22. AZK: „Seksuālā vardarbība pret bērniem pētniecības aizsegā” no kriminālistikas eksperta Uwe Kranz

10.01.2026 | www.kla.tv/40007

Uve Krancs ir policists, bijušais ministrijas padomnieks un bijušais Tīringenas Valsts kriminālpolicijas prezidents. Viņš bija Eiropola nacionālais eksperts. Kā eksperts drošības un terorisma jautājumos, viņš regulāri publicējas daudzos medijos. Uve Krancs jau vairāk nekā 50 gadus cīnās pret organizēto noziedzību, ekstrēmismu un terorismu. Savas karjeras laikā viņš galvenokārt veltīja sevi bērnu aizsardzībai. Tas kļūst skaidrs, aplūkojot viņa karjeras darbības jomas: viņš bija atbildīgs par jauniešu lietām, noziedzības novēršanu, cīņu pret seksuālo vardarbību pret bērniem, cilvēku un orgānu tirdzniecību valsts un starptautiskā līmenī, kā arī darbojās kriminālpolitikas asociācijās. Uve Krancs savā tīmekļa vietnē publicē rakstus, tostarp par bērnu seksuālo izmantošanu un prāta kontroli. Kā kriminālistikas eksperts viņš sniedz ieskatu „Deep State” darbībā un pensijas laikā novēro aktuālos notikumus pasaulē. Viņš savu pieredzi un zināšanas izmanto arī, kā loceklis un referents preses simpozijos, ko rīko tādas pazīstamas apvienības, kā Axion Resist un MWGFD e.V. Tās tika dibinātas ar mērķi aizsargāt bērnu labklājību, brīvību un tiesiskumu. Šajos simpozijos viņš uzstājās ar referātiem par tādām tēmām, kā pedokriminalitāte, agrīna seksualizācija un bērnu tirdzniecība. Loīze : Man ir liels gods sveikt šo pieredzējušo kriminālistu Uwe Kranz šeit, 22. AZK. Uve: Gods ir man. Loīze : Prieks, ka esat šeit. Jā, jums ir pusgadsimta kriminālistikas pieredze cīņā pret bērnu seksuālo izmantošanu. Jūs esat strādājis, kā policists, pat kā ministrijas vadītājs, un kā Tīringenas kriminālpolicijas vadītājs, esat bijis šo izmeklēšanu priekšgalā. Tas nozīmē, ka jums tika ziņots par gadījumiem un jūs tos izmeklējāt. Bet kas notika tālāk? Uwe: Problēma ir tāda, ka vispirms ir jāveic pierādījumu vākšana, lai lieta varētu tikt nodota prokuratūrai, kur tā tiek pieņemta, pārstrādāta apsūdzībā un nodota tiesai. Un diemžēl, šajā procesā ir ļoti daudz neveiksmīgu gadījumu. Ir frustrējoši, ja no rīta kādu aiztur un pēcpusdienā atkal satiek uz ielas. Es to esmu attēlojis vizuāli. No rīta aizturēts, pusdienlaikā atbrīvots. Mums, piemēram, ļoti bieži rodas problēma, ka policija ļoti labprāt vai ļoti bieži ierodas ar slepkavības faktu un sāk izmeklēt slepkavību. Un tad ceļā uz prokuratūru slepkavība kļūst par miesas bojājumu ar letālām sekām. Tad, iespējams, pēc tam rodas pavisam cita juridiskā būtība un pavisam citas problēmas. Vai arī, kā nesenajā gadījumā ar izvarotājiem, kuri izdarīja grupas izvarošanu un pēc tam, priecīgi svilpjot, izgāja no tiesas, jo tiesnesis nevarēja pilnībā izslēgt iespēju, ka meitene varbūt tomēr varēja būt pati tajā piedalījusies. Tad viss sāk kļūt nedaudz apšaubāms. Un ir ļoti daudz iespēju pārtraukt procesu vai pārvērst to par psihiatrisko ievietošanu un, un, un. Tātad, kaut kur šajā lietā ir pārrāvums. Diemžēl, tā tas ir. Ar šiem upuriem ir jārīkojas ļoti uzmanīgi un nopietni. Viņiem ir visas tiesības uz to, lai policija un tiesu iestādes ar viņiem rīkotos atbilstoši noteikumiem. Loīze : Paldies par jūsu paziņojumu. Jūs runājat arī par tā saukto „pedokriminalitāti” un saiknēm, kas, iespējams, sniedzas līdz „augstākajām aprindām”. Kādas ir jūsu novērojumi? Uve: Jā, pieņemsim šādu situāciju: manās Powerpoint prezentācijās vienmēr ir iekļauts Dutroux lietas apraksts. Jūs noteikti zināt par Dutroux lietu. Beļģu bērnu izmantotājs, kurš nogalināja vienpadsmit bērnus un divus nomērdēja badā, kamēr viņš atradās apcietinājumā. Tāpēc, ka viņš neko neatklāja, kamēr atradās cietumā, un bērni pa to laiku nomira no bada. Ļoti šausmīga lieta. Vairāki liecinieki ir vai nu cietuši nelaimes gadījumos, vai miruši, vai kā citādi. Un šī Dutroux lieta jau ir pierādījusi, ka visi sabiedrības slāņi bija iesaistīti šajos bērnu izmantošanas tīklos. Tas sniedzās līdz pat politikas augstākajām aprindām, līdz pat kultūras, televīzijas un mediju augstākajām aprindām. Šis process bija sinonīms tam, kas ir galvenā problēma. Arī Epsteina lieta ir tieši tas pats. Epsteina gadījumā viņiem ir saikne ar augstākajām politiskajām aprindām, šovbiznesu, biznesu, prokuroriem – kas zina, ar ko vēl –ar augstākajiem ierēdņiem un politiķiem. Tas pats ir arī ar Diddy Sean Combs, kurš arī ir labi pazīstams. Viņš tagad ir „noķerts” uz četriem gadiem un diviem mēnešiem. Tas faktiski ir nekaitīgs spriedums, jo vienkārši ir izgriezta visa organizētās noziedzības joma. Tika teikts, ka mēs to pārtrauksim. Tagad mēs notiesājam tikai par vienu vardarbības gadījumu pret viņa draudzeni vai sievu. Un arī tad visa lieta tika reducēta uz nelielu daļu. Daudzos gadījumos šādas lietas tiek sadalītas, apzināti sadalītas. 1995. gadā mums bija liela lieta Anglijā. Tas bija iespējams arī pateicoties bankai, politikai, medijiem, lielajiem moguliem un visiem pārējiem. Gadu gaitā lieta kļuva arvien mazāka. Arvien mazāka. Beigās nekas vairs nebija palicis. Beigās tā bija maza lieta. Tās tiek sadalītas un sadalītas gabaliņos, tā teikt, juridiskos gabaliņos. Tad vairs daudz satura nepaliek. Protams, rodas aizdomas, ka šeit tiek izdarīta ietekme. To nevar noraidīt. Loīze : Vai jūs esat ievērojis šo principu, kā tas notika Epsteina, Dutroux, P-Diddy un citu gadījumos, vai jūs pats esat ievērojis šos principus arī savā reģionā? Uwe: Principi ir vienādi visur, neatkarīgi no valsts. Jums jāpieņem, ka šī seksuālā vardarbība pret maziem bērniem, meitenēm un pusaudžiem notiek visā Eiropā un visā pasaulē. Ja paskatās, piemēram, uz NCMEC, uz šo amerikāņu pazudušo un izmantoto bērnu ziņošanas centru, tad pirms četriem, pieciem gadiem mums bija 50 000 gadījumu. Tagad mums katru gadu tiek ziņots par 205 000 gadījumiem. Bet mēs esam tikai maza daļa. Ja salīdzināt to, ko NCMEC ziņo par Āziju, Indiju, Pakistānu, tad mēs esam gandrīz miljonu diapazonā. Tas skaidri parāda, ka šī ir pasaules mēroga problēma, ne tikai Vācijas, Beļģijas vai kādas citas valsts problēma. Loīze : Esmu dzirdējusi, ka ir daudz oficiālu pētījumu par kulta ļaunprātīgo izmantošanu. Vai jūs varētu īsi izskaidrot, kas ir oficiāli atklāts? Uwe: Pētījumu ir pietiekami daudz. Ticiet man. Tieši šajā jomā pētījumu ir, kā smiltis jūrā. Es pats esmu uzrakstījis divus pētījumus Eiropas Parlamentam, 2020. un 2021. gadā, kur esmu apkopojis visu informāciju un teicu: labi, ko varētu darīt labāk? Ko varam vienkāršot? Kur varam sākt? Un ir izdarīts tieši pretējais. Atkal ir izveidots centrs. Centrs cīņai pret bērnu seksuālo izmantošanu. Un tagad mums ir vēl viens centrs blakus Eiropolam un, un, un. Mums visur ir pilnvarotie, un mums visur ir pētījumi. 2011. gadā tika veikts brīnišķīgs pētījums. Jā, 2011. gadā par ES direktīvu ieviešanu cīņai pret seksuālo vardarbību pret bērniem. Un tas tika novērtēts 2016. gadā. Tas ir labs pētījums. Bija vēl viens pētījums no WProtect. Arī labs pētījums, kas bija jāturpina un jāīsteno. Bija tikai jāizdara kaut kas! Pētījums bija arī patīkami lasāms. Skaistas bildes, skaista grafika un tralala. Bet īstenošanā parasti rodas problēmas. Tātad, trūkst ne tikai tumšā redzeslauka pētījumu par nezināmo, bet trūkst arī politiskās gribas intensīvi risināt šos jautājumus. Trūkst ne tik daudz likumu vai pētījumu. Bet nē - tas ir JĀDARA! Tas ir jādara un jāgrib to izdarīt! Loīze : Jūs daudz runājat par agrīno seksuālo izglītību bērnudārzos un skolās. Ko jūs par to varat teikt? Uwe: Jā, agrīnā seksuālā izglītība ir tāda īpaša joma, kas mani patiesi satrieca, jo to izstrādāja Pasaules Veselības Organizācija [PVO], sadarbībā ar Vācijas Federālo veselības izglītības centru. Kopš šā gada 13. februāra tas saucas Federālais sabiedrības veselības institūts; tam ir vēl vairāk tiesību, vēl vairāk iespēju, tas var darīt vēl vairāk, pat klimata aizsardzības jomā. Un šīs divas iestādes kopā ir izstrādājušas vadlīnijas, kā „seksuāli izglītot” mazus bērnus. Aiz tā patiesībā slēpjas pamatideja, ka bērnu var abortēt līdz pat dzimšanai – tā ir viena puse. Un uzreiz pēc dzimšanas šo bērnu dēvē par seksuālu būtni, kuru jebkurā brīdī var izmantot. (Loīze piesit pie galvas) Un tas ir tik traki, ka to pat nevar iedomāties. Un sliktākais ir tas, ka šīs PVO un BZgA vadlīnijas ir pamatotas uz zinātniskiem atklājumiem! Un tagad, lūdzu, iepazīstieties ar zinātniskajiem atklājumiem un paskatieties, no kurienes tas nāk. Tas nāk no Kinsey. Vīrieša, kurš 60. gados uzrakstīja slaveno Kinsey ziņojumu par vīrieša un sievietes atbrīvošanu. No tā brīža viss faktiski gāja uz leju. Tolaik jau tika ieviests jēdziens „seksuālā brīvība”. Vienaldzība pret bērniem un sekss ar bērniem kļuva iespējams, parasts un atļauts. Tika ieviesta fekālā valoda. Un šis cilvēks, Kinsey, veica virkni eksperimentu. Esmu redzējis vienu eksperimentu, kurā četrgadīgs bērns 24 stundas tika mocīts, lai sasniegtu 27 orgasmus. Iedomājieties to. Viņš aprakstīja orgasmu, kad bērns kliedza, kliegdams, krampjos. 24 stundas mocīt četrgadīgu bērnu, līdz rodas kāda fiziska reakcija. Un šo fizisko reakciju definēt kā orgasmu. Un tad tie, kas to darīja, kas mocīja bērnus, daļēji bija suteneri, daļēji cietumnieki, kas bija iznākuši no cietuma. Tas viss ir jāizpēta un jāizfiltrē. Un tad tu saki sev: „Nu sveiki, kas tad tas ir? Zinātniskas atziņas? Tas ir tīrs bērnu ļaunizmantojums, tīra seksuāla vardarbība pret bērniem, kas maskēta, kā pētījums. Un viņam bija atbilstoši skolnieki. Kinsey nākamais bija Sielert, tad Kentler. Bija Kentler ziņojums. Tad bija Sielert. Un tad bija vēl viens, tagad, pēdējā laikā. Viņi visi ir cēlušies no vienas ideoloģiskās skolas. Tas ir jāņem vērā. Kinsey sāka. Tad viņi iekaroja universitātes pēdiņās, un profesionālās augstskolas un specializētās izglītības iestādes. Un tagad jau ir radušās paaudzes šādu sociālo psihologu un kultūras psihologu un kādu vēl... Tātad viņi tiek izlaisti rinām vien un ieņem visur sociālos dienestus, skolu dienestus. Un turpina strādāt šādas izglītības garā. Manuprāt, tas ir absolūts absurds. Un ja paskatās, ko šīs vadlīnijas prasa, tad no nulles līdz četriem gadiem bērnam ir jāiemācās seksuālā masturbācija. Es, protams, jautāju sev, kurš audzinātājs to dara un kā viņš to dara? Un mums tagad nesen Švābijas Hallē ir 17 bērnudārzi, kas tagad bērnudārzos ierīko tādas personīgā ķermeņa izpētes vietas. Vecāki bija pilnīgi pārsteigti! Viņi par to neko nezināja. Viņi tā arī netika informēti. Tātad, ja tā ir agrīnās bērnības seksuālā izglītība, tad tas būtībā nav nekas cits, kā ģimenes iznīcināšana. Tā ir ģimenes iznīcināšana. Valsts kodols, valsts olšūna ir veselīgas ģimenes attiecības. Ir tēvs, ir māte, ir bērns. Punkts. Ir divi dzimumi, divreiz punkts. Es jau esmu galēji labējs. Es to zinu. Ir vēl kaut kas skaistāks. Ir tas, ko reiz teica Monika Gruber. Un, ja mums ir vecāks1 un vecāks2, tad drīz mums būs vectēva un vecmāmiņas vietā līķis1 un līķis2. Vai tas varbūt arī notiks? Tas, protams, ir joks, šoks. Bet fakts ir tāds, ka tas viss tiek dehumanizēts. Tas vairs nav humāns līmenis un nav cieņa. Jau nemaz nerunājot par bērnu. Bērnam arī ir cieņa. Ir jāaizstāv arī viņa tiesības. Un bērnus patiešām vajadzētu uzskatīt par tiesību subjektiem, nevis par lietām, kuras var vienkārši uzņemt un atmest. Loīze : Paldies par izklāstīto. Uwe: Un visā šajā lietā bija viens vienīgs pozitīvs aspekts. Tā bija Bielefeldas universitāte. Tā veica plaša mēroga pētījumu par Kinsey, Kentler un Co. un konstatēja, ka tā ir bijusi bērnu vardarbīga izmantošana, seksuāla vardarbība. Tā bija ļoti noziedzīga organizācija, kas tagad ir izplatījusies visās izglītības iestādēs. Tur, kur tika apmācīti sociālie psihologi, psihologi, skolu direktori un tamlīdzīgi. Un tā tas turpināsjoprojām. Tā tas izplatās arvien vairāk un vairāk. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka šodien vecāku žurnālos var lasīt: tas esot pilnīgi normāli, ka bērnus tā apstrādā un izglīto, ka no sešu līdz deviņu gadu vecumam jau ir jābūt seksuālam kontaktam. Lai viņi fiziski viens otru aptaustītu, visur jāizveido mazi čubināšanās stūrīši, kur bērni varētu nošķirties… Loīze : Tas viss atkal ir spēle, kas nāk par labu vainīgajiem. Uwe: Jā... Atvainojiet, man nav labas ziņas. Man ir tikai negatīva pieredze šajā jomā. Esmu gandrīz visu savu dzīvi cīnījies par to, lai seksuālā vardarbība pret bērniem tiktu atzīta par noziedzīgu nodarījumu. Un 2021. gadā Vācijā beidzot, beidzot, beidzot pēc gadiem ilgas cīņas tas ir panākts, ka tas ir noziedzīgs nodarījums. Un tas bija spēkā no 21. līdz 24. gadam. Tad nāca kungs Buschmann, tā viņu toreiz sauca, liberālais tieslietu ministrs, un atcēla to. Tagad tas atkal ir tikai pārkāpums. Tas nav liels ieguvums. Manuprāt, visi formulējumi, ko Tieslietu ministrija izmanto, lai paskaidrotu, kāpēc šis nozieguma statuss atkal ir atcelts, ir nožēlojami. Loīze : Jā, tas patiešām ir vājš arguments. Paldies, ka jūs tik daudz darāt bērnu labā un, galvenais, ka šīs nepilnības tiek publiskotas. Tas ir ļoti svarīgi. Uve: Tas ir jādara. Loīze : Paldies, ka atvēlējāt mums savu laiku, kaut arī šobrīd esat ceļā. Jūsu teiktais mums ļoti palīdzēja izprast šo problēmu. Mēs vēlam jums visu to labāko turpmākajā darbā, arī pensijā. Jūs joprojām esat pilnībā iesaistīts! Paldies par jūsu lielisko izglītojošo darbu. Mēs jūs mīlam! Uve: Paldies, Loīze . Es priecājos, ka nākamreiz varēšu būt kopā ar jums! Tad es arī atbraukšu! Loīze : Jā, jūs vienmēr esat laipni gaidīts!

no --

Avoti: --