiem, tumsā, pilnīgi nolaisti – līdz atnāk pakaļ, viņus paņem savā īpašumā un izmanto. Un tas bija ļoti brutāli. Es atceros, ka reiz man, kā pieaugušai, bija jābrauc cauri Beļģijai. Es teicu: „Lūdzu, tikai pa šoseju, un es skatīšos uz ezeru.” Mēs nekad nedrīkstējām nobraukt turt lejā, jo Beļģija bija patiešām ārkārtīgi nežēlīga, un tas attiecas pat uz karaliskajām, augstajām aprindām. Tas vienmēr sasniedz visaugstākās aprindas, un tur pastāv hierarhija un daudz līmeņu. Un šī masveida vardarbība ir tikai zemākais līmenis, bet noteiktas lietas notiek arī no augšas un tiek organizētas no augšas, jo tās vienkārši ir arī ekonomisks faktors. Loīze : Tu arī redzēji, ka tur ir augstākās aprindas? Sandra: Jā. Loīze : Viss skaidrs. Sandra: Tur runa ir par dvēseli. Tiem, kas to dara, nav dvēseles vai arī viņiem ir melna dvēsele. Viņi bieži vien ir tikai apziņa un vienkārši vēlas pārņemt dvēseli, apgriezt to vai nogalināt. Loīze : Jā, tas ir pārsteidzoši. Sandra: Jo dvēsele ir šīs zemes gaisma. Loīze : Jā, paldies par tavu atklātību, Sandra, ka tu par to runā un dalies ar mums. Tas nav viegli, to mēs zinām arī no citiem upuriem. Tas ir liels solis, viņiem runāt par šīm šausmīgajām pieredzēm. Tas ir briesmīgi. Paldies, ka tu ar mums dalies – pirmo reizi šeit, 22. AZK – ar detaļām, ko pasaule vēl nezina. Tas mani vienkārši satricina katru reizi. Šī sātaniskā ideoloģija ir vienkārši bezgalīgi ļauna, kā tu tagad atkal to darīji skaidrāku. Bet var arī teikt, ka sabiedrībā pieaug izpratne par sātanisko rituālo vardarbību un ka šīs nežēlības kļūst arvien vairāk zināmas, jo arvien vairāk nonāk atklātībā. Tagad mums te ir parādījusies tā saucamā rituālās vardarbības upuru „aizstāve”, un tā ir advokāte Ellen Engel. Viņa skaļi izsakās sabiedrībā. Taču viņa saka, ka nevar ticēt visam, ko stāsta upuri, jo īpaši, ja runa ir par bērnu slepkavībām. Viņa nekad nav atradusi paziņojumus par pazudušiem bērniem tajās vietās, par kurām liecina upuri. Vai arī laikrakstos nav bijis nekādu ziņu par pazudušiem bērniem, tātad tas nevar būt taisnība. Tātad viņa, kā upuru aizstāve, attēlo upurus, kā neuzticamus. Ko tu par to saki? Sandra: Tas ir neiedomājami, jo ir simtiem tūkstošu bērnu, par kuriem vienkārši nav ziņots – par kuriem neviens neko nezina, kuri patiešām dzīvo apslēpti, kuri tiek mocīti, kuri nekad neredz dienasgaismu – kuri tiek turēti dzīvi tikai tikai, lai izdzīvotu, un kuri tiek nogalināti... – es negribu to izteikt – un mocīti! Un neviens to nezina. Tas notiek līdz pat augstākajām aprindām, un tām ir labākie slēpšanas mehānismi. Mums toreiz bija SOKO - īpašā izmeklēšanas komanda. Tā, kas mums ticēja, tika nekavējoties atsaukta. Tad kaut kādā veidā ieradās īpašā grupa, un viens no tās locekļiem nepārtraukti smējās, kad mani pratināja. Viņi to apzināti slēpj. Daudzi stāsta par Vevelsburgu. Jā, es tur arī biju.Un tur viņi it kā neko neatrod. Tur ir nozieguma vietas tīrītāji, un tad nāk policists, kas saka: „Mēs neko neesam atraduši” – un tas arī viss! Tas ir tādēļ, ka bērni ir vislielākā tirdzniecības prece, kāda jebkad ir bijusi. Attiecībā uz orgāniem – viņi izmanto augļus krēmiem, kosmētikai, visam iespējamam. Sekstūrisms ir vislielākā problēma. Jā, viņus tirgo un pārdod, un tas viss notiek pilnīgi slepeni, tā ir vesela organizācija, kas darbojas zem publiskās politikas. Loīze : Pārsteidzoši, paldies par izskaidrojumiem. Es četrās dokumentālās filmās par rituālo vardarbību esmu aprakstījusi kopumā 1024 gadījumus, kuros ir izdzīvojuši cilvēki. Un tur atkal un atkal atkārtojas vieni un tie paši ziņojumi no dažādām valstīm. No upuriem, kuri runā dažādās valodās. Bet tas, kas visos ziņojumos visvairāk sakrīt, ir apgalvojums, ka tajā ir iesaistīti augsta ranga cilvēki, kuri ir savstarpēji labi saistīti. Ellen Engel iebilst arī pret šiem apgalvojumiem, jo viņa saka, ka "nekāds noziegums nevar būt tik perfekts, ka tas nenonāktu atklātībā". Ko tu, kā aculieciniece, saki par to, vai tu arī esi redzējusi augsta ranga personas? Sandra: Jā, Beļģijā. Tur es redzēju, ka tas sniedzas līdz pašām augstākajām aprindām. Un man ir daži klienti, kuri arī ir redzējuši augsta ranga personas. Punkts ir tas, ka šim tīklam – kurā ir ārsti, vecmātes, advokāti, policisti, tiesneši, politiķi, ierēdņi, tur ir viss – ir tik izsmalcināta infrastruktūra, ka tas darbojas kā otrs tīkls zem mūsu parastās infrastruktūras, un neviens to nezina. Viņi ir tik vienoti, ka viens otru noslēpj tā, ka „normāls” cilvēks to nemaz nepamana. Tātad Ellen Engel, manuprāt – viņa tam nepievērš uzmanību. Ir naivi domāt, ka kāds to būtu pamanījis. Bērnu aizsardzības dienesti nodod informāciju pedofiliem. Toreiz mana māsa devās uz bērnu aizsardzības dienestu, pastāstīja, kas noticis – un nekas nenotika. Šis klusēšanas plīvurs, kas tiek uzlikts katram upurim, ir dziļi ieprogrammēts, tas ir visdziļākais izdzīvošanas mehānisms. Bet visa sabiedrība ir programmēta uz izspiešanu, uz izvairīšanos. Ja tagad psiholoģiski slims cilvēks dodas uz klīniku, tur to neizskata, tur saka: „Ak, neiedziļinieties tik ļoti, tad jums atkal kļūs sliktāk.” – Visur tiek propagēta izvairīšanās. Tātad ir skaidrs, ka viņi nevēlas skatīties uz to, ka viņi saka: „Ak nē, es to tikai iedomājos, tas nav taisnība, viss ir lieliski.” Tas ir kļuvis par sabiedrībā ieprogrammētu mehānismu, un tas ir kļuvis īpaši spēcīgs pēdējos gados un koronavīrusa dēļ. Jo viņi to ir daudzus, daudzus gadus testējuši uz bērniem šajos kultos, un tagad to īsteno sabiedrībā. Loīze : Jā Sandra: Tas bija sagatavošanās darbs tam, kas tagad notiek visur. Loīze : Hm Sandra: Un tagad jūs zināt, kā tas notiek: mediji ir masu hipnoze. Jā, tas, kas tur notiek, ir atsevišķs temats. Loīze : Jā, paldies par šo izskaidrojumu, mīļā Sandra. Sandra: Lūdzu Loīze : Es vēlu tev daudz, daudz spēka un svētības arī tavā terapeitiskajā darbā ar upuriem. Sandra: Jā, paldies Loīze : Uz redzēšanos, Sandra, uz redzēšanos, paldies! Tagad mēs pārslēgsimies uz Šantalu Frei. Viņa arī daudz runāja par šiem augstā līmeņa tīkliem. Viņa arī ir rituālās vardarbības izdzīvotāja. Es teiktu: klipu! Šantalas Frai (Shantala Frei) īsa biogrāfija Šantala Frai ir šveiciete un rituālās vardarbības upure. Viņai ir ļoti svarīgi informēt sabiedrību par sātanisko rituālo vardarbību, lai šis temats tiktu publiski un mūsu bērni varētu tikt pasargāti no tā. Šantala Frei tika nolaupīta kā mazs bērns un nonāca nežēlīgas sātaniskās sektas gūstā. Tur viņa ik dienas piedzīvoja fizisku, psihisku un seksuālu rituālo vardarbību rituālu ietveros. Viņas sektas tēvs bija praktizējošs sātanists. Sekta veica bērnu upurēšanas sātana godināšanai. No mazotnes viņa tika izmantota, kā seksa verdzene dažādās grupās. Kad viņai bija tikai seši gadi, sātanisti nolēma viņu apmācīt par „Tumsas māti” (piezīme: tas ir 3. līmenis (no sešiem) iluminātu sieviešu hierarhijā). Tas nozīmēja, ka viņai bija jārūpējas par citiem kulta bērniem un jāsagatavo tie turpmākai izmantošanai. Viņai bija jāpiedalās neskaitāmos nežēlīgos rituālos un upurēšanās. Ilgu laiku viņa neko nezināja par savas dzīves tumšo pusi, jo spīdzināšanas rezultātā viņai bija attīstījies personības sadalījums [disociatīvi identitātes traucējumi, saīsināti: DIS]. 30 gadu vecumā viņa piedzīvoja psihisku un fizisku sabrukumu. Pēc tam pamazām atgriezās atmiņas par viņas šausmīgajām pieredzēm. Pēc gadiem viņai beidzot izdevās izkļūt no kulta, un viņa sāka runāt par savām pieredzēm. Šodien Šantala sniedz intervijas un publisko savus stāstus. Viņa nosauc daudzus vainīgos, kuri piedalījās rituālos vai aktīvi iesaistījās tajos. Pēc viņas apraksta, starp tiem ir daudzi slaveni cilvēki, piemēram, karaliene Elizabete II, Spānijas karalis Felipe, Žerārs Depardjē, Toms Krūzs un Bils Klintons. Viņa ir sarakstījusi divas grāmatas par saviem piedzīvojumiem ar nosaukumiem: „Es runāju!” un „Es jautāju”. 2023. gadā viņa uzsāka projektu „50 Voices of Ritual Abuse” (50 rituālu vardarbības upuru balsis). Tīmekļa vietnē 50voices.org 50 izdzīvojušie apraksta savas personīgās ciešanu pieredzes sātanistiskajā rituālajā vardarbībā. Loīze : Es domāju, ka mums tagad ir savienojums. Sveiki, mīļā Chantala, mēs esam ļoti priecīgi, ka šodien varam tevi uzņemt pie mums. Chantal: Sveiki, mīļā Loīze , paldies par uzaicinājumu. Man ir liels gods būt kopā ar jums šodien un parunāt par šo tēmu. Loīze : Brīnišķīgi, paldies. Dārgā Chantala, kad cilvēki dzird, ka „atmiņas” par tik šausmīgiem notikumiem atgriežas tikai pamazām, viņi parasti uzreiz noraidto “atslēdz”: „Tas nevar būt! Tādas šausmīgas lietas, to taču zina, ja tas ir noticis.” Ko tu atbildi šiem cilvēkiem? Chantal: Jā, tas patiešām ir kaut kas, ko es dzirdu bieži. Bet man jāsaka, ka tas ir nepareizi. Jo tieši ļoti briesmīgās lietas „dissociē”. Tātad, tās aizmirst, praktiski ikdienā tās aizmirst. Kāpēc tā? Es gribētu pastāstīt kaut ko, ko mēs visi esam piedzīvojuši vai dzirdējuši. Teiksim, ka kāds ir cietis ļoti smagā autoavārijā. Šī persona, parasti, ne vienmēr, bet parasti, brīdī, kad notiek šī avārija, disociē šo notikumu. Tātad šo situāciju, jo tā ir tik ārkārtīgi briesmīga, ka to uzreiz nevar integrēt. Loīze : Ko nozīmē „dissciē”? Chantal: Lūdzu? Loīze : Kas ir disociācija? Chantal: Tas nozīmē, ka notikums, kas notiek, šķiet notiekam ārpus sevis. Sevī to nevar integrēt. Tu to nevari apstrādāt šajā brīdī, tu arī nesaproti, kas notiek, bet tas notiek tik un tā. Un tāpēc šo procesu sauc par dissociāciju. Un tas faktiski ir dabisks process, un es pat teiktu, ka tā ir izdzīvošanas stratēģija, kas ir ielikta mūsos, cilvēkos, visos cilvēkos. Bet tas neizzūd vienkārši tāpat, bet nonāk, tā saucamajā, traumu atmiņā, un tā atmiņa veidojas, kad notiek ļoti, ļoti smagas, dramatiskas lietas. Un tikai daudz vēlāk, parasti pēc dažām dienām, mēnešiem vai, manā gadījumā, gadiem. Kad tas atkal iznāk virspusē, tas ir, kad amnēzija, kas ap to izveidojusies, tas ir, atmiņas zudums, lēnām atkal izzūd, tad lēnām atgriežas sadrumstalota atmiņa, cilvēks atkal sāk atcerēties savu traumu. Un tad jau ir spējas to lēnām apstrādāt. Un tad tad atkal to atceras, pat vēl pēc gadiem. Loīze : Un tad arī detaļas un viss pēkšņi atgriežas, tad tu atceries visu. Chantal: Jā, tas nāk atpakaļ. Tātad, jāiztēlojas, ka tas ir kā grozs, kurā tiek iemestas visas sliktās atmiņas, dramatiskās pieredzes, jo rituālajā vardarbībā, par ko mēs runājam, ir tik daudz dramatisku pieredžu, un tās vienkārši tiek iemestas tur, kā lielā grozā. Tasir, kā kāda veļa. Kāda atmiņa izkāpj ārā, tad cita. Un sākumā tas vispār nav saskaņots, tam nav kopīgu vadlīniju. Tāpēc tās ir, kā mazas puzles detaļas, kuras ar laiku var salikt kopā. Bet šī viena puzles detaļa ir patiešām detalizēta. Tikai varbūt vēl nevar saprast, kas ir šajā attēlā, ja citas detaļas vēl nav saliktas kopā. Loīze : Viss skaidrs. Jā, tas patiešām ir neticami. Jūs esat piedzīvojuši tik šausmīgas lietas, un jums netic, jo ir vienkārši neticami, ka notiek šāda personības sadalīšanās, atmiņu aizdzīšana, ka tas patiešām pastāv. Bet ir arī citi šķēršļi, kāpēc jums, izdzīvojušajiem, netic. Un tas ir notikumu neticamais raksturs. Gandrīz visi izdzīvojušie stāsta, ka ļaundari viņiem pat tieši sejā saka: neviens tev neticēs. Tas skan vājprātīgi. Guido Grandt, piemēram, nesen man stāstīja par gadījumu, kad ļaundaris bija pārģērbies par Mikimausu un izmantojis bērnu. Un kad bērns par to stāstīja un teica, ka Mikimauss mani izvaroja, neviens bērnam, protams, neticēja. Un izvarotājs smejas, vai zemē krizdams. Jā, Šantala, es tagad tev parādīšu nelielu fragmentu no video par Satanic Panic kustību. Tur viņi runā par tevi. Un tā ir kustība, kas apgalvo, ka sātaniskās rituālās vardarbības nepastāvot. Upuri vienkārši vēloties sev pievērst uzmanību un izdomājot visu šo vai arī to viņiem iestāstot terapeiti un tā tālāk. Tagad mēs to īsi noklausīsimies. „Šantala Frei, var teikt, ir pazīstama, jo ir daudz video par viņu. Mēs arī esam vienu no tiem publiski parādījuši kādā no mūsu pasākumiem. Es vienmēr rādu cilvēkiem tikai šo fragmentu: kad viņa saka, ka Barselonas katedrālē trīs tenori un Pēteris Aleksandrs ir viņu ļaunizmantojuši sātaniskā rituālā. Es domāju, ka vairāk par šo gadījumu nav ko teikt. Vai ir vēl kaut kas ļoti svarīgs?” Loīze : Nu, mīļā Šantala, tu un tavs stāsts šai komisijai bija tikai veselas 30 sekundes vērts, jo pēc tam viņiem viss bija skaidrs: nevar taču būt, ka trīs tenori un Pīters Aleksandrs tevi rituāli izvarojuši Barselonas katedrālē! Arī šeit mēs atkal nonākam pie tās pašas tēmas, par kuru tikko runājām ar Sandru Rašu. Lielākā daļa izdzīvojušo stāsta, ka tajā ir iesaistītas prominentas un elites personas, kurām ir labas starptautiskas saiknes un kuras viena otru aizstāv. Tātad, Šantala, tagad tev ir vairāk nekā 30 sekundes, lai kaut ko par to pastāstītu. Chantal: Jā, tu to jau esi teikusi pāris reizes. Tas ir tik neiedomājami, tik neiespējami. Tas patiesībā pārsniedz normalitātes robežas, un ir ļoti grūti tam noticēt. Un tas ir taisnība, ja esi bērns un tu to piedzīvo, un tev to atkārto vēl un vēl un vēl. To tev iegalvo. „Ja tu kādreiz par to runāsi, tas tev nekā nelīdzēs, jo tev tāpat neviens neticēs.” Tas patiešām ir kā sega. Tas ir kā aizsardzība ļaundariem, un tas ir arī viens no viņu lielākajiem ieročiem, ka lietas, ko viņi dara, ir tik milzīgi ļaunas un tās pārsniedz visas robežas tā, ka normāls cilvēks, kas dzīvo normālu dzīvi, to patiesībā gandrīz nevar iedomāties. Jā, bet tomēr tā tas ir. Pirmkārt, es gribu teikt, ka es neesmu tur un es nerunāju par savām pieredzēm, lai pēc iespējas vairāk cilvēku man ticētu. Ja Bernds Harders man netic, tad lai netic. Bet es esmu šeit, lai iedrošinātu cilvēkus uzdot sev jautājumus, ja viņi dzird kaut ko tādu. Un kas būtu, ja tas tomēr būtu taisnība? Es patiešām, es apsolu, es apsolu visiem, kas to tagad dzird un skatās, ka, ja jūs uzsākat šo ceļu, jūs ļoti ātri sapratīsiet, ka, diemžēl, tā tomēr ir taisnība. Diemžēl, diemžēl. Kāpēc diemžēl? Tāpēc, ka tieši tagad, šajā brīdī, kad mēs runājam, ir bērni, kas to piedzīvo. Un, ja mēs neceļamies un neieskatāmies tajā, bet tikai visu laiku sakām: „Ak, tas taču nav iespējams”, tad šie bērni turpinās to piedzīvot. Un es ticu, ka tā ir mūsu atbildība, mūsu, kā sabiedrības atbildība. Ka mums ir tur jāieskatās un nevis vairs par to tikai jārunā, jo es to esmu piedzīvojusi un vēlos patiešām iedrošināt ieskatīties. Jā, un jūs patiešām atradīsiet pierādījumus, ka tas IR taisnība. Loīze : Jā, paldies, Chantala. Vai tu gribi mums īsumā pastāstīt, ko tu piedzīvoji Barselonā? Bernds Harders to noraidīja, kā acīmredzami neiespējamu. Chantal: Jā, Barselonā tas bija tā. Es, protams, pieņemu, ka prominentie cilvēki, iespējams, bija iznomājuši vai vienkārši rezervējuši sev visu šo Sagrada Familia, kas atrodas pilsētas centrā. Un tas bija 30. aprīlī, un 30. aprīlī tiek svinēta Sātana dzimšanas diena, un tur tika rīkots ļoti liels, milzīgs rituāls. Tātad, no vienas puses, Sātana dzimšanas diena, no otras puses, manas, tā saucamās, apmācības nobeigums par „tumsas māti”, par ko mēs jau iepriekš dzirdējām. Un šajā rituālā es, cita starpā,es tiku izvarota no astoņiem slaveniem cilvēkiem. Kā Bernds Harders jau teica, trīs tenori un Pēters Aleksandrs. Trīs tenori, toreiz viņi vēl nebija pazīstami, kā trīs tenori. Tad viņi vēl uzstājās atsevišķi koncertos vai izrādēs. Bet jau toreiz bija runa par to, ka kādreiz viņi apvienosies. Šādos pasākumos es esmu dzirdējusi atkārtoti, kas notiks nākotnē. Vai kādi ir viņu plāni. Tātad, visi trīs bija tur un tikai vēlāk apvienojās. Un tas notiek arī tādos pasākumos, kur tiek uzaicināti cilvēki, proti, slaveni cilvēki, kuri tajā brīdī varbūt vēl nav tik slaveni. Bet tieši tāpēc, ka viņi piedalās šādos rituālos, viņiem tiek solīts, ka pēc tam viņi iegūs karjeru. Un es domāju, ka tas notika arī ar trim tenoriem, jo, manuprāt, divus vai trīs gadus vēlāk viņi kļuva slaveni. Loīze : Neiedomājami. Jā, to patiešām nevarētu noticēt, ja simtiem un tagad pat tūkstošiem cilvēku neizteiktu tieši tādas pašas liecības. Savās četrās dokumentālajās filmās es jau esmu apstrādājusi 1024 izdzīvojušo liecības. Tas ir pilnīgi šausmīgi. 2022. gadā bija 27 upuru liecības, 2023. gadā jau 111 izdzīvojušo liecības, 2024. gadā jau 247 un šogad 640 jaunas liecības. Tā ir eksponenciāla līkne, un šis plūdi neapstājas. Tāpēc manam tēvam radās šī ģeniālā ideja ar Vetopedia, ka rituālās vardarbības izdzīvojušie var reģistrēties Vetopedia. Tas ir kā Wikipedia, bet tā ir brīva enciklopēdija pretējiem viedokļiem. Tur var apkopot un publicēt visus šos ziņojumus lielā starptautiskā datu bāzē. Šī platforma jau ir pieejama 21 valodā. Šantal, es redzēju, ka tu jau esi reģistrējusies. Man šķiet, ka tas ir ģeniāli. Vai tu gribētu pārējiem izdzīvojušajiem un mums īsumā pastāstīt, kā tur reģistrēties, un varbūt parādīt mums savu ierakstu? Chantal: Jā, ļoti labprāt. Tās ir īsas liecības. Augšējā labajā stūrī var noklikšķināt uz „Zeugenberichte erfassen” (Reģistrēt liecības) un tad ir dažādi jautājumi, uz kuriem var atbildēt. Pirmkārt, īsa dzīves vēsture, bet arī nozieguma vietas, kur tas notika, valstis, kuras vainīgos redzēja, ja to vēlas reģistrēt. Es uzskatu, ka tā ir lieliska ideja, un es vēlos iedrošināt visus izdzīvojušos uzdrošināties kaut ko reģistrēt. To var darīt arī anonīmi. Tas ir, lai paceltu balsi un parādītu: „Sveiki, mēs neesam vieni. Mēs esam šeit. Mēs pacēlam savu balsi un mēs neapstāsimies, kamēr mūs sadzirdēs.” Es ticu, ka mūs sadzirdēs, es ticu, bet lielākā daļa joprojām mūs ignorē, un tas ir līdzeklis, kā to sauc? Loīze : Vetopedia Chantal: Jā, tieši tā. Lai paliktu pie tā, un nav nekāda riska, ja tur reģistrējas. Palikt pie tā un turpināt pastāvīgi pacelt balsi. Es gribētu iedrošināt to darīt. Loīze : Ļoti labi, paldies, ka piedalījies un reģistrējies. Vetopedia var reģistrēt arī avotus. Šeit redzam tavas divas grāmatas, kur tās var pasūtīt. Var arī augšupielādēt video. Tas ir kaut kas ļoti īpašs Vetopedia, ka avoti ir nodrošināti. Ļoti daudzi video par rituālo vardarbību pastāvīgi pazūd no interneta! Daudzu citu upuru gadījumā mēs jau esam varējuši saglabāt video Vetopedia, kas citās platformās jau ir pazuduši. Jā, liels paldies, mīļā Šantal, ka tu stāvi šeit un, neskatoties uz visiem šiem uzbrukumiem, vienkārši turpini darboties. Tagad atkal ar Vetopedia! Es tev no visas sirds pateicos par šo sarunu. Chantal: Lūdzu, paldies arī jums par jūsu ieguldījumu un atbalstu rituālās vardarbības upuriem. Paldies. Loīze : Lūdzu. Tagad es gribētu pāriet pie Marcela Poltes, kurš ir strādājis ar ļoti daudziem rituālās vardarbības upuriem un izglīto sabiedrību par šiem noziegumiem. Lūdzu klipu! Marsela Poltes (Marcel Polte) īsa biogrāfija Pēc jurisprudences studiju pabeigšanas Dr. Marcel Polte 15 gadus strādāja par juristu starptautiskās advokātu birojos ekonomisko tiesību jomā. Arī šodien viņš turpina strādāt par juristu. Papildus jurista darbam, viņš vairākus gadus praktizēja, kā psihoterapeits. Šīs darbības rezultātā 2017. gadā viņš saskārās ar sātāniskās rituālās vardarbības tēmu un sāka intensīvi ar to nodarboties. Pēc viņa pētījumiem un daudzajām tikšanās reizēm ar sātaniskas rituālas vardarbības izdzīvojušajiem ir tapušas trīs grāmatas: „Dunkle neue Weltordnung Band 1 und 2” (Tumšā jaunā pasaules kārtība, 1. un 2. sējums) un „Uncle Sam's: Ein Insiderbericht aus der Hölle von Monarch-Mind-Control” (Uncle Sam's: iekšējā informācija no Monarch-Mind-Control elles). Viņa grāmatas izceļas ar pamatīgiem pētījumiem un plašām atsaucēm uz avotiem. Turklāt viņš ir atbalstījis rituālās vardarbības upuru publikācijas ar savu priekšvārdu. Viens no viņa darba galvenajiem uzdevumiem ir parādīt, kā sātaniskā rituālā vardarbība kultos un prāta kontroles programmās ir saistīta un tiek izmantota tādu slepeno dienestu kā CIP darbībā. Ar nežēlīgu spīdzināšanu un vardarbību bērniem un jauniešiem tiek izraisīta personības sašķelšanās, un tās var atbilstoši kondicionēt. Loīze : Sveiks, Marcel Polte, vai tu mūs dzirdi? Marcel: Jā, es jūs dzirdu lieliski. Loīze : Ļoti labi, mēs sveicam tevi 22. AZK. Ļoti labi, ka tu esi šeit. Marcel: Paldies, Loīze . Loīze : Tu jau esi dzirdējis Sandras Rašas un Šantalas Frejas īsās uzstāšanās šeit, 22. AZK. Tu pats esi runājis ar daudziem izdzīvojušajiem. Vai tu vari īsā referātā apkopot to, ko esi atklājis savās grāmatās par šo tēmu – sātanisko rituālo vardarbību, par saviem pierādījumiem par militārā un CIP iesaistīšanos? Un vai tu vari kaut ko pastāstīt par MK-Ultra prāta kontroli un, vai tu vari mums īsi izskaidrot, kas ir MK-Ultra prāta kontrole? Marcel: Jā, ļoti labprāt. Es to izdarīšu. Un es esmu priecīgs, ka man vispār ir iespēja Sandras un Šantalas ziņojumus ietvert plašākā kontekstā. Rituālā vardarbība un prāta kontrole ir saistīta ar sistemātisku vardarbību, kas ne tikai sastāv no atsevišķiem nodarījumiem, bet ir iekļauta plašākās struktūrās. Destruktīvos kultos, slepenās militārās programmās un tīklos, kas darbojas paaudžu paaudzēs. Daudzus gadus es pētu šo militāri sātanisko kompleksu un dokumentēju, kā šīs jomas savstarpēji mijiedarbojas. Manas grāmatas apkopo šos atklājumus. Tajās ir atrodami arī visi avoti un pierādījumi. Un tas, ko es šeit aprakstu, balstās uz tādu izdzīvojušo, kā Šantalas un Sandras liecībām, kā arī uz daudzu terapeitu speciālo literatūru, publiskotiem valdības dokumentiem un uz starptautiskiem pētījumiem. Un rituālā vardarbība, jāatzīst, ir vairāk, nekā reliģiskais fanātisms vai sadistiska vardarbība. Tā ir apzināti strukturēta vardarbība, kas balstās uz okultu vai sātanisku ticējumu sistēmu. Un kulta ģimenēs šī programma tiek nodota no paaudzes paaudzē. Bērni no dzimšanas tiek piespiesti uzņemties upura, bet arī nodarītāja lomu. Viņi tiek spīdzināti, ļaunprātīgi izmantoti un piespiesti nogalināt dzīvniekus vai pat cilvēkus, kā mēs tikko dzirdējām. Tam ir trīs mērķi: pirmkārt, personības iznīcināšana. Ekstrēmo traumu rezultātā upura psihi sadala fragmentos. Otrkārt, uz šā pamata veido kontrolējamas personības daļas, tā sauktās „vecuma” vai iekšējās daļas, kas pēc tam izpilda konkrētas komandas. Un, treškārt, kas arī ir svarīgi, saistība ar vainīguma struktūru, radot upuriem vainas sajūtu, un arī mākslīgi izraisot bailes un lojalitāti. Tādējādi upuri no dzimšanas tiek saistīti ar šīm kulta struktūrām. Un šie mehānismi jau desmitiem gadu ir aprakstīti traumu pētījumos. Vācu un starptautiskie eksperti, piemēram, Michaela Huber vai Dr. Alison Miller, apstiprina šo piespiedu disociācijas modeli, kas regulāri novērots rituālās vardarbības upuriem. Bet – un tas ir ļoti svarīgi – rituālās vardarbības esamību var pierādīt ne tikai ar liecinieku liecībām, bet arī ar datiem. „Rituālās vardarbības darba grupa” 2005. un 2007. gadā veica vairākas aptaujas psihoterapeitiem Vācijā. Kopumā tika atzīti par ticamiem vairāk nekā 200 gadījumi. Starp tiem bija arī 42 ziņojumi par slepkavībām. Un „Jūtas štata darba grupa rituālās vardarbības jautājumos” jau 1992. gadā apstiprināja līdzīgas struktūras ASV. Visbeidzot – starp daudzajiem citiem – 2016. gadā Vācijā veiktais pētījums „Neatkarīgā komisija bērnu seksuālās vardarbības izskatīšanai” (UKASK). Tajā tika atkārtoti izvērtēta 174 Vācijas psihosociālo speciālistu pieredze, kuri norādīja, ka ir strādājuši ar organizētās un rituālās vardarbības upuriem. No tiem 69 % gadījumu bija saistīti ar sātaniskām grupām. Un šie skaitļi liecina, ka mēs nerunājam par atsevišķiem gadījumiem, mēs runājam par starptautiski atkārtotu parādību, kas tika reģistrēta profesionālajā kontekstā ilgi, pirms tā nonāca sabiedrības uzmanības lokā. Lai izprastu šos rituālās vardarbības mehānismus, ir jāzina arī vēsturiskās apziņas kontroles programmas. 1950. gados CIP uzsāka projektu MK-Ultra. Tā bija pētniecības programma cilvēka apziņas manipulēšanai. MK-Ultra ietvēra vairāk nekā 140 apakšprojektus ar eksperimentiem ar cilvēkiem, kuros tika izmantotas narkotikas, galvenokārt LSD, hipnoze, elektriskie šoki, miega atņemšana un sensorā deprivācija, t. i., stimulācijas atņemšana. Un visa šī mērķis bija izstrādāt prāta un uzvedības kontroles mehānismus. To, kas oficiālajos dokumentos par MK-Ultra ir tikai norādīts, daudzi izdzīvojušie rituālu kontekstā apraksta, kā reālu pieredzi. Un kas ir pamanāms, tās ir tās pašas metodes, tie paši mērķi un daļēji arī tie paši darītāji. Protams, ir arī izdzīvojušie no pašas MK-Ultra programmas, kas tagad saucas „Project Monarch”. Viens no tiem ir Mary Sparrow. Viņas liecību var atrast lapā „50 Voices of Ritual Abuse”. Bet arī Cathy O'Brian un Katie Groves izdzīvoja. Un jau 1995. gadā, kas arī ir svarīgi, MK-Ultra izdzīvojušie liecināja Vašingtonā DC „Advisory Committee on Human Radiation Experiments” [Konsultatīvā komiteja par cilvēku apstarojuma eksperimentiem]. Protokoli joprojām ir pieejami. Tas viss nav jauns jēdziens. Izšķirošais punkts ir šāds: rituālā vardarbība un MK-Ultra nav atsevišķi fenomi. Tos saista kopīga ideoloģija – sātanisms, kā varas un kontroles sistēma. Un abos kontekstos mēs atrodam arī tos pašus pamatprincipus, proti, indivīda pilnīgu pakļaušanu, dehumanizāciju ar ekstremālu vardarbību un instrumentu radīšanu, proti, cilvēku, kuri izpilda pavēles, vēlāk par tām neatceroties. Psihologs Dr. Corydon Hammond jau 1992. gadā konferencē savā, tā sauktajā „Greenbaum runā,” atklāti runāja par šīm saiknēm. Viņš aprakstīja, kā sātaniskie kulti un slepeno dienestu programmas strādāja roku rokā, lai mērķtiecīgi izraisītu disociāciju un programmētu šīs personības struktūras upuriem noteiktu uzdevumu veikšanai. Tāpēc daudzi izdzīvojušie stāsta, ka vainīgie bija saistīti gan ar militārajiem, gan slepeno dienestu aprindām, gan arī ar kultiem – tātad, ja tā var teikt, tiem bija divas sejas vienai un tai pašai ideoloģijai. Izcils piemērs, ko daudzi noteikti pazīst, ir pulkvedis leitnants Maikls Akvino, kurš vienlaikus bija arī Temple of Sat augstākais priesteris. Loīze : Pilnīgs sātanists, jā! Marcel: Var teikt, ka šīs kontroles pamatā ir disociācija, sadalīšanās. Ekstrēmu, parasti atkārtotu traumu rezultātā, apziņa sadalās atsevišķās daļās. Un šīs iekšējās daļas noziedznieki var mērķtiecīgi apveltīt ar jaunām identitātēm, uzdevumiem un arī izraisītājiem, tā sauktajiem trigeriem. Īsumā par galvenajām metodēm, kā tas darbojas, kā tas tiek panākts. Pirmkārt, tā ir „traumas indukcija” ar spīdzināšanu, sāpēm, vardarbību, elektriskajiem šokiem vai arī tuvās nāves pieredzēm, piemēram, slīcināšanu, bet arī ar hipnozi un sugestiju. Viss tiek apvienots ar simboliem, skaitļiem vai burtu virknēm, piemēram, „alfabēta kodiem”, tad šo stimulu atņemšana, piemēram, tvertnēs vai kamerās, salīdzināms ar to, kā tas attēlots seriālā „Stranger Things”; kas iedvesmots no reāliem eksperimentiem. Tad seko narkotiku ievadīšana, bieži vien kopā ar elektriskajiem šokiem, lai pastiprinātu ietekmējamību. Un tad arī programmēšana ar rituālu palīdzību, kuros šie darītāji simulē garīgo līmeni, lai upuriem iepotētu šādas pārdabiskas varas struktūras. Savā pētījumā es salīdzināju šos mehānismus ar publiskotajiem MK-Ultra dokumentiem. Un var teikt, ka pamati ir ļoti skaidri pierādīti. Daudzu upuru ziņojumu centrālais elements ir arī, tā saucamās, pašiznīcināšanas vai pašnāvības programmas, kas kalpo, lai pastāvīgi kontrolētu upuri un tādējādi novērstu jebkādu atklāšanu. Programmas tiek iedarbinātas ar trigeriem, piemēram, atslēgvārdiem vai simboliem, noteiktiem trokšņiem vai mūziku, vai arī kontaktu ar noteiktām personām vai iestādēm, piemēram, terapijas ietvaros. Tādējādi upurim, runājot par savām pieredzēm, pēkšņi sākas panikas lēkmes vai tas sev nodara kaitējumu, jo iekšējā daļa ir programmēta, lai aizsargātu patiesību. Citas šo iekšējo daļu lomas ir ziņotāji, sodītāji vai arī programmētāji. Loīze : Marcel, vai drīkstu tevi īsi pārtraukt? Marcel: Lūdzu. Loīze : Mēs esam redzējuši mūziķus un aktierus, kuri visi ir izdarījuši pašnāvību. Un tad vienmēr rodas doma, ka viņiem tagad ir slava, viņiem ir nauda, kāpēc viņi tagad izdara pašnāvību? Vai tam ir kāda saistība ar šo „pašnāvības programmēšanu”? Ka viņi varbūt vēlas atklāt patiesību un pēkšņi sākas šī programma? Marcel: Jā, tas ir ļoti pamatots jautājums un arī ļoti svarīgs novērojums, ka tieši slavenības, par kurām saka, ka tām ir bagātība, tām ir uzmanība, tām vajadzētu būt laimīgām, pat ja tas noteikti ir saistīts ar zināmu stresu. Var būt, ka noteiktos gadījumos, jo īpaši, ja kāds norāda, ka vēlas atklāt, tiek iedarbinātas šādas programmas. Protams, to ir grūti pierādīt pēc tam. Tomēr es domāju, ka tie ir drīzāk atsevišķi gadījumi. Dažos gadījumos tas ir patiešām ļoti iespējams, ja tie cilvēki jau iepriekš ir norādījuši, ka vēlas par kaut ko runāt, vai arī jau ir pieskārušies noteiktiem kritiskiem tematiem. Daudzos gadījumos aiz tā slēpjas kaut kas cits. Un tad rodas jautājums, kāds ir šis lielais iekšējais konflikts, kas piemīt tieši šīm „slavenībām” un kas, galu gala, noved pie pašnāvības. Un tas savukārt ved uz vēl tumšākiem vai tikpat tumšiem lokiem, kur jāuzdod jautājums: kāda bija šīs slavas cena? Un vai tādēļ rodas sirdsapziņas konflikti, vai varbūt pat pastāv mehānismi, kas pārsniedz šīs prāta kontroles metožu iespējas, kā es tās aprakstīju, lai šādus cilvēkus, tā teikt, padarītu par vergiem ļoti, ļoti dziļā līmenī? Tas pārsniegtu šī raksta ietvarus, bet tas ir ļoti, ļoti svarīgs jautājums. Loīze : Paldies, ļoti labi, jā. Marcel: Jā, pārejot no pašnāvības programmas uz plašāku skatu. Proti, šeit ir ne tikai izdzīvojušie no Vācijas vai, piemēram, Šantala Frei no Šveices, bet arī no daudzām citām valstīm, piemēram, Lielbritānijas, ASV, Nīderlandes, Austrālijas, Šveices. Principā var teikt, ka visā pasaulē ir ziņojumi ar līdzīgiem paterniem – īsumā apkopojot. Vairumā gadījumu darītāji ir paši ģimenes locekļi. Kā nozieguma vietas tiek minētas privātas villas, baznīcas, pazemes telpas, militārās iestādes vai meži. Tad seko prāta kontrole, cilvēku tirdzniecība, bērnu pornogrāfija, prostitūcija un tā saucamās snuff filmas, kā arī saiknes starp šiem vietējiem kultiem, kur tas notiek, un starptautiskajiem tīkliem. Un kopumā, šīs struktūras atkal pārklājas ar organizēto noziedzību, bet arī ar valsts vai militārajām jomām, kurās tiek veikti eksperimenti ar cilvēkiem. Viens no piemēriem, ko minēja Šantala Frei, ir saistība ar ASV militāro bāzi „Dagger Complex” Darmštatē, kur viņa guvusi šādu pieredzi. Bet arī, piemēram, Cathy O'Brien min daudzas militārās bāzes ASV, kā nozieguma vietas, kā arī, piemēram, NASA iestādes. Grāmatā „Uncle Sam's” es analizēju Katie Groves liecības, kura video stāsta par savu pieredzi tā saucamajā „Snuff Factory”, kur tika uzņemtas filmas ar bērnu nogalināšanu. Viņa apraksta, kā pazemes iekārtā Teksasā šie bērni tika sistemātiski izmantoti, spīdzināti un nogalināti. Pēc viņas teiktā, iekārta bija CIA kontrolē, kas, iespējams, vada starptautisku bērnu tirdzniecības tīklu. „Tālredzes eksperiments”, ko viņa pasūtīja, patiešām neapšaubāmi apstiprināja šīs iekārtas eksistenci. Un, lai gan šīs liecības, izņemot „tālredzamības eksperimentu”, ir grūti pārbaudāmas, jāatzīst, ka tās daudzos sīkumos saskan ar citu izdzīvojušo liecībām, jo īpaši saistībā ar rituālajiem elementiem, militāro kontekstu, kā arī ar sarežģītajām programmēšanas metodēm. Daļēji tiek minētas patiesi tās pašas vai specifiskas nozieguma vietas vai vainīgie, ko min izdzīvojušie, kuri nepazīst viens otru. Pētījumu gaitā es arī iesniedzu CIA tā saucamo “uguns pieprasījumu”, proti, informācijas pieprasījumu saskaņā ar ASV „Informācijas brīvības aktu”. Tajā es lūdzu izsniegt visus dokumentus, kas saistīti ar iepriekš minēto MK-Ultra izdzīvojušo Cathy O'Brien. CIA atbilde ir ļoti interesanta, jo tā skanēja šādi: dokumentu esamību vai neesamību nevar ne apstiprināt, ne noliegts. Šādu dokumentu esamība vai neesamība pašlaik ir klasificēta informācija un tādējādi aizsargāta pret atklāšanu. Ja padomā par šo atbildi, tas nozīmē, ka oficiāli tiek teikts: acīmredzot dokumenti pastāv, bet valsts drošības apsvērumu dēļ tie nevar tikt atklāti. Pretējā gadījumā būtu vienkārši teikts: „No records found” [dokumenti nav atrasti]. Tātad nekas nav. Un tas, ka vispār kaut kas ir saistībā ar Cathy O'Brien, jau ir ļoti spēcīgs pierādījums, ka, piemēram, viņas stāsta pastāvēšanai ir kāds pamats. Papildus psiholoģiskajam un tehniskajam līmenim jāatzīmē, ka ļoti svarīga loma ir arī garīgajam un ideoloģiskajam fonam. Daudzi noziedznieki uzskata sevi par daļu no sātaniskā vai lucifēriskā ordeņa, kas vēlas iegūt varu caur ciešanām, nāvi un pakļaušanu. Viņiem šie rituāli ir vairāk nekā simbolika. Viņi tic enerģijai vai varai, ko var iegūt caur šiem upuriem. Un tieši šī ticība tiek nodota no paaudzes paaudzē kulta ģimenēs un saistās ar elitāru pasaules uzskatu: proti, izredzētie, no viņu viedokļa, stāv pāri pār citiem cilvēkiem. Tomēr viņi no tiem citiem vienlaikus arī baidās, jotie ir skaitliskā pārākumā. Svarīgas ir arī sekas upuriem, proti, šo sistēmu upuriem. Tie cieš no vissmagākajām traumu sekām, piemēram, no kompleksas disociācijas, atmiņu uzplaiksnījumiem – ko minēja Sandra un Šantala, no baiļu sajūtas, kompulsīvām, neapvaldāmām darbībām. Šo gadiem ilgo vardarbību rezultātā var rasties fiziskas saslimšanas. Un bieži arī dziļas identitātes krīzes. Tāpēc daudzi cietušie apzināti attīsta šo disociatīvo identitātes struktūru, ko mērķtiecīgi ir izraisījuši darītāji. Tādējādi viņos ilgstoši ir daudzas iekšējās personības, kas parādās arī ārējā pasaulē. Tātad, ja mēs runājam par rituālo vardarbību un prāta kontroli, un ar to es lēnām tuvojos beigām, tad runa nav tikai par atsevišķu gadījumu atklāšanu. Runa ir par centrālo jautājumu - cik daudz šīs varas vispār zina par cilvēka apziņu un kā tās šīs zināšanas ļaunizmanto, lai sasniegtu savus noteiktos galīgos mērķus. Proti, izveidot, no viņu viedokļa, sātanisko pasaules impēriju. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai mums būtu neatkarīgi pētījumi par dissociāciju un traumu izraisīto programmēšanu, lai izdzīvojušajiem būtu drošas dzīves vietas. Bet arī drosme sadarboties pāri institucionālajām robežām, jo klusēšana aizsargā tikai vainīgos. Apgaismošana un apziņa ir pirmais solis, lai pārtrauktu šo ciklu, šo apriti. Un mans darbs ir arī ieguldījums šādas plašākas izpratnes veicināšanai par šiem mehānismiem. Rituālā vardarbība nav nekāda marginālā tēma, bet gan tā atspoguļo to, kas notiek, ja slepenas, okultas grupas nemanāmi paplašina savu ietekmi uz mūsu sabiedrību. Tāpēc arī mums ir jāpievērš uzmanība, jāuztver upuri nopietni un jānodrošina, lai šīs atziņas nonāk plašākas sabiedrības rīcībā. Galu gala, tas apdraud arī katra indivīda brīvību. Rituālā vardarbība un prāta kontrole, kā jau tika minēts šajā lekcijā, ir vienas un tās pašas destruktīvās idejas izpausme: ka cilvēku var pakļaut, salauzt un pārņemt viņa dvēseli. Tomēr katra patiesība, kas nāk gaismā, ir, tā teikt, visa šī procesa pozitīvais aspekts, jo vājina šo sistēmu. Apgaismošana uzsāk beigas tur, kur mēs šo neizsakāmo izsakām vārdos un, kur izdzīvojušie, tādi kā Sandra un Šantala, uzdrošinās runāt. Un tam ir nepieciešamas tādas platformas, kā šī. Tāpēc vēlreiz paldies jums. Un paldies visiem, kas klausās, kas esat gatavi ne tikai klausīties, bet arī skatīties un neaizvērt acis. Loīze : Paldies, Marcel, tu tagad dažās minūtēs esi izklāstījis to, ko mans tēvs teica šīs konferences sākumā. Viņš ar mūsu gadu desmitu ilgajiem pētījumiem parādīja, kā šīs slepenās struktūras, galu galā, sakņojas sātanismā, un mēs no viņu pašu mutēm dzirdējām, ka viņi vēlas izveidot sātanisku pasaules kārtību. Bet viņi ir skaitliskā mazākumā. MĒS esam daudz pārāki par VIŅIEM, ja vien to saprotam! Ja vien tur ienāk GAISMA, tad visa šī noziedzīgā konstrukcija sabruks. Un mēs esam tuvu tam. Tāpēc: ja jūs visi izplatīsiet šo lekciju un visu AZK, lai ienāktu īstā gaisma, tad šī sātaniskā pasaules kārtība sabruks.

no ls

Avoti: --