21. AZK – Prof. Dr. Daniels Broudijs: Transhumānisms un posthumānisms: kas to cenšas sasniegt un kur mēs šodien atrodamies attīstības procesā?

19.08.2025 | www.kla.tv/38597

[Ivo Sasek] Tagad varam pievērsties pirmajam ārvalstu referentam. Es gribētu īsumā pastāstīt par iepriekšējiem notikumiem. 2008. gadā dažādi Šveices mediji publicēja rakstus ar virsrakstu „Konspirācijas teorētiķi cīnās pret biometriskajām pasēm”. Tie bijām mēs. Par to rakstīja laikraksts Tagesanzeiger. St. Galler Tagblatt rakstīja: „Šādas grupas bieži vien uzvedas neadekvāti un cieš no vajāšanas bailēm”. SRF-Rundschau piebilda: „Saseks uzskata, ka mikroshēma pasē ir tikai pirmais solis. Agrāk vai vēlāk mikroshēma tiks implantēta pat zem ādas”. Tagad, 17 gadus vēlāk, mīļie, profesors Dr. Daniels Broudijs no Okinawas Universitātes Japānā mūs iepazīstinās ar plāniem, praksi un procesiem, kas pat virza visa cilvēka pārveidošanu no dabiskas, suverēnas būtnes par sintētisku un kontrolētu dzīves formu. Ne tikai mikroshēma zem rokas. Viņš mūs iepazīstina arī ar mehānismiem, metodēm un veidiem, kā cilvēks, viss cilvēks, tiks pārveidots savā būtībā. Viņš mūs arī neatstās neskaidrībā par to, kāda veida cilvēki, kas saistīti ar kādiem uzņēmumiem, strādā pie šo šausmu vīziju, šo šausmu plānu un procesu īstenošanas. Paldies, profesors Broudy, ka šodien 21. AZK dalāties ar savām vērtīgajām zināšanām ar skarto cilvēci. Bet vispirms īsa biogrāfija: [Filma] Prof. Daniels Broudijs, dzimis 1964. gadā ASV, ir doktora grāds lietišķajā psiholingvistikā un pieredze kā attēlu analītiķis. Viņš lasa lekcijas par tēmām, kas sniedzas no retorikas komunikācijas teorijas līdz lingvistiskajai kompozīcijai un retoriskajai gramatikai. Prof. Broudy bija starpkultūru komunikācijas maģistrantūras dekāns Okinawas Kristīgajā universitātē Japānā. Pašlaik viņš ir lietišķās lingvistikas profesors. Viņa pētījumi koncentrējas uz skaņām, simboliem, zīmēm, attēliem un krāsām un to, kā tos var izmantot varas centri kā instrumentus, lai veidotu zināšanas un ietekmētu cilvēku uztveri un emocijas. Viņš ir līdzautors grāmatai „Propaganda im Fokus” (Propaganda fokuss), līdzautors grāmatai „Das Propagandamodell der heutigen Zeit, Wahrnehmung und Bewusstsein filtern” (Mūsdienu propagandas modelis, uztveres un apziņas filtrēšana) un līdzautors grāmatai „Okinawa unter Besatzung” (Okinawa okupācijas laikā), „McDonaldisierung und Widerstand gegen neoliberale Propaganda” (McDonaldizācija un pretestība pret neoli Viņa zinātnisko darbu izlase atrodama ResearchGate, pasaules datu bāzē pētniekiem no visām zinātnes jomām. Profesors Daniels Broudijs ir asociētais pētnieks darba grupā par propagandu un 11. septembra izraisīto globālo karu pret terorismu. Profesors Dr. Broudijs šodien runā par transhumanismu un posthumanismu. Kas to cenšas sasniegt un kur mēs šodien esam attīstībā? : Transhumānisms un posthumānisms: kas to cenšas sasniegt un kur mēs šodien esam attīstībā? Wow, paldies par uzaicinājumu un par sirsnīgu uzņemšanu! Un sveicieni no Japānas. Kā pie jums saka: “Labrīt!” Mēs sakām: ”Ohayo gozaimasu! Yoroshiku onegai shimasu!” un “Yoroshiku onegai shimasu.” Tas nozīmē “Lūdzu, esiet laipni”. Es nezinu, vai vācu valodā ir līdzvērtīgs izteiciens, bet jā, paldies par uzaicinājumu. Es esmu gatavojies šodien runāt par transhumānismu un posthumānismu. Tāpēc dažreiz tas kļūs nedaudz tehniski, bet es esmu centies to padarīt pieejamu plašai auditorijai. Ja drīkstu sākt ar šo virsrakstu. Tas ir diezgan interesants virsraksts: “Mākslīgā dzemde drīz būs pieejama!” Tā ir daļa no biotehnoloģijas naratīva, kas tagad ir dzirdams visā pasaulē. Un, protams, apakšvirsraksts: “Vai mēs esam gatavi tās ietekmēm?” Man tas izskatās pēc kara. Vairāk šoka visiem – tipisks retorisks zibens-karš pret mūsu psihi. Man šķiet, ka šī, cilvēkiem naidīgā, virsraksta nekaunīgums rada vēl lielākus jautājumus. Vai šāda veida necilvēcīgi projekti ir daļa no plašākas transhumānisma kustības? Vai varbūt pat posthumānisma? Lai atrastu atbildes, mums jāpievēršas citiem saistītiem naratīviem. Kopš koronavīrusa stāsts kļuva publiski zināms, es, piemēram, dažkārt esmu sev jautājis, cik dziļas atziņas mēs patiesībā esam guvuši par pasauli. Varbūt meli un maldināšana tagad ir tikpat izplatīti, kā skābeklis, pat ja tas tiek filtrēts caur medicīnisko masku. Kā daļu no intelektuālās pašaizsardzības, ko es vēlos nodot klausītājiem, es gribu ietvert šo lekciju ar Jēzus gudrību: “Jo pēc saviem vārdiem tu tiksi attaisnots, un pēc saviem vārdiem tu tiksi pazudināts.” Kā valodnieks, es ticu, ka vārdi ir svarīgi. Tie nav vienkārši skaņas, kas nāk no mūsu mutes, bet gan svarīgākās pazīmes, kas liecina par mūsu sirds un prāta stāvokli. Manuprāt, tas kļūst skaidrs, ja mēs uzmanīgāk ieklausīsimies dažās balsīs, kas nāk no tiem, kuri virza transhumānisma programmu. Pēdējo piecu gadu laikā es esmu daudziem cilvēkiem jautājis, ko viņi saprot ar transhumānismu. Un lielākā daļa cilvēku to nezina – pat ļoti izglītoti cilvēki. Daži to sajauc ar transgenderismu [-dzimumu] un uzreiz sāk runāt par vēlamajiem vietniekvārdiem. Un, ja mēs domājam par transhumānismu, tad var teikt, ka, no vienas puses, tas noteikti ir saistīts ar transgenderismu. Es atceros interviju apmēram pirms gada, kad slavenais politiskā establišmenta vārtsargs Nīls deGrasse Taisons [ASV fiziķis un astrofiziķis] piedalījās podcastā “TRIGGERnometry”. Notika karsta diskusija ar vadītājiem. Es drīzāk teiktu, ka viņš viņus iebiedēja, nevis patiesi debatēja. Un Taisons izmantoja loģikas kļūdu, kas ir pazīstama, kā aicinājums pir tradīcijām, lai “normalizētu”, tas ir - atbalstītu un veicinātu, dzimuma disforijas skartu, vīriešu dalību sieviešu sporta veidos. Viņš argumentēja, ka mēs atrodoties pārejas posmā. Mums tas esot jānoskaidro. Man šķiet, ka šis teikums ietver svarīgu atziņu par Taisonu un viņa kolēģiem. Viņi ar tādu pašsaprotamību izsaka loģikas perversijas, ka tie izklausās, kā labi apmaksāti ideologi. Cilvēces vēsturē vienmēr ir bijuši divi dzimumi. Mūsdienās no visām pusēm tiek aktīvi radīti jauni jēdzieni ārpus binārās vīrišķā – sievišķā sistēmas. Vīrišķais un sievišķais cilvēks, kā arī autistiskie savanti, tiek nolikti uz vienas, izplūdušas līnijas – kontinuma - [bez skaidras norobežojuma]. Neatkarīgi no viņu pamatatšķirībām, šīm bioloģiskajām kategorijām ir jāvienādojas līdz pat cellulāram līmenim. Un laikam mēs neievērojam attīstību uz posthumānismu, jo runa ir par lielāko realitātes sagrozījuma kampaņu [psihiska manipulācija, ar kuru upuri mērķtiecīgi dezorientē, padara nedrošu un pamazām apzināti sagandē tā realitētes izjūtu un pašapziņu], lai izsvītrotu atslēgas vārdus, kas apzīmē svarīgus bioloģiskus procesus, kas raksturo sievietes vai vīriešus. Mēs esam par to izsmeļoši rakstījuši mūsu 4-daļīgajā sērijā par transhumānismu mūsu mājas lapā ”Propaganda in focus”. Ja jūs vēlētos to lasīt, apmeklējot šo mājas lapu propagandainfocus.com Es ticu, ka “gendera” sākotnējā definīcija Oksfordas angļu vārdnīcā attiecas uz pūlēm deskriptīvajā lingvistikā radīt kategorijas, lai izdalītu dažādos vietniekvārdus, kas reprezenttē abus dzimumus – vīriešu un sieviešu. Tikai īsa piedzīme: visur, kur angļu valoda ir ikdienas valoda, izskatās, ka šodien ir kļuvis pilnīgi pieņemami mēģināt iznīcināt šāda veida pamatkategorijas, jo īpaši, ja tās ietver kaut ko tādu, kā prototipiskas pazīmes, kas raksturo sievietes vai vīriešus un to, ko viņi parasti dara. Protams, dažās valodās, piemēram, franču un spāņu valodā, ir dzimumu - specifiski lietvārdi. Ja es pareizi atceros, nazis ir vīriešu dzimuma lietvārds. Messer ir vīriešu dzimuma lietvārds, bet Gabel ir sieviešu dzimuma lietvārds. Jā, es domāju, ka es to atceros pareizi. Varbūt tas bija Džons Manijs [Jaunzēlandes psihologs un seksologs, kas 1960. gados pirmais mēģināja nošķirt dzimuma jēdzienus no valodniecības un saistīt tos ar tolaik radušamies dzimuma lomu un dzimuma identitātes jēdzieniem. Šķiet, ka nav īpaši grūti pārveidot sabiedrību, lai tā pieņemtu šos jaunus jēdzienus. Protams, tas prasīja vairākus gadu desmitus, bet šodien mēs esam nonākuši līdz pašreizējam stāvoklim. Varbūt tas bija 1960. gados, varbūt tas bija tas vēsturiskais brīdis, kad sākās pieaugoša neskaidrība par valodu un personību, par personisko identitāti, seksualitāti un sociālajām lomām. Tas šķiet loģiski. Ja vēlaties iznīcināt cilvēku kultūru, veselīgos priekšstatus par sevi, ģimeni, cilvēka reprodukciju, cilvēku kopienu, sabiedrību, nāciju, tad ir jāsāk ar valodas iznīcināšanu un kopīgo nozīmju atdalīšanu no empīriskās realitātes. Lai izjauktu valodu un loģisko domāšanu, ir nepieciešamas masveida un ilgstošas propagandas kampaņas. No tā izriet, ka mēs piedalāmies savas identitātes iznīcināšanā. Valodas devalvācija var visu apgriezt ar kājām gaisā. Tāpēc, manuprāt, daži cilvēki tic, ka vīrieši var menstruēt un dzemdēt bērnus. Pirmajā Mozus grāmatā ir dziļš, bet vienkāršs atzinums, kas bieži tiek ignorēts vai izsmiets - kas definē cilvēku, kā Dieva attēlu. Tajā teikts, ka gan vīrieši, gan sievietes ir radīt,i kā Dieva attēls uz Zemes. Izdzēšot šīs kategorijas, mēs izdzēšam savu izpratni par to, kā Dievs darbojas caur mums, cilvēkiem, kā saviem tēliem. Varbūt atceraties neseno gadījumu, kad kāda, Joe Biden izvirzīta kandidāte ASV Augstākajai tiesai, uzklausīšanas laikā nespēja vai nevēlējās definēt, kas ir sieviete. Un tā kā tika apšaubīta sievietes pamatkategorija, vīriešiem kļuva vieglāk ieņemt publiskās telpas, kas bija rezervētas sievietēm. Tas ir būtisks izkropļotu jēdzienu materiālas izpausmes veids. Man šķiet, ka šo uzklausīšanu laikā mēs visi kļuvām par lieciniekiem Džona Manija argumentācijas kļūdainajai loģikai. Komunikācijas teorētiķis Herberts Šillers [Dr. Herbert Irving Schiller, 1919–200]; amerikāņu mediju kritiķis, sociologs, autors un zinātnieks] ir sīki aprakstījis šo procesu un to nosaucis par definīciju kontroli. Noderīga metode, lai kontrolētu cilvēkus, kas ir neparedzamas būtnes, ir kontrolēt galveno vārdu un jēdzienu definīcijas. Ja tie, kas atrodas sociālās, politiskās, ekonomiskās un baznīcas hierarhijas virsotnē, kontrolē definīcijas un var uzspiest nozīmes ar valodas kodu [nozīmju] uzspiespiešanu un jaunām valodas normām, tad ir viegli panākt lielāku kontroli pār domāšanu, runāšanu un uzvedību. Jūs droši vien piekritīsiet. Atcerieties Orvela idejas par jaunvalodu: „Karš ir miers, brīvība ir verdzība, neziņa ir patiesība”. Pie tēmas „Karš ir miers” es atgriezīšos nedaudz vēlāk. Tātad, jautājums ir tāds - kā mēs to varam panākt, jautāja Šillers. Kā cilvēkiem, kas atrodas šīs kārtības, šīs piramīdas virsotnē, izdodas īstenot šādu kontroli? Tas notiek, pateicoties rutīnai un vienkāršai piekļuvei tam, ko viņš sauca par informācijas infrastruktūru. Tā kā viņi ir informācijas īpašnieki, viņi, pateicoties vienkāršajai piekļuvei, var viegli ietekmēt kāda atslēgas jēdziena, apzīmējuma vai definīcijas nozīmi, un mēs, patērētāju sabiedrība, to visu uztveram. Mani pārsteidz apustuļa Pāvila apraksts par šo neticami ietekmīgo spēku, kas darbojas pasaulē: „gaisa varas valdnieks” [Ef 2:2; Kol 1:13]. Kāds dīvains nosaukums varas centram! Tas tika saprasts jau pirms tūkstošiem gadu, pirms gaisa telpa tika kontrolēta, komercializēta un padarīta par svarīgāko mūsdienu masu komunikācijas instrumentu. Protams, ne visiem ir piekļuve raidīšanas viļņiem. Bet, ja tāda ir un kāds saka kaut ko, kas ir pretrunā oficiālajai politiskajai realitātei, viņu cenzē vai, vēl ļaunāk, izņem no aprites. [Viņu rīcībā ir] miljoniem kilometru stikla šķiedras kabeļu, satelītu antenas un satelīti, visi lielie uzņēmumu zīmoli un apraides kanāli, kā arī līdzekļi, lai veidotu naratīvus, ierobežotu debates un iesakņotu sabiedrības apziņā to, ko domāt, kā domāt un ko teikt vai neteikt. Šī vara, šī spēja veidot apziņas pamatusi, patiesībā ir tikai dažu cilvēku rokās. Tāpēc, manuprāt, rodas neziņa par transhumānismu. Tā kā mēs, kā sociālas būtnes, pēc savas dabas jūtam pievilkšanu pie varas un autoritātes sistēmām. Šajā masu komunikāciju laikmetā mēs dabiski vēršamies pie medijiem un mediju personībām, kuru uzdevums ir piepildīt mūsu prātus ar stāstiem, pēc kuriem mēs, kā pieaugušie, ilgojamies. Interesanti, ka pirmie komunikācijas tīkli izveidojas mātes miesās, kad mēs attīstāmies un sākam uztvert mātes balsi. Attīstības psiholoģijas pētījumi liecina, ka smadzeņu valodas centri, kas atbild par dzirdi, attīstās jau no septītā grūtniecības mēneša. Kad sociālais tīkls paplašinās ārpus mātes un bērna attiecībām uz ģimeni, tad uz kopienu un sabiedrību, mēs atrodam psiholoģisku atbrīvošanos, paceldami savu balsi. Kad mēs atdalāmies no savām mātēm un jūtam pievilkšanos pie citiem stāstītājiem, kuri var apstiprināt vai apšaubīt mūsu vērtības vai aizspriedumus. Es mēģinu īsi iedomāties, ka transhumānistu plāns piepildās un cilvēku mātes tiek izslēgtas no reprodukcijas cikla, lai sintētiskos bērnus varētu izperēt un audzināt sintētiskās dzemdēs. Tas nav joks, tas skan pilnīgi absurdi, bet tas ir paredzams. Viņi patiešām plāno atņemt cilvēkiem vēlmi un spēju vairoties. Tas varētu būt arī iemesls, kāpēc arvien vairāk tiek instrumentalizēts uzkonstruētais dzimumu jautājums. Ir nepieciešamas radikālas realitātes sagrozīšanas kampaņas, lai sievietes, īstas sievietes, kas dzimušas no cilvēku mātēm, iesaistītu transhumānistu plānā, liekot tām nicināt savas dabiskās reproduktīvās spējas. Kādiem valodas kodiem, jūsuprāt, tiks pakļauti valsts radītie bērni cilvēka radītajā, valsts apstiprinātajā “dzemdē”? Pievērsiet uzmanību tam, kā pēdējo 10 gadu laikā sievietes ir tikušas pakļautas spiedienam un nosacījumu ietekmei, lai pieņemtu jaunus vārdus praksēm, kas tradicionāli ir saistītas ar sievietēm. Es neuzskatu, ka mēs vispār esam garīgi gatavi pieņemt šīs, absolūti trakās, idejas, ko virza varas centr,i saistībā ar transhumānistiskajām un posthumānistiskajām programmām. Ir nepieciešama liela kultūras kondicionēšana, lai iedibinātu neapgāžamu maldīgu uzskatu, ka cilvēka bioloģiskie, neiroloģiskie un intelektuālie procesi ir fundamentāli kļūdaini un ir steidzami nepieciešama valsts iejaukšanās un pārveidošana, izmantojot regulārus tehnoloģiskos uzlabojumus. Tie, kas virza šos plānus, vēlas pasauli, kurā dzīvo cilvēki, kuriem pastāvīgi tiek injicētas zāles un potencēšanas [booster] līdzekļi un, kuru smadzenes ir pakļautas eksperimentāliem uzlabojumiem [apgreidiem] un padarītas pilnīgi veidojamas. Uzlabojumi, par kuriem es runāju, patiesībā ir tikai kodēts izteikums neizteiktai vēlmei dzīvot mūžīgi. Kā aprakstīts ”Proteus monogrāfijā”, par kuru es runāju iepriekšējā kla.tv intervijā, šī režīma pakļāvīgie tiks tehniski uzlaboti, tomēr joprojām tiks turēti kontrolē. Uzlabojumi notiks zināmā mērā, bet tiks kontrolēti. Un šeit savu lomu spēlē prasmīgs mārketings un “pārraidītā tēla” spēks. Varbūt tie ir galvenie iemesli, kāpēc transhuānisms un pāreja uz posthumānu nākotni plašās sabiedrības kolektīvajā apziņā netiek uztverta patiesi. Tagad nedaudz fona informācijas. Kad es strādāju militārajā dienestā par attēlu analītiķi, mēs bieži bijām ļoti nobažījušies par attēlu kvalitāti un to, kā vislabāk interpretēt to saturu. Tādējādi ienaidnieka taktika mums kļuva arvien skaidrāka. Un dažkārt ienaidnieks savu maskēšanos izmantoja tik efektīvi, ka mums bija diezgan grūti analizēt to, ko redzējām, un izdarīt jēgpilnus secinājumus. Citiem vārdiem sakot, maldināšana, maskēšanās un slēpšanās ir elementāras sastāvdaļas metodēs, ko ienaidnieks izmanto, lai apkrāptu un maldinātu. Un par laimi, mūsu analīze nekad nenotiek tukšā telpā. Mēs varam koncentrēties uz to, lai izprastu attēlus, ņemot vērā mūsu rīcībā esošās kartes, lai saprastu, kā ienaidnieks spēj izdomāt dažādus maldināšanas paņēmienus. Un šis fokuss ir tikai viens aspekts no sarežģītā attēla, ko mēs interpretētu kara laikā. Agrāk mums bija patiešām labas kartes, burtiski labi kartogrāfiskie attēli no Zemes. Bet šodien mums ir arī daudz, patiešām labu, karšu, tomēr tās ir valdības “balto grāmatu”, publicēto vadlīniju, publisko lekciju, zinātnisko rakstu un citu ziņu veidā, kas atklāj tik daudz par transhumānistisko pāreju uz posthumāno pasauli. Ikviens, kas vēlas saprast, kas virza transhumānismu, var viegli izpētīt šīs kartes, ko es šeit minēju, lai veiktu savu visaptverošo analīzi. Kā, droši vien, visi zina, daudzi bezbailīgi zinātnieki un ārsti apraksta mūsdienu laikmetu, kā globālu karadarbību, kurā nāvējošākie ieroči ir padarīti praktiski neatpazīstami. Tāpēc mums ir jādara viss, lai atklātu un demaskētu šos ieročus. Jautājums ir: kāpēc šīs paradigmas maiņas ieroči paliek lielā mērā slēpti? Manuprāt, viens no iemesliem ir tas, ka korporatīvie mediji cenšas tos un to nodarīto kaitējumu slēpt. Mēs tos šodien saucam par “inventāra medijiem” [novecojušiem medijiem, piemēram - drukātos medijus, radio, televīziju utt.], jo to sabrukums ir neizbēgams un to pilnvaras ir apzināta cilvēku labklājības neievērošana. Otrs problēmas aspekts ir pārāk liels informācijas daudzums. Tā kā mēs pastāvīgi esam pakļauti pārāk lielai informācijas plūsmai, enerģijas izmaksas, kas nepieciešamas, lai fokusētu un sakārtotu lietas pareizās perspektīvās un mentālās kategorijās, ir pārāk augstas. Piemēram, attēli, kas mums tiek rādīti medijos, ir tikai neliela daļa no patiesi sarežģītas izglītojošās kopainas. Ja mēs vēlamies izprast tādu sarežģītu problēmu, kā transhumānisms, mums ir jāizmanto vairāki avoti un dažādas zināšanu jomas. Jūs droši vien piekritīsiet. Piemēram, atcerieties vizuālos vēstījumus, kas tika prezentēti sabiedrībai 2015. gadā, kad Klauss Švabs [vācu ekonomists, Pasaules Ekonomikas foruma dibinātājs] Čārlija Roza [ASV televīzijas raidījuma vadītājs un žurnālists] sarunu šovā runāja par svarīgākajām pazīmēm, kas raksturo gaidāmo “ceturto industriālo revolūciju”. Es domāju, ka termins, kas tiek lietots šai, tā saucamajai revolūcijai, ir tikai gudrs kods transhumānismam. Tomēr tas ir ietverts sava veida hiperracionālā izsmalcinātībā, kuras definīcijas nosaka jēdzieni, ko mēs parasti saistām ar dabisko cilvēces attīstību, izmantojot tehnoloģijas. Tas skan tik pozitīvi. Tad kāpēc šāda šifrēta valoda? Jāatceras 200 gadi atpakaļ, kad tvaika dzinējs bija dabisku cilvēka inovāciju sekas, kas radikāli mainīja mūsu darba veidu. Tagad mums ir jābūt garīgi gataviem pieņemt visus jaunos rīkus un tehnoloģijas, kas tagad ienāk tirgū un iekļūst mūsu ķermeņos, smadzenēs un asinsritē. Atcerieties arī vizuālos attēlus Čārlija Roza raidījumā. Tumšais fons rada vienkāršības un noslēpumainības iespaidu un liecina par zināmu izsmalcinātību. Divi kungi vada, šķietami saprātīgu, sarunu par pasauli satricinošu paradigmas maiņu sabiedrībā un ekonomikā. Čarlijs Rozs uzdod Švabam jautājumu, lai mudinātu viņu runāt par šo “revolūciju” un par to, kas tajā ir unikāls. Un Švabs sāk ar to, ka salīdzina to ar rūpniecisko revolūciju ap 1800. gadu. Švabs saka, ka jaunā revolūcija nemaina to, ko cilvēki dara, bet gan pašu cilvēku. „Padomājiet par ģenētisko manipulāciju: tas esat jūs, kas maināties.” Šo mantru gadu gaitā dažādos retoriskos formulējumos ir atkārtojis gan viņš pats, gan citi. Intervijā ar Švabu mūsu prāts, redzot šo pilnīgi dabisko diskusiju starp diviem vīriešiem, nomierinās tik ļoti, ka mēs gandrīz neapzināmies, ka noslēpumainais spēks, tā saucamā revolūcija, ienes mūsu ķermenī tehnoloģijas, kas mūs mainīs šūnu līmenī. Atcerieties! Viņš saka, ka revolūcija izmainīs jūs. Jūsu pašu rīcības spēja, jūsu suverenitāte kā cilvēkam, kam ir neatsavināmas, Dieva dotas tiesības, tiek efektīvi izdzēstas līdz ar šo Švaba paziņojumu. Turklāt, šķietami normālās sarunas, vizuālie aspekti sajauc dzirdamos vēstījumus. Tehnoloģijas tiek izmantotas, lai mainītu kaut ko tik fundamentāli unikālu, kā mūsu ģenētisko sastāvu. Švaba gramatiskais formulējums ir perfekts piemērs tam, kā valoda var tikt izmantota, lai padarītu dziļas politiskas un tehnoloģiskas prasības par pilnīgi dabiskām, piemēram, par dabas spēkiem, tādiem kā vējš. Padarot „ceturto industriālo revolūciju” par gramatisko subjektu, kas „maina”, viņš pilnībā ignorē to, kas virza šīs pārmaiņas, kādas institūcijas tās īsteno, kā interesēm tās kalpo un kādus lēmumus pieņem konkrēti dalībnieki. Jūs redzat, ka mēs esam dziļi iegrimuši teikumu gramatikas analīzē, lai saprastu, ka cilvēki, kas virza revolūciju, uzskata mūsu asins šūnas, asinsvadus un neiroloģiskos ceļus par atvērtiem un, viegli pieejamiem, tehnoloģiskās attīstības objektiem. Švaba aprakstā šī, tā saucamā, revolūcija tiek attēlota kā autonoms spēks, kas ietekmē mūs, pasīvos cilvēkus. Taču patiesībā tas ir citādi. Es domāju, ka t [revolūcija] ir koordinēta tehnoloģiskās īstenošanas programma, ko īsteno identificējamas uzņēmējsabiedrības, valdības un starptautiskas organizācijas. Man šķiet, ka tāds ir godīgāks raksturojums. Mēs finansējam un ieviešam tehnoloģijas, kas radikāli mainīs cilvēku uzvedību, izpratni, neiroloģiskās funkcijas, sociālās attiecības, tiesības uz privātumu un pat pirkšanu un pārdošanu. Šāds precīzāks apraksts uzreiz izraisītu jautājumus: kā ir ar informēto piekrišanu? Vai tāda vispār ir demokrātiski vēlama? Un kādas ir pretestības iespējas, gan materiālās, gan garīgās? C. Douglas Lummis šo procesu sīki apraksta savā, 1996. gadā izdotajā, grāmatā „Radikālā demokrātija” [„Radical Democracy”]. Viņš iepazīstina lasītājus ar antidemokrātisko attīstību, ko viņš apraksta, kā attīstību, kas izposta visu nacionālās drošības vārdā. Šodien mēs varbūt runātu par cīņu pret terorismu, vai pret pārpopulāciju, vai pret oglekļa dioksīdu, vai kādu citu šiku abstrakciju, ko elites krāpnieciski izceļ, kā mērķi, kas būtu jāaizsargā vai jāapkaro. Un saskaņā ar šo attīstības ideoloģiju, saskaņā ar Lummis, metaforas spēks slēpjas tajā, ka tā rada iespaidu, ka projekti, kas tiek īstenoti saskaņā ar šo ideoloģiju, ir dabiski un neizbēgami un, ka tie nodrošina attīstāmo mērķu pareizu un, iepriekš noteiktu, nākotni. Tas ir diezgan dziļi, ņemot vērā trako steigu, ar kādu tiek iznīcinātas attīstības programmas politikas vai plāna, vai varbūt investīciju vai kara spēļu vārdā. Tiklīdz relatīvi varenie ir racionalizējuši cilvēci kā lieku, bezjēdzīgu ēdāju kopumu, kam jāatņem pieeja, teiksim, pārtikai, nepieciešamajām dzīvības uzturēšanai nepieciešamajām dzīvnieku olbaltumvielām, kas izdala kaitīgo oglekļa dioksīdu, nemaz nerunājot par tā visa absolūto nepieciešamību dzīvei uz Zemes. Vai arī uzskatīs cilvēci par milzīga un nemazgāta dzīvnieku bara locekļiem, kuri ir jāinventarizē, jāmarķē un jākontrolē. Bet tie, kuri nav minēti Švaba aprakstā par “ceturto industriālo revolūciju”, praktiski atzīst savu piederību un pielūgsmi globālajam transhumānisma kultam. Parastā retoriskā taktika, ko izmanto Švabs, kalpo, lai slēptu dalībniekus, kuri vēlas palikt ēnā. Kritiskajā diskursa analīzē šo paņēmienu sauc par nominalizāciju. Tas ir retorisks gājiens, kam ir neticama ideoloģiska ietekme. Tas padara, būtībā politisku projektu, proti, cilvēces sabiedrības pārveidošanu ar tehnoloģiju palīdzību, par neizbēgamu vēsturisku spēku. Un atkal: tas ir tikai kods, kas izsaka: „Pretošanās ir bezjēdzīga”. Nevar pretoties revolūcijai, kas noris pilnīgi dabiski. Tas apstiprina manu iepriekšējo apgalvojumu par Lummis un antidemokrātisko attīstību. Švaba valoda izslēdz jebkādu iespēju, ka cilvēki varētu kolektīvi nolemt, ka viņi vispār nevēlas, lai šīs tehnoloģijas viņus mainītu. Gramatiskā struktūra pati par sevi kalpo, kā maiga piespiešana. Vēl viens iemesls ir tas, ka šīs tehnoloģijas tiek attēlotas, kā nepieciešami līdzekļi un dziedināšanas līdzekļi sabiedrības labklājībai. Tās [tehnoloģijas] it kā risina sociālās problēmas, ar kurām tehnokrāti ir strādājuši jau sen. Tātad, kas stāv aiz šī globālā uzbrukuma? Ja neņemam vērā acīmredzamo, izcilo globālās varas centru – transnacionālo centrālo banku sistēmu –, tad starp daudzajām valdības aģentūrām, nevalstiskajām organizācijām un uzņēmumu gigantiem, kas sadarbojas visā pasaulē, izcilākie dalībnieki ir zināmi lielākajai daļai cilvēku. Mūsu pētījumos mēs esam norādījuši, ka militāri rūpnieciskajam kompleksam, DARPA un NASA pagaidām jāpaliek uzmanības centrā. Ņemot vērā NASA pieprasījumu pēc kiborgiem, it kā kosmosa izpētei, tas ir loģisks sākumpunkts jebkuram pētījumam par topošo transhumānistisko paradigmu. Mēs esam pētījuši plānus un procesus, kā pārveidot cilvēku no dabiskas, suverēnas būtnes par drīzāk sintētisku un kontrolētu dzīvības formu. Manuprāt, šāds pētījums ir salīdzinoši vienkāršs, ja mēs apzināmies, kā komunikācija un materiālo struktūru un arhitektūras veidošana atspoguļo varas pārstāvju domāšanu par pasaules un cilvēku ķermeņu, kuros tie dzīvo, pārveidošanu. Tagad pievērsiet uzmanību tam, kā tiek izstrādāti un sabiedrībai reklamēti transhumānisma tehniskie aspekti. "Šajā projektā mēs izstrādāsim un pētīsim koncepcijas bioloģisko nano lietu internetam, saīsināti IoBNT. Tā pielietojuma jomas ir individualizēta medicīna un rūpnieciskas lietojumprogrammas mikro jomā. IoBNT ir paredzēts, lai nodrošinātu infekciju uzraudzību un izraisīšanu, izmantojot komunikācijas platformu starp nanoiekārtām cilvēka organismā un ārējiem datoriem. Tādējādi IoBNT atbalstīs datu un vadības informācijas pārraidi starp nanoiekārtām un ārējiem datoriem.” Ja mēs rūpīgi padomājam par to, kāpēc sociālā pasaule ir tāda, kāda tā ir, mēs varam sākt saprast, ka šis ir eksperiments. Sabiedrības un ekonomikas lielie inženieri jau ir sasnieguši augstu kontroles līmeni pār mums, eksperimenta dalībniekiem, kontrolējot garīgo vidi, kurā mēs domājam, runājam un sociāli un ekonomiski mijiedarbojamies. Domājiet arī par lielajām mediju sistēmām, kas mums iepotē “pareizās” vērtības un uzskatus, atzītās idejas un ideoloģijas. Mēs noteikti esam eksperimenta subjekti. Daži no mums to izprot pārāk vāji. Citi ir pilnīgi neiesaistīti. Tehnokrātu paziņojumos mēs atrodam daudz norāžu. Ņemsim šo definīciju no „Transhumānistiskā manifesta”, ko atkārtoti ir publicējusi NASA: „Pasaules uzskats, kas tiecas pēc dzīves kvalitātes, kas rada pastāvīgu progresu, pašpārveidošanos, praktisku optimismu, vizionārus risinājumus un kritisku domāšanu; tas ir transhumāns [īpašības vārds]. Transhumāns [lietvārds] ir bioloģiski tehnisks organisms; cilvēku sugas transformācija, kur cilvēki attīstās kopā ar tehnoloģiju.” Šis skatījums ietver transformāciju optimistiskos terminos, nedodot nekādu norādi uz to, kas finansē transformāciju vai kas attīsta biotehnoloģiskos organismus. Šie “KAS” [transformētāji] atzīst savas ideoloģiskās saknes.Te atkal ir nominalizācija! Tāpat kā cilvēks, arī pasaules uzskats tiecas pēc kaut kā, pēc noteiktas dzīves kvalitātes. Tas visu atbildību uzliek abstrakcijai. Piemēram, dabiskā atlase vai cits aklais nejaušības mehānisms, kam piemīt neticams radošais spēks. Tiem, kas uzdrošinās domāt citādi, vienmēr atrodas aitu suņi, kas uztur kārtību ganāmpulkā, liekot tam paklausīt un virzīties pareizajā virzienā. Elons Masks ir brīdinājis, ka mums jāsaplūst ar mašīnām, lai nekļūtu par pērtiķiem. Un Michell Zappa, Rokfellera fonda un Ķīnas Izglītības ministrijas nākotnes stratēģis, 2013. gadā līdzīgi argumentēja, ka cilvēcei nav citas izvēles, kā, spārdoties ar kājām un kliedzot, tikt aizvilktai uz nākotnes bezdibeni ar gēnu terapiju, mākslīgiem orgāniem, sintētiskām asinīm un asinsvadiem, kā arī ar bioelektronisko medikamentu palīdzību. Tātad, ja mēs esam liecinieki pārmaiņām, kādas apraksta Švabs, Masks, Geitss, Harari un citi lielie tehnokrāti un guru, tad, manuprāt, ir tikai dabiski jautāt: kur mēs tagad atrodamies? Visi šie, tā saucamie, uzlabojumi [apgreids], par kuriem es līdz šim runāju, rada jautājumu, ko vispār nozīmē būt cilvēkam. Piemēram, ja DNS ir dzīvības kods, ko tad cilvēka dzīvei nozīmē tas, ka ģenētisko kodu var manipulēt? Ka valdības finansē tehnoloģiju pētniecību un attīstību, lai veiktu šāda veida darbu? Tas ir no Moderna reklāmas, kad kļuva zināms par mRNA tehnoloģijas ieviešanu... [šeit tiek parādīts Moderna teksts, bet netiek nolasīts] Nu, diezgan pārsteidzoši. Vai mēs patiešām esam posthumānas pasaules sākumā? Ja jā, ko vispār nozīmē “posthumāns”? Vai tas ir teorētisks jēdziens? Praktisks? Jau desmitiem gadu pastāv filozofisks posthumānisma virziens, kas atrodams visu lielāko kultūras teorētiķu darbos, kuri uzskata, ka humānisms, kā to saprata Apgaismības laikmetā, ir beidzies. Posthumānisms šodien tiek saprasts arī kā tehnoloģiskais posthumānisms. Tā ir joma, kas mani interesē un, kas izpaužas centienos mainīt cilvēka sociālo, psiholoģisko vai fizisko sastāvu un uzvedību ar tehnoloģisku uzlabojumu palīdzību: ģenētiskajā inženierijā vai neirokibernētiskajā augmentācijā [paplašināšanā]. Kā mēs to zinām? Piemēram, 2015. gadā Pfizer paziņoja par sadarbību ar Bar-Ilan Universitāti [valsts un otrā lielākā universitāte Izraēlā, Telavivas rajonā], lai iegūtu labāku izpratni par DNS nanorobotiem, kas paredzēti zāļu ievadīšanai. Preses relīzē ir skaidri teikts, ka „šis stratēģiskais solis novedīs nanorobotus no zinātniskās fantastikas uz praktisku risinājumu”, citāta beigas. Atsauces uz robotiem, kas darbojas šūnu līmenī, var nozīmēt, ka vecā bioloģijas zinātne sevī sabruks vai tiks aizstāta. Tas var nozīmēt, ka sintētiskā bioloģija saplūdīs ar dabisko bioloģiju un priekšplānā iznāks jaunas pētniecības un attīstības formas, kā arī jaunas cilvēka eksistences formas. 2015. gada publikācijā ar nosaukumu „Bio-nano lietu internets” (Das Internet der Bio-Nano-Dinge) IoBNT pionieris Ians Akyildizs [turku-amerikāņu informātikas speciālists un inženieris] un viņa kolēģi raksta par šo paradigmas maiņu, kas notiek komunikācijā un tīkla tehnoloģijās. Viņi secina: „Nanotehnoloģiju līmenī ir iespējams radīt objektus, kas balstās uz bioloģisko šūnu kontroli, atkārtotu izmantošanu, pārveidošanu un pārprojektēšanu. Šis ir jauns tīkls, kas balstās uz dzīvajām šūnām un organismiem, veido pamatu daudziem jauniem pielietojumiem militārajā, veselības aprūpes un drošības jomā, kur nanoobjektus var viegli paslēpt, implantēt un izkliedēt vidē, kur tie var sadarboties, veicot atpazīšanu, kontroli, apstrādi un tīkla veidošanu." 2019. gada novembrī Anthony Fauci runāja par šīs jaunās tehnoloģijas, nanotehnoloģijas, kas pazīstamas, kā pašorganizējošās nanodaļiņas, pielietojumu veselības aprūpē - citāts: “Universālas gripas vakcīnas, kā jauna metode imūnreakcijas izraisīšanai”. Tas bija 2019. gada novembrī. Sešas dienas vēlāk parādījās pirmais ziņojums par noslēpumainu jaunu gripas celmu no Uhaņas, Ķīnā. Kāda ir saistība? Pāris gadus vēlāk, 2023. gadā, Akyildiza lekcijā šis temats parādās skaidrāk. Viņš norāda, ka: "Nanoizmēra bioloģiskās mašīnas, kas atrodas aiz IoBNT, ir paredzētas injicēšanai organismā. Un tās ļoti labi sadarbojas ar šīm COVID vakcīnām. Tas virzās šajā virzienā. Šīs mRNA nav nekas cits, kā mazās nanomēroga mašīnas. Tās ir programmētas un tiek injicētas.” Mēs esam detalizēti rakstījuši par visiem šiem acīmredzamajiem pielietojumiem, bet visvairāk fascinē tas, cik lielā mērā tiek noliegta šāda paradigmas maiņa, kas mūs sagaida. Pētniecība un attīstība notiek jau desmitiem gadu. Pētnieki gandrīz nekad neanalizē fizisku sistēmu tās sākotnējā formā. Drīzāk viņi veido modeli, kas aptuveni atspoguļo uzvedību, ko viņi uzskata, ka novēro sistēmā. Un, analizējot modeļa uzvedību, viņi cer spēt prognozēt reālās sistēmas uzvedību. Ziniet, mēs veidojam modeļus, jo dabiskās dinamiskās sistēmas parasti ir pārāk sarežģītas, lai tās varētu izmantot praktiskai un precīzai analīzei. Visa šī maldinošā runāšana zinātniskajās aprindās par cilvēka ķermeni, kā mašīnu, par smadzenēm, kā datoru, par DNS, kā programmatūru un vakcīnām, kā programmatūras atjauninātājām, atspoguļo nepilnīgā cilvēka trūcīgo cilvēka modelēšanas koncepciju, kā pieņemamu vidi eksperimentiem un objektu uzlabošanai. Reduktīvā un mehānistiskā domāšana, kas valda transhumānistisko tehnokrātu prātos, ir izrādījusies būtiski kļūdaina. Ņemot vērā masveida pasaules mēroga kaitējumu un nāves gadījumu slēpšanu, kas pēdējo piecu gadu laikā radušies eksperimentālās zāļu lietošanas rezultātā, es jautāju sev, vai sarežģītā un dinamiskā sistēma, ko mēs pazīstam, kā cilvēka ķermeni, smadzenes un asinsriti, tagad sabrū?. Vai visi transhumānistiskie modeļi par patiesi posthumāno nākotni ir sabrukuši? Es nevaru iedomāties, kā patiesība par šo tehnokrātisko karu pret cilvēci varētu palikt slēpta vēl ilgi. Kā mēdz teikt: patiesība atrod ceļu. [Aplausi] Paldies! [Ivo reaģē]

no -

Avoti: Website von Prof. Dr. Daniel Broudy: https://propagandainfocus.com/